(Ne)ķermeņi. Poznaņas skolas apokaliptiskās nākotnes vīzijas

Liekas, iepriekšējo reizi biju Vecrīgā sieviešu solidaritātes gājienā, kad ruporā un skaļās balsīs saucām samulsušajiem tūristiem: “My body my choice / Mans ķermenis – mana izvēle.” Tas man kaut kā nenovēršami atkal atbalsojās galvā, dodoties pa Alksnāja ielu uz Fotomuzeju, kurā pašlaik apskatāma Poznaņas Mākslas universitātes fotonodaļas studentu un absolventu darbi izstādē (NE)DABISKIE ĶERMEŅI. Ķermeņa tēma, lielie nosaukuma burti un noliegums iekavās vedināja domāt, ka izstāde varētu kliedzoši pievērsties ķermeņa privātuma un objektivizēšanas tēmai, sociālajām normām, pašnoteikšanās tiesībām un atšķirīgā pieņemšanai. Šāda sociāli signalizējoša ievirze piemita gan tikai vienas mākslinieces – Joannas Bergas – veidotajiem transpersonas portretiem, pārējie mākslinieki ķermeņa (ne)dabiskumu ir mēģinājuši kārtu pa kārtai preparēt vairāk filozofiskā un ķermeņu iekšējo struktūru līmenī.

Poznaņas Mākslas universitāte bija pirmā universitāte Polijā, kurā jau pirms trīsdesmit gadiem tika izveidota fotogrāfijas studiju programma, piedāvājot inovatīvu un augstvērtīgu izglītību šajā specialitātē. Studentiem ir plašas iespējas apgūt dažādu fotogrāfiju (no labi aizmirstām filmas apstrādes tehnikām līdz datorģenerētiem attēliem) un izvēlēties savu nišu vienā no septiņām studijām: fotogrāfijas pamatelementi, klasiskā fotogrāfija, dokumentālā, reklāmas, digitālā utt. Poznaņas esošie un bijušie studenti, šķiet, nepārtraukti meklē jaunas fotomākslas izpausmes jomas, un viņu darbiem izteikti raksturīga tradicionālās fotogrāfijas koncepcijas robežu pārkāpšana, dialogs ar citiem medijiem (performanci, videomākslu, skulptūru, instalāciju) un analītisks savas vēstures un vietējās sabiedrības traktējums.

Arī Joannas Bergas portreti neaprobežojas ar sociālās stigmas ilustrēšanu, tie intīmi un daudzslāņaini pēta portretējamā personību. “Šis ķermenis var darīt brīnumus,” – teikts aprakstā. Fotogrāfijā redzam omulīgu Austrumeiropas blokmājas virtuvi ar tējiņām, uzlīmēm, noķepušu tējkannu un kādu personu sārtā mammīgā halātiņā, vienkāršās zeķbiksēs un ar krūzi rokās – ik detaļa fotogrāfijā šķiet tik pazīstama, normāla, mietpilsoniska (ja tā vēl saka), ka pat aizmirstas nolasīt informāciju, kuru parasti pirmo meklējam cilvēka vaibstos: dzimumu un vecumu. Siltā spuldzes gaisma, ko uzsver par fotogrāfijas mediju izvēlētā gaismas kaste, izstaro siltu, sievišķīgu ķermeņa tuvību, kam mazliet vīrišķie vaibsti un rugāji piešķir neskaidru, savdabīgu niansi. Otra gaismas kaste nolikta lejā uz grīdas, liekot arī apmeklētājam noliekties līdz zemei un palūkoties no guļošā un neaizsargātā perspektīvas. Tā ir vēsāka un satraucošāka, tā iezīmē šī ķermeņa pārdzīvojumu – sievietes ķermenim piemīt izteiktas vīrišķās dzimumpazīmes, kas nesader ar standarta monolīto sabiedrības priekšstatu par cilvēka ķermeni, – vienīgi, vai šī drāma tiešām ir viņā pašā vai tikai apkārtējo uztverē? Trešajā attēlā šis pats ķermenis slēpjas aiz rakstaini reljefa stikla, ar ko mēdz iestiklot to pašu blokmāju guļamistabu durvīs, panākot diezgan burtisku metaforu – mēs labāk izvēlamies (ne)skatīt grūti definējamo caur puķainu un aizmiglojošu vēlamības filtru. Ceturtajā, lielformāta, fotogrāfijā Joanna Berga reflektē arī par savu fotogrāfes lomu un vardarbību kā neatņemamu fotografēšanas daļu, cenšoties pēc iespējas personiski un godprātīgi atklāt fotogrāfijas tapšanas apstākļus, proti, redzams uzstādītais baltais fons un šaurie studijas apstākļi – fizisks fotogrāfes un portretējamā tuvums, kautrēšanās, jutekliskums.

