Zīmons Menners

Zīmons Menners (Simon Menner, 1978) ir vācu fotogrāfs, kuru interesē attēla spēja manipulēt ar skatītāja uztveri. Vai tie būtu viņa paša fotografēti snaiperi slēpņos, vai atrasti attēli islāma fundamentālistu kanālos, viņa darbus vieno interese par attēlu nozīmi militāros konfliktos un sabiedriskās domas iespaidošanā. Menners ir studējis Berlīnes Mākslas universitātē, piedalījies izstādēs dažādās valstīs. Viņa fotogrāfiju sērija Pēdējais attēls pirms sprādziena būs skatāma Rīgas Fotomēneša izstādē Ēdot ananasus uz Mēness, kas no 15. maija līdz 16. jūnijam norisināsies Latvijas Okupācijas muzejā.

Vai atceries, kas izraisīja tavu interesi par attēliem, kas saistīti ar konfliktiem, novērošanu un mūsu uztveri?

Katrs darbs vienmēr rodas no vispārējām interesēm, un tās laika gaitā nav daudz mