FK jautā – Kāda veida fotogrāfija tiek pamanīta?

Kārlis Bergs:
Manuprāt, ir daudz dažādi trendi. Laiks, kad kaut kas viens tiek pamanīts ir pagājis. Ir jāizvēlas, kas tiešām pašu uzrunā un jāstrādā. No fotožurnālistikas līdz nenosakāmām instalācijām, mūsdienās var darīt jebko un katram ir iespēja atrast savu virzienu.

Visvalds Morkēvičs:
Pēc manām domām, sekot tendencēm nav tas labākais, Uzskatu, ka lietas, radītas ar aizrautību, interesi un sirsnību, ir svarīgākas un pamanāmākas nekā trendīgas izvēles. Tāpēc es ieteiktu ieguldīt projektā visu jūsu aizrautību.

Maija Savolainena:
Mani interesē projekti, kuriem piemīt atšķirīga, spēcīga vizualitāte, vienalga vai stila ziņā tie ir kaut kas tradicionāls vai jauns. Domāju, ka labs projekts vienmēr ir tāds, kas veidots rūpīgi un prasmīgi, neatkarīgi no stilistiskiem lēmumiem vai tā satura. Bet ja godīgi (iespējams, to var izlasīt starp rindiņām), man nav ne jausmas, kādas ir jaunākās tendences.

Rafals Milahs:
Manuprāt, ir atšķirība starp būšanu redzamam un tikšanu pamanītam. Problēma, ko cenšamies uzsvērt mūsu darbā, padara darbu redzamu; ja par šādu darbu tiek piešķirta balva, tā padara darbu pamanāmu. Tas ir pašsaprotami, taču tik un tā vērts uzsvērt, ka balvas vai slava nekad nedrīkst būt galīgais mērķis, bet gan mūsu darba blakusefekts. Pastāv arī atšķirība starp institucionālu un individuālu uzmanību, tomēr pirmā ļoti bieži ietekmē arī otro. Es varu atbildēt par individuālo. Lai man fotogrāfija būtu interesanta, tai ir jāstāsta stāsts un jābūt spēcīgai koncepcijai. Gribu zināt, kāpēc mākslinieks vēlas man kaut ko pastāstīt. Man patīk darbi, kas reaģē uz mūsu laikmeta kontekstu – vai tas būtu politiskais, sociālais, kultūras vai ekoloģiskais. Neesmu paša medija fetišizācijas fans. Eksperimenti ir lieliski, bet tiem ir kaut kas jāpavēsta, pretējā gadījumā tie kļūst par formālu, tukšu apvalku. Kad skatos uz attēliem, vienmēr cenšos sev uzdot jautājumu, vai tie manī var kaut ko mainīt vai pagriezt manu perspektīvu, kā saprotu vai skatos uz lietām. Ja atbilde ir pozitīva, šāda fotogrāfija piesaista manu uzmanību.

Jūlija Borisova:
Godīgi sakot, neesmu liela fotogrāfijas fane. Izmantoju attēlus (manus vai atrastus), lai veidotu savus stāstus. Man fotogrāfija ir tikai darba sākums, nevis rezultāts. No neseniem iespaidiem varu nosaukt mākslinieci Joannu Vaskonselosu (Joana Vasconcelos), kas veido milzīgas instalācijas, un viņas radošumu var uzskatīt par vietai piesaistītu mākslu. Varu kļūdīties tendencēs, bet man interesanti ir darbi, kas radušies no zinātnes un mākslas mijiedarbības un atrodas krustpunktā starp instalāciju, performanci un atrastiem materiāliem.

Pēters Pukluss:
Kā saka Eminems “…un šāds es esmu, vienalga, ko tu saki, kāds esmu…” ar to saprotot, ka uzdrošinies pastāvēt par sevi un izstāstīt savu stāstu, neatkarīgi no kurienes tu nāc, kāds ir tavs stils vai personība. Vieglāk pateikt, nekā izdarīt, bet mēģinājums atdarināt pašreizējos trendus aizvedīs tikai strupceļā.