Bergas darbi redzami izstādes otrajā zālē; pirmās zāles ekspozīcija, šķiet, it kā iesāk ķermeņa stāstu no dzīvības saknēm un kopīgās vēstures, brīžiem veidojot ļoti uzskatāmu naratīvu – dzīvība reģenerējas vai tiek mākslīgi reģenerēta kā koki, kas iesējas vai tiek sastādīti virs iznīcības, atlūzas top par nākotnes saknēm un izdzen vārgu asnu, kuru mēs nemākulīgi sargājam. Apmēram tā varētu raksturot pirmo izstādes zāli, kurā aplūkojamie darbi sākas ar Pjotra Zugaja lielformāta fotogrāfijām no projekta Atkārtoti atklātais. Uz rentgena filmiņas uzņemtajās fotogrāfijās redzams aizaudzis, brikšņains piemājas kalniņš – necila ainava, kas atgādina neskaitāmas citas, taču fotogrāfs, mainot ekspozīcijas un variējot attīstīšanas metodes, cenšas atklāt ko vairāk par šo vietu. Mēs jūtam fotogrāfa vēlmi manipulēt ar attēlu, noņemt tam virskārtu un it kā uztveram arī tumšas nojausmas. No anotācijas uzzinām, ka Zugajs meklēja senu ebreju kapsētu, kas palikusi zem šī nu jau krūmiem aizaugušā piemājas rotaļlaukuma. Viņš izmēģina iespējas ar fotogrāfijas palīdzību atgūt pagātni, veicot pārcilvēcīgi smalku, gandrīz arheologa, darbu.

Es esmu pieradusi pie šādas ikdienas ainavas – visu mūžu dzīvoju pie Lielajiem kapiem, kas, neslēpti un izdemolēti, vienmēr bijuši turpat pie kājām, un tajos vienmēr ir rotaļājušies bērni un ciniski turpinājusies aktīva dzīvība. Skatoties Zugaja fotogrāfijas, man ir sajūta, ka vēroju jaunas paaudzes darbus, kas nāk ar jaunu ideālismu. Gandrīz visiem izstādes darbiem cauri strāvo vēlme glābt pasauli, labot pagātnes kļūdas, ekshumēt cilvēcību. Tā turpinās arī Joannas Čarnotas “tērauda zariņos” ar nosaukumu DNS cirkulācija – zarveidīgu drāšu mudžeklī, kura elementi, atsevišķi ņemti, izskatās pēc sīkiem nolauztiem zariņiem. Otrā pasaules kara laika teritoriju dokumentēšana esot novedusi fotogrāfi pie skulptūras izteiksmes formas. Pēc postošās vētras drātis un zari kļuvuši burtiski neatšķirami, bet, katrs atsevišķi ņemts, dveš trauslumu un traģismu. Tie sasaucas ar nākamo izstādes darbu – Katažinas Bojko-Šimčevskas kolodija plates tehnikā veidoto melno kvadrātu, kurā iestiepjas atsevišķu baltu sakņu dzīsliņas – augi pazemē iedibina savu komunikāciju tīklu. Darbs liek domāt par apokalipsi, cilvēku iznīcināto pasauli, kurā vārgas pāri palikušas saknītes mēģina atjaunoties un radīt jaunas, organiskas attiecības iepretim cilvēku racionālajām un postošajām. Šim gaumīgajam, iejūtīgajam un plaši interpretējamajam darbam pievienotā anotācija šķiet lieka un liekvārdīga, tās lozungiem līdzīgais tiešums – “mums jābūt modriem kultūras komunikācijas pasaulē”, “mūsu pilsoniskā brīvība ir dabas noliegšana”, “savienosim dabu un kultūru” – it kā darbojas pretī fotogrāfiju delikātajam un intuitīvi nolasāmajam vēstījumam.

