Vienmēr palikt saulē
Somijā dzimušās zviedru fotogrāfes Ninas Korhonenas izstādei Fotomuzejā nav gara apraksta pie zāles sienas; tikai autores vārds, laiks, vietas, kur uzņemti attēli un nosaukums – Anna – Amerikas vecmāmiņa – latviski un zviedriski. Oriģinālā skan vēl mīlīgāk un tumīgāk – Anna Amerikan mummu. Varētu iztikt arī pavisam bez apraksta un tapšanas stāsta anotācijā, jo darbi visu pastāsta tāpat, dodot skaidras norādes arī par vietu un laiku, kad fotogrāfijas uzņemtas.
Portretos redzam sirmu kundzi – fotogrāfes vecmāmiņu, kas mazliet blāvām acīm skatās objektīvā vai apcerīgi pavērsusi skatu tālumā. Attēlos, kur nav redzama vecmāmiņa pati, ir jūtama viņas klātbūtne – vieta, kur viņa nupat vēl bijusi, vienkāršās sadzīves priekšmetu kompozīcija, kurā jūtams viņas pieskāriens, iezīmējot to viegli pārtraukto, gaistošo pāreju starp realitāti, kurā cilvēks ir, un realitāti, kurā cilvēka vairs nav, pa vidu iekļaujot dažus kadrus, kur cilvēks ir aizmidzis vai piemidzis un izskatās vairs tikai daļēji klātesošs. Septiņu gadu laikā, viesodamās Amerikā pie savas vecmāmiņas, Nina Korhonena fiksē tuva cilvēka pakāpenisko pāreju no eksistences uz neeksistenci, ar vieglu humoru asociējot Atlantijas okeāna pretējo krastu ar tādu kā Starppasauli, kurā viņām abām vēl ir iespēja tikties, bet kur vecāmāte ir ieguvusi it kā citu, mazmeitai vēl nepieejamu apskaidrības līmeni.
Mēs redzam Ameriku tās vienkāršajā patērnieciskajā kultūrā – vecā cilvēka monotonajā un apcerīgajā pastaigā gar veikalu pārtikas plauktiem, kuros nekā netrūkst. Piekrauti ar amerikāņu marku produktiem, kurus šeit Eiropā mēdzam uztvert kā labklājības un pārticības zīmi, tie pēc inerces turpina apburt eiropieti – iespējams, kā nepiepildīts sapnis no kara gadu trūkuma laikiem, kā piepildījusies reklāmu uzburtā ilūzija vai kā modernās popkultūras esence. Korhonenas fotogrāfijās nav raksturīgā patērētāju kultūras nosodījuma, vecmāmiņas sejā mēs redzam tikai apmierinājumu, ko vieš pilno plauktu nomierinošā klātbūtne. Konsumerisma maldi un slikta gaume ir tikai dienas putas, viņa pieņem šo pasauli un gadsimtu tādu, kāds tas ir bijis, vairs necenšoties to labot un mainīt.
Hellman’s, Tuscan, kukurūzas vālītes un ķirbis izkārtojušies Amerikas vecmāmiņas nelielajā ledusskapī gandrīz kā uz altārīša, veidojot siltas saules apspīdētu kluso dabu. Mēs redzam sirmo kundzi puscaurspīdīgā rītakleitā, ar rullīšiem matos; viņa dzer kafiju blakus impozantam ledusskapim vai relaksēti lasa žurnālu tipiskā amerikāņu veļas mazgātavā, kuras masīvie aparāti iemieso industriālās revolūcijas jaudu. Viņa izskatās pēc vietējās – atbrīvotā poza kā no laimīgu vecumdienu un dzīvesstila žurnāliem liecina, ka viņa Amerikā ir savējā – pieņemta jaunajā pasaulē. Veļas mazgāšana viņai kļuvusi par meditatīvi rituālu procesu, kurā atdot godu sadzīves tehnikai – komfortam, kas 20. gadsimtā atbrīvojis lielu daļu mājsaimnieču no veļas beršanas sloga.
“Brīnumzeme” Amerika fotogrāfijās ienāk arī tās stereotipiskajos simbolos un viennozīmīgi atpazīstamajos vizuālajos kodos; mēs redzam brīvības simbolus – karogu un statuju, krāsainas un hiperboliskas atlaižu cenu izkārtnes, augstceltnes un Ņujorkas taksometrus –, ar kuriem vecmāmiņa iepozē gluži kā pasauli apceļojošais dārza rūķis filmā Amēlija – atskaitei, ka “es tur biju un vēl šajā dzīvē redzēju”. Šādā nolūkā parasti tiek uzņemtas fotogrāfijas personīgam ģimenes albumam vai ceļojot, bet fotogrāfe šo tūrista attieksmi vispārina un paceļ līdz filozofiskam jautājumam – kā piefiksēt cilvēka dzīvi un aiziešanu no tās –, ļaujot mazliet padomāt par fotogrāfijas lomu dzīves/nāves kontekstā.
