Neputns laidis klajā grāmatu Vilis Rīdzenieks
Apgādā Neputns iznākusi mākslas zinātnieces un fotogrāfijas pētnieces Katrīnas Teivānes-Korpas sastādītā grāmata Vilis Rīdzenieks – pirmais šāda apjoma izdevums, kas veltīts kādam no 20. gadsimta pirmās puses latviešu fotogrāfiem.
“Rīdzenieka kā leģendāras personības slavas pamatā galvenokārt ir fakts, ka viņš radījis vienu no nozīmīgākajām valsts relikvijām – Latvijas valsts proklamēšanas notikuma vienīgo fotogrāfiju. Tomēr par vienu no vadošajām figūrām Latvijas foto vēsturē viņu ļauj uzlūkot viss mūža devums kopumā,” grāmatas ievadā raksta Katrīna Teivāne-Korpa. Tādējādi grāmatas vizuālā materiāla izvēle un saturs pakārtoti mērķim iepazīstināt ar Rīdzenieka mantojumu visā tā dažādībā, sniedzot priekšstatu par viņu gan kā izcilu dokumentālistu, gan kā fotomākslinieku, gan arī kā iecienītu salonfotogrāfu.
“Septiņdesmit astoņi fotogrāfa Viļa Rīdzenieka mūža gadi (1884–1962) Latvijas vēsturē aptver ārkārtīgi dinamisku un notikumiem piesātinātu laikmetu. Lai attēlotu kaut vai dažas šī laikmeta šķautnes, būtu vajadzīgi neskaitāmi “pagātnes attēli”, kas savirknētos gluži kaleidoskopiskā ainavā,” grāmatā atzīst vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs. Tomēr izdevumā ietvertās gandrīz 500 Rīdzenieka fotogrāfijas nenoliedzami iezīmē vērienīgu un daudzveidīgu laikmeta panorāmu – no ikdienišķām lauku ainavām un pilsētskatiem līdz Pirmā pasaules kara, Latvijas valsts proklamēšanas, Brīvības cīņu un vēlāk Otrā pasaules kara pieredzei. Tostarp Rīdzenieks kā atzīts profesionālis un sava laika hronists iemūžinājis daudzus valsts vēsturē nozīmīgus notikumus un personības.
Padomju varas gados, kad jebkādām vizuālām liecībām par neatkarīgo Latviju bija jātiek izdzēstām no publiskās telpas, arī Viļa Rīdzenieka vārds no tās tika izstumts. Par laimi, viņš atstājis bagātīgu, vēl aizvien neizpētītu un pārsteigumu pilnu mantojumu, kura lielākā daļa šodien glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Mūsdienās no tā vislielāko interesi saista Rīdzenieka iepriekš nepublicētie dokumentālie darbi, kas bagātīgā klāstā ietverti šajā izdevumā.
Vairākās hronoloģiskās un tematiskās nodaļās sakārtoto Viļa Rīdzenieka fotogrāfiju izlasi papildina virkne analītisku tekstu. Mākslas zinātniece un fotogrāfijas pētniece Alise Tīfentāle izgaismo galvenos žanrus un tēmas Rīdzenieka mantojumā un tā vietu pasaules fotogrāfijas vēstures kontekstā, īpašu ievērību veltot tā saiknei ar 20. gs. sākumā aktuālo piktoriālisma virzienu. Vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs iezīmē laikmeta fonu, vienlaikus ieskicējot “dažas no tām idejām, kas noteica tā laikmeta krāsu toņus, kuri saskatāmi Viļa Rīdzenieka melnbaltajās fotogrāfijās”. Katrīna Teivāne Korpa sniedz ieskatu Viļa Rīdzenieka dzīvē, profesionālajā darbībā un fotogrāfa darba specifikā 20. gadsimta sākumā. Mākslas vēsturniece, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja fotokrājuma glabātāja Lauma Lanceniece iepazīstina ar Viļa Rīdzenieka fotosalonu darbību, bet fotogrāfs Gunārs Janaitis, aplūkojot Rīdzenieka rīcībā bijušās fototehnikas arsenālu un ar tā lietojumu saistītās nianses, skaidro ar ko un kā uzņemtas meistara izcilās fotogrāfijas.
Grāmatas teksts lasāms gan latviešu, gan angļu valodā. Izdevumu papildina personu rādītājs, bibliogrāfija un attēlu saraksts.
Vilis Rīdzenieks (1884–1962) dzimis Žagarē (Lietuva) dzelzslietu pārdevēja ģimenē. Mācījies vietējā pamatskolā un Šauļu ģimnāzijā, strādājis par ierēdni pasta–telegrāfa kantorī un par lietvedi Dmitrijam Nariškinam piederošajā Žagares muižā. Fotogrāfa prasmes apguvis pašmācības ceļā. 1905. gadā par dalību revolūcijas notikumos apcietināts, pēc atbrīvošanas pieņēmis segvārdu Aleksandrs Mednis un trīs gadus pavadījis Pēterburgā, kur noslīpējis fotogrāfa amata prasmes. 1908. gadā atgriezies Latvijā, strādājis Mārtiņa Lapiņa fotodarbnīcā. 1909. gadā vadījis fotodarbnīcu Liepājā, 1910.–1915. gadā – salonu Konkurencija Ventspilī. 1915. gadā pārcēlies uz Rīgu, kur atvēris fotodarbnīcu Klio Vaļņu ielā 19. Pirmā pasaules kara laikā bijis inženieru nodaļas fotogrāfs Rīgā un Latgales divīzijas štābos. Pēc kara paralēli darbam “Klio” dokumentējis nozīmīgākos notikumus valsts dzīvē, darbojies kā lektors un pedagogs. No 1941. līdz 1948. gadam bijis Mednieku biedrības fotogrāfs, no 1949. līdz 1962. gadam strādājis LPSR Zinātņu akadēmijas Mežsaimniecības problēmu institūta fotolaboratorijā. Ieguvis virkni nozīmīgu apbalvojumu: 1924. gadā sudraba medaļu 3. Latvijas fotoizstādē; 1926. un 1929. gadā zelta medaļu Latvijas Fotogrāfu biedrības izstādēs; 1928. gadā Grand Prix fotoizstādē Vimbldonā (Anglijā) par komponista Emīla Dārziņa mātes portretu (1920), 1930. gadā V pakāpesTriju Zvaigžņu ordeni; 1938. gadā – V šķiras Atzinības krustu.