Mazliet par daudz vārdu un norāžu – tas, šķiet, attiecas uz visiem izstādes darbiem, kas, visticamāk, saistīts ar to, ka no studentiem tiek obligāti prasīts darbu konceptuāls pamatojums. Un galu galā es pati izvēlos, lasīt aprakstus vai nelasīt. Izstādes evolūcijā nākamais darbs, kas vēl tiešāk pievēršas ekoloģijas tēmai, ir Aurelijas Fridrihas-Zdanovskas fotogrāfiju sērija un video instalācija Rašanās: ir jauki, ja ir koks. Šiem zaļi baltajā ekokampaņu minimālisma estētikā veidotajiem darbiem pārspīlēti tiešās norādes savukārt ļoti piestāv. Autore uzsver pilsētas ikdienas paradoksu – cik nemākulīgi un mākslīgi mēs cenšamies ar asfaltu un betonu nolietajā vidē atjaunot kokus. Māksliniece fotografē vārgus kociņus uz toksiskas siltumplēves fona, kurā tos ietin, lai pasargātu, un pagatavo pati sev kostīmu, kas pildīts ar augsni, un fiziski nēsā uz muguras līdzi koku – ja reiz zaļa pilsēta nav iespējama, šis absurds varbūt ir vienīgais risinājums. Filma par mākslinieces dzīvi kopā ar koku, kuru viņa ienes tukšajās urbānajās ainavās, sāpīgi atspoguļo dabas aizstāvības aktīvisma izmisumu un niecīgumu.

Mainīt, labot, radīt kaut ko taustāmu – tā ir otra izteikta un vienojoša izstādes dalībnieku tendence. Vairāki mākslinieki cenšas pārkāpt arī fotogrāfijas robežas – materializēt savu ieceri taustāmākā formā, lai tādējādi uzsvērtu savas intences nopietnību – vairs nepietiek tikai vērot pasauli, dokumentēt un signalizēt, ir jārada jauna pasaule, un tas ir arī fotogrāfu uzdevums. Magdalena Andrinovska šo uzdevumu paveic burtiski – radot dokumentāli precīzu valrieksta koka mizas fragmentu –, savukārt Agņeška Hinca cenšas materializēt ledū iesaluša cilvēka ēnu, virtuāli uzburt cilvēka ķermeni pēc tā lietotāja pieredzes. Taču visskaidrāk šī ideja tiek pausta šķietami ļoti vienkāršā, bet ārkārtīgi iedarbīgā Magdalenas Mahņickas fotogrāfiju sērijā Lai saskatītu. Tā dokumentē aklu bērnu keramikas darbnīcas veidojumus – skulptūras, kas radītas tikai pēc taustes pieredzes un ir šo cilvēku vienīgā pieredze par lietām, kas pārējai sabiedrībai vispirms ir tikai vizuāls kods.

Viņa aplūko realitāti, kurā, ja tu vēlies kaut ko ieraudzīt, tev tā pašam vispirms ir jārada. Neparastajās peļu, varžu, zaķu un cilvēku figūriņās, kuras veidotas pēc taustes, nevis redzes, pieredzes, ir samanāms katrs jutīgās rokas pieskāriens un pirkstu nospiedums, un tās mūs, redzīgos un uz vizualitāti orientētos, iepazīstina ar alternatīvu pasaules pieredzi. Tieši šī fotogrāfiju sērija (iespējams, ar pārējo darbu sagatavoto kontekstu), šķiet, manī uz visiem laikiem kaut ko izmainīja, radot pavisam citu asociāciju vārdiem “nākotnes vīzija” – nevis hiperreālistisku projekciju un netveramu hologrammu, bet no šīs pašas zemeslodes māla ar paša pirkstiem radītu nākotnes Saules pilsētu.