Marija Kapajeva:
Neesmu pārliecināts, par ko ir šis jautājums. Kā pamanīta? Lielu institūciju vai jauno mākslinieku paaudzes? Abas šīs grupas bieži veido tendences, izmantojot dažādus kanālus. Es nedomāju, ka māksliniekam vajadzētu mēģināt būt trendīgam vai sekot tendencēm, lai tiktu pamanīts, jo tādējādi vienmēr būsiet par vēlu. Es uzskatu, ka daudz svarīgāk ir atrast metodes, tēmas, materiālus, ar kuriem jums patīk strādāt un pētīt. Es domāju, ka patlaban māksliniekiem ir neticami plašas iespējas, sākot no joprojām pieejamām senām tehnikām līdz pat modernajām tehnoloģijām. Tas atkarīgs no katra paša, ko izvēlēties.

Alnis Stakle:
Nedomāju, ka var izdarīt kaut kādus vispārinošus secinājumus par tendencēm visā fotogrāfijas pasaulē, bet, mani laikam mazliet skumdina, ka antropoloģijai raksturīgos meklējumos balstītā fotogrāfija viennozīmīgi ir visbiežāk praktizētā un arī dažādu institūciju pieprasītākā. Es arī domāju, ka mazliet aizspriedumainiir, ka kultūras industrijas pārstāvji šo jautājumu pašsaprotami attiecina tikai uz mākslas fotogrāfijas teritoriju, bet mākslas fotogrāfija ir ļoti niecīga daļa no kopējā fotogrāfijas medija lietojuma sabiedrībā. Vairāk uzmanības viennozīmīgi izpelnās dažādi amatieru un komerciālās fotogrāfijas attēli, kuri savu auditoriju sasniedz sociālajos medijos. Ja mēs paliekam pie sarunas par šauri elitāro mākslas fotogrāfijas pasauli, tad tur vienozīmīgi dominē jau iepriekš pieminētā antropoloģijas idejas uzurpējusī fotogrāfija, kas realitātē neko antropoloģiski precīzu neatklāj par savu it kā esošo pētījuma priekšmetu.

Tads Kazakēvičs:
Uzskatu, ka skatītāja uzmanību piesaista nevis tendences, bet gan fotogrāfa aizrautība, kas parādās caur attēliem. Vienalga, vai tas ir dokumentāls darbs vai tēlains stāstījums, svarīgākais ir spēcīga ideja. Autoram jāatrod tēma, kas viņam vai viņai šķiet būtiska un tai jāpievēršas. Tēma var būt garlaicīga, bet rezultāts var pārsteigt pat pašu autoru, jo tas var kļūt par unikālu skatījumu uz šo tēmu. Un dažreiz šie stāsti var būt tepat ap stūri. Nav nekur tālu jāceļo, lai tos atrastu.

Dragana Jurišiča:
Par trendiem neko daudz nezinu. Tie nāk un iet tik ātri. Lietas, kas izskatās labi Instagram, bieži tādas vairs nešķiet, kad izdrukātas, un otrādi. Es domāju, ka tendences labāk atstāt priekš sociālajiem medijiem. Turklāt darbi, kas izskatās trendīgi, var atnest jums ievērību uz īsu brīdi, bet ilgtermiņā būs neveiksme.

Endrjū Miksis:
Nedomāju, ka fotogrāfiem vajadzētu pievērst uzmanību, kas ir moderni vai ko izstāda galerijas un muzeji. Tā ir milzīga kļūda. Vienkārši turpiniet strādāt un veidot projektus, kas ir svarīgi jums. Tas ir vienīgais, kas darbojas un kā varat izveidot savu stilu. Pretējā gadījumā jūs vienkārši darāt lietas priekš citiem cilvēkiem vai par to, kas pēc viņu domām ir svarīgi. Jo ilgāk strādāju, jo vairāk tam ticu. Iespējams, jūs nepamanīs uzreiz. Taču labi kuratori, redaktori un izdevēji jūs atradīs, ja paliksiet pie sava.