/ Arnis Balčus / Intervija

Pagātnes rētas meklējot. Intervija ar Valentīnu Odnovjunu

Valentīns Odnovjuns (1987) ir ukraiņu fotogrāfs, kas dzīvo un strādā Viļņā. 2016. gadā viņš absolvējis Viļņas Mākslas akadēmiju ar maģistra grādu fotogrāfijā un mediju mākslās. Fotogrāfijās dokumentē politiskos cietumus, pratināšanas telpas un valsts drošības iekārtas Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Ukrainā, Polijā un Austrumvācijā, attēlojot liecības, ko pēc šo valstu okupācijas atstājuši nacistiskā Vācija un vēlāk arī Padomju Savienība. No 28. februāra līdz 31. martam Latvijas Fotogrāfijas muzejā skatāma Valentīna personālizstāde Tumsā.

Ko izstādīsi Rīgā?

Es prezentēšu divas fotogrāfiju sērijas: Surveillance (Uzraudzība) un Horizons (Horizonti) zem kopīga nosaukuma Tumsā (jeb – būt vienaldzīgam, neziņā).

Abos projektos runāju par represīvām sistēmām Austrumeiropā. Veidojot projektu Surveillance, devos uz Igauniju, Latviju, Lietuvu, Ukrainu, Poliju un Vāciju, lai fotografētu šādu sistēmu – VDK, Gestapo, MBP un Stasi – bijušos politiskos cietumus. Projekts Horizons tika īstenots pagājušajā gadā, tajā attēloti bijušie MBP politiskie cietumi (analogs VDK sociālistiskajā Polijā) Varšavā, Poznaņā, Lodzā un Gdaņskā. Tās pašas vietas Otrā pasaules kara laikā izmantoja Gestapo.

Kādu var mulsināt “abstraktās” fotogrāfijas, kuras izmantoju savā projektā, bet, uzzinot kontekstu, skatītājs saredzēs tajās paslēpto attēlu.

Ja skaties uz izstādē redzamajiem attēliem no vēsturiska skatupunkta, ir dabiski domāt par to, kas notiek patlaban un kā šie attēli var atspoguļot to, kas var notikt nākotnē. Es domāju, ka mūsu sabiedrība tiek uzraudzīta vēl vairāk nekā iepriekš, bet uzraudzības metodes ir mainījušās un pieņēmušas citu formu – nav jāatrodas cietumā, lai mūs varētu pilnībā novērot.

Valentīns Odnovjuns. Rīga. No sērijas “Surveillance”

Tu vairākkārt esi bijis Latvijā. Kādus darbus esi veidojis šeit?

Kamēr biju Ruckas rezidencē, apmeklēju Stūra māju Rīgā un bijušo VDK cietumu Cēsīs, lai uzņemtu attēlus sērijai Surveillance. Daži no tiem tiks prezentēti izstādē. Bet tā ir tikai maza daļa no tā, ko es gribētu izpētīt Latvijā. Man ir vairākas idejas nākotnes projektiem, kas saistīti ar Latvijas vēsturi.

Kā tu sāki interesēties par ciešanu vēsturi?

Mani neinteresē ciešanu vēsture, bet gan tas, kā mēs uztveram un izmantojam informāciju par šādiem traumatiskiem vēsturiskiem notikumiem, lai veidotu ideju par nākotni. Ticu, ka vēsture mūs ietekmē vairāk, nekā lielākā daļa no mums apzinās. Tā ir daļa no mūsu apkārtējās vides, mūsu loģikas un no tā, kas mums šķiet jēgpilns.

Valentīns Odnovjuns. Varšava. No sērijas “Horizons”

Vai esi kādreiz arestēts?

Nē. Nekad dzīvē neesmu arestēts. Bet mans tēvs pavadīja vairāk nekā četrus gadus trīs dažādos cietumos kā patvēruma meklētājs, citiem vārdiem, bez iemesla.

Pasaules politiskā situācija ir sarežģīta (un vienmēr tāda ir bijusi). Briesmīgi, ka tepat netālu no Lietuvas un Latvijas robežām cilvēkus var apcietināt par tvītu vai pārpublicētu ierakstu sociālajos medijos, vai kādas valsts drošības dienests var nolaupīt jūs citā neatkarīgā valstī un slepeni no tās izvest. Kā 2017. gadā notika ar Ukrainas pilsoni Pavlo Gribu, kuru Baltkrievijā slepeni nolaupīja Krievijas Federālais drošības dienests. Vēlāk viņu ieslodzīja Krasnodarā, Krievijā. Viņš joprojām nav atbrīvots.

Kāda ir atmosfēra cietumos, kuros pabiji?

Veidojot savus projektus, daudz laika pavadīju dažādās cietumu kamerās, fotografējot ne mazāk kā piecas stundas katrā cietumā visās minētajās pilsētās un valstīs. Esot teritorijās, kuras vienkāršiem apmeklētājiem nav pieejamas, viens pats tiku ieslēgts tukšā cietuma blokā uz visu dienu, lai tur strādātu. Sajūta visur ir vienāda. Esmu pārliecināts, ka nekad nevarētu izbaudīt pat vienu nakti šādā vietā.

Valentīns Odnovjuns. Ļvova. No sērijas “Surveillance”

Kā tu nonāci Lietuvā, un kā tev tur klājas?

Pirmoreiz mani uz Lietuvu uzaicināja draugs. Vēlāk uzzināju par Lietuvas mākslas fotogrāfiju kopumā un tikos ar Alvīdu Luki, kurš mani iedrošināja pieteikties maģistra studijām fotogrāfijā un mediju mākslā Viļņas Mākslas akadēmijā, kuru pabeidzu 2016. gadā. Tagad rakstu vēl vienu maģistra darbu un pētu krustpunktus starp Lietuvas un Ukrainas (Harkovas) fotogrāfijas skolām no 1969. līdz 1991. gadam.

Pie kā tu patlaban strādā?

Nesen saņēmu Lietuvas Kultūras padomes stipendiju, lai veidotu projektu, ko sauks Architecture of Evidence (Pierādījumu arhitektūra). Apceļošu Lietuvu, lai fotografētu bēdīgi slavenas vēsturiskas vietas savam nākamajam darbam. Koncentrēšos uz notikumiem, kas vēl nav plaši zināmi. Patlaban aktīvi vācu informāciju par šīm vietām un notikumiem. Projekts vēl ir sākuma fāzē.