Latvijas fotogrāmata: Izpostītā Latvija

FK rubrikā, kurā iepazīstinām ar interesantākajām vēsturiskām Latvijas fotogrāmatām, šoreiz apskatām fotoalbumu Ispostitá Latwija jeb Izpostītā Latvija, kas iznāca 1920. gadā.

Šis noteikti ir viens no pirmajiem fotoalbumiem neatkarīgajā Latvijā, un to varētu dēvēt par visai savdabīgu skatu albumu. 40 lappušu biezajā grāmatā iekļautas ap 50 fotogrāfijas, kas iemūžina kara izpostītās vietas Rīgā – sākot ar sagrautajiem namiem vecpilsētas ielās un beidzot ar sagruvušajiem tiltiem Daugavā. Rīga bija daudz cietusi ne tikai Pirmajā pasaules karā, bet arī no lielinieku (boļševiku) un Bermonta (krievu un vācu algotņu) karaspēku uzbrukumiem 1919. gadā. Uz salīdzinoši plānā papīra Valstspapīru spiestuvē drukātajā grāmatā ir daudz unikālu kadru, piemēram, izdemolētas Mākslas muzeja telpas ar sašķiebtām gleznām pie sienām vai skati no Kuģu ielas Pārdaugavā, kas izmainījās vēl dramatiskāk pēc Otrā pasaules kara. Esam pieraduši redzēt albumus, kas izceļ skaisto un estētisko, bet šai izdevumā fotogrāfiju uzmanības centrā ir apkārt valdošā postaža. Motivāciju varam nojaust grāmatas ievadvārdos – “Latviešu tautas darbs un enerģija uz drupām cels jaunu Latviju, brīvu, neatkarīgu Latviju.” Tātad, ne gluži drupu fetišs, bet drupas kā katalizators jaunai identitātei.

Grāmatu izdevis Viļa Olava fonds. Olavs (1867–1917) bija populārs latviešu sabiedriskais aktīvists, cilvēktiesību aizstāvis, ideālists un publicists, kuram bija nozīmīga loma latviešu inteliģences pašapziņas celšanā. Pēc viņa nāves tika izveidots fonds, kas izdeva Olava kopotos rakstus, kartes, 30. gados pārņēma arī žurnālu Burtnieks (kaut kas līdzīgs Rīgas Laikam mūsdienās) u. c.

Fotogrāfiju autors ir Aleksandrs Mednis, kuru gan plašāk pazīstam kā Vili Rīdzenieku (1884–1962) – aktīvu Latvijas neatkarības procesu dokumentētāju. Grāmatā ir arī dažas fotogrāfijas no Mākslas muzeja, kuru autors ir Jānis Rieksts (1881–1970), kurš savukārt bija viens no izcilākajiem portretistiem. Abiem fotogrāfiem bija savas darbnīcas, un viņi veica plaša spektra fotopasūtījumu darbus.

Grāmatas ievadrakstā (trīs valodās – arī angļu un franču, bet, kas zīmīgi, – ne vācu) varam lasīt, ka nākotnē bija paredzēts izdot arī līdzīgus izdevumus par citiem Latvijas novadiem, taču informācija Latvijas bibliotēkās liecina, ka tas nav noticis. Varam tikai minēt, vai tas bija resursu jautājums vai vēlme ātrāk pāršķirt jaunu vēstures lapu.