Korhonenai izdodas pārvietot cilvēka dzīves kulmināciju tuvāk tās izskaņai – nevis spēku pilnbriedā vai pusmūžā, kā esam pieraduši redzēt. Amerikāņu vecmāmiņa progresējoši arvien vairāk atstāj aiz muguras gan raizes, gan nožēlu, gan aizspriedumus pret šo pasauli, sevi un savu ķermeni. Mēs redzam vecmāmiņu atbrīvojamies no liekajām drēbēm, iegrožojošā krūštura un ļaujoties saulei. Mēs redzam viņu kā dīvu kailu vējā stāvam uz Ņujorkas daudzstāvu nama jumta – Amerika ir sasniegta ne tikai kā fiziska atrašanās vieta, bet arī kā apsolītā brīvības sapņa piepildījums. Tā ir absolūta atbrīvotība saules, pasaules un kameras priekšā, nepretošanās dabiskajai pasaules kārtībai un novecošanas procesam.
Atklātā akta fotogrāfija ir iekļauta jau pašā izstādes apgaitas sākumā, tā anulējot pesimistisko pansionāta pieskaņu, ko varētu izsaukt mazliet skumjie kāršu kavas, vecu sadzīves priekšmetu un loto kartīšu attēli. Korhonenai patīk atstāt fotogrāfijās tiešas un komiskas norādes, kas ļauj mērķtiecīgi veidot secīgu stāstījumu. Mēs redzam vecmāmiņu atvadu skatienā uz Brīvības statuju un uzliekam rozā karnevāla brilles – šis žests liecina, ka viņa apzināti izvēlas redzēt tikai pozitīvo. Pirmajā zālē izstādītās Ņujorkas fotogrāfijas paliek aiz muguras, un mēs atpazīstam Ameriku Floridas mūžīgajā saulē, iesauļotajās prieka grumbiņās un raksturīgi baltajās kotedžās. Vecmāmiņa stāv krustcelēs un, pielikusi roku pie pieres, raugās tālumā; kāds kungs viņai pretī stumj ērtu divriteni, bet perpendikulārā ceļazīme ciniski norāda “One way” – ceļš šeit var turpināties tikai vienā virzienā, un gan fotogrāfiju autore, gan modele to labi zina.
Saules klātbūtne ir teju fiziski jūtama gandrīz visās fotogrāfijās. Saule liek pievērt acis un neredzēt kopainu, objektīvo patiesību, politisko fonu, bet tā paver citu – plašāku cilvēka dzīves un mūžības kontekstu. Korhonenas objektīvs ir noregulēts uz sīkajiem dzīves izskaņas soļiem un sadzīves detaļām, bet līdz ar gaismu tajā ienāk gandrīz reliģiski svētlaimīga katarse. Fotogrāfija, kur rudzupuķu zilā kleitā vecmāmiņa līdz ceļiem iebridusi Floridas piekrastes okeānā, atgādina monumentālu gleznu ar Jēzus atnākšanu. Tas, protams, ir mazliet komiski, bet emocijas šķiet ļoti patiesas – mazmeita skatās uz vecmāmiņas drosmi, sievišķību un transformēšanos ar sakāpinātu mīlestību. Sīkās viļņu putas šķiet sabalsojamies ar sīkajām nokārušās ādas krunciņām – ūdens nav ne baiss, ne bargs, nedz arī idilliski rāms, tas aktīvi skalojas, katram vilnim seko nākamais, un tie izšķīst krastā sīkos šļakstos. Zilajās debesīs virs galvas var nojaust negaisu, kurš nešķiet draudīgs, tikai liecina par to, ka pilnīgi noteikti tuvojas pārmaiņas. Vecmāmiņas aiziešana ir pārtapšana, nevis traģēdija un drāma, bet viņas vecumdienas – emocijām piepildīts cilvēka dzīves posms.
Ziemassvētku virtenēm izrotātās palmas un Betlēmes kūtiņas aina ļauj noprast, ka Floridā ir ziema – absurdi nereāla ačgārnā pasaule ziemeļnieka acīm un mentalitātei. Bet caur šo apgriezto perspektīvu mums atklājas somietes iekšējā pasaule – mūžs, kas sastāv no saulainu dienu gaidām un cerībām uz labākiem laikiem, kā arī pragmatiska apņemšanās šos labos laikus tiešām sasniegt. Vecmāmiņas pārcelšanās uz Ameriku savā ziņā uztverama kā sievietes emancipācijas augstākais punkts – viņa atstāj aiz muguras visu, lai piepildītu savus subjektīvos, romantiskos sapņus.
Man ir viegli identificēties ar šo mazmeitas un vecāsmātes stāstu, vismaz pašreizējā ziemas realitātē fatālās ilgas pēc saules liekas tik ļoti pazīstamas. Varbūt manu reakciju neadekvāti ietekmēja fakts, ka apmeklēju izstādi savā dzimšanas dienā, kad gribot negribot sanāk domāt par savu dzīvi un laika skalu, taču izstāde mani noveda līdz aizkustinājuma asarām tikpat efektīgi kā Holivudas filmas. Nekad neesmu bijusi Amerikā, un tas ir daļēji apzināts lēmums, jo gribu, lai tā man paliek kā šajās bildēs – saules pielietā 90. gadu sapņu Amerika, kas dod cerību, ka varbūt vienkāršā laime ir sasniedzama tepat uz Zemes.
Izstādes vēstījumu pilnībā atspoguļo kādā fotogrāfijā redzamais uzraksts uz veļas pulvera paciņas: Tide. Ultra free – tātad pilnīgi brīva.
