Poznaņas studenti Fotomuzejā
No 4. aprīļa Latvijas Fotogrāfijas muzeja izstāžu zālēs skatāma grupas izstāde (Ne)dabiskie ķermeņi, kas notiks Rīgas Fotogrāfijas biennāles – NEXT 2019 ietvaros.
Izstāde, izmantojot dažādas perspektīvas, pievēršas plašā jēdziena (Ne)dabiskie ķermeņi analīzei: tie ir individuāli vai kolektīvi, intīmi un jutekliski vai dramatiski sajaukušies kopīgā vēsturē (Otrais pasaules karš), metaforiski vai burtiski savijušies ar dabu, pazuduši digitālajā realitātē vai ilgojas pēc jutekliska apstiprinājuma. Darbu autori ir Poznaņas (Polija) Mākslas universitātes fotogrāfijas nodaļas studenti un absolventi.
Šis ķermenis var darīt brīnumus, saka Viktors, pirmā transpersona, ko portretējusi Joanna Berga. Šis ķermenis ir ļoti konkrēts, tomēr tā identitāte ir fluīda. Tas ir materiāls un juteklisks, bet dematerializējas konvencionālo sociālo normu iespaidā. Tas ir viena ķermeņa stāsts, tomēr nes sevī vairāku ķermeņu stāstus – nenormatīvs, savāds, paslēpts, noraidīts, bailes izraisošs, bet arī skaists un pievilcīgs savā citādībā. Fotogrāfa loma šajā stāstā ir nepārprotama – lai kā viņa vēlētos stāties pretī vardarbībai, kas apslēpta sociālajā noraidījumā, Joanna apzinās, ka vardarbība ir arī neatdalāma fotografēšanas kā darbības sastāvdaļa, jo sevišķi, ja tiek strādāts mazā telpā ar lielformāta fotoaparātu. Joanna vēlas, lai mēs uzreiz sajustu ķermeņa tuvību un jutekliskumu, tāda ķermeņa, kas neiekļaujas šķietami monolītajā un vienotajā kultūrā un sabiedrībā.
Magdalena Mahņicka aicina skatītājus atgriezties sajūtu pasaulē vai drīzāk tādā pasaulē, kas ilgojas pēc sajūtām, kuras tai liegtas. Lai saskatītu ir fotogrāfiju sērija, kurā attēlotas māla figūras, ko veidojuši bērni ar redzes traucējumiem.
Magdalena Andrinovska ir nosaukusi savu darbu Viss tukšums, tomēr tajā jaušama intensitāte un klātbūtne. Klātbūtne, kas ir apdraudēta un jānosargā, lai netiktu pilnībā pazaudēta un aizmirsta. Katažina Bojko-Šimčevska pievērsās slapjā kolodija plates tehnikai, lai radītu sajūtu un neverbālās komunikācijas sistēmas organisku karti. Katažina izceļ atšķirības veidos, kādos notiek apmaiņa ar zināšanām un tiek veidotas attiecības cilvēku un bez-cilvēku pasaulēs. Aurelija Fridriha-Zdanovska pēta cilvēku un bez-cilvēku ķermeņu savstarpējo nespēju komunicēt un veidot ilgtspējīgas attiecības. Pievēršot uzmanību tam, cik neliela pilsētvides telpa tiek atvēlēta augiem, viņa ir radījusi ideālās sadarbības modeli. Pjotra Zugaja darbi balstās atšķirīgā mākslas un zinātnes attiecību perspektīvā, pievēršoties medicīnas rentgena filmām, lai „atklātu” apslēptu patiesību šķietami nevainīgā ainavā. Joanna Čarnota darbā DNS Cirkulācija pievēršas līdzīgai perspektīvai, atgriežot no atmiņām daļēji aizmirstus, anonīmus un izslēgtus ķermeņus. Sākotnēji svētceļojums pa bijušajām vācu iznīcināšanas nometnēm Polijā viņu iedvesmoja tēlniecībai, un tikai vēlāk viņa pievērsās fotogrāfijai. Agņeška Hinca savos projektos aizskar tēmas, kas saistītas ar ķermeni, cilvēku, laiku un telpu. Viņa interesējas par cilvēka ķermeņa uzbūvi, tā saistību ar apkārtējo telpu un cilvēka esības transformāciju laika gaitā.
(Ne)dabiskie ķermeņi apvieno mākslinieku darbus, kuros fotogrāfija nav ne galamērķis, ne arī vienīgais līdzeklis šī mērķa sasniegšanai. Visi mākslinieki ir rūpīgi izvēlējušies tādas šī medija attēlošanas formas, kas ne tikai sniedz galveno vēstījumu, bet arī vienlaikus piedāvā komentāru par paša medija būtiskākajām iezīmēm. Viņi veiksmīgi darbojas uz fotogrāfijas un citu mediju robežas, cenšoties tās paplašināt. Uz robežas notiek interesantas lietas, nozīmes krustojas un pārklājas, vienojoties par kategorijām. Kamēr vairs nav īsti skaidrs, vai ķermeņi ir kļuvuši (ne)dabiski.
Dr. Anna Kendzjora ir vizuālā māksliniece, kuratore un pasniedzēja Poznaņas Mākslas Universitātes Fotogrāfijas fakultātē Polijā. Starptautiskā fotogrāfijas konkursa Poznaņas Foto diploma balva līdzdibinātāja un vadītāja. Vairāku fotogrāfijas izstāžu kuratore un līdz-kuratore. Viņas darbi izstādīti vairākās solo un grupu izstādēs un konferencēs Polijā, Vācijā, Spānijā, Grieķijā, Velsā, Zviedrijā, Baltkrievijā, Lietuvā un Slovākijā. Viņas pētījumi un mākslas darbi pievēršas fotogrāfijai un valodai, fotogrāfijai un atmiņai, spriedzei starp dabu un kultūru, dabas klātbūtnei vēsturē, ainavā un varā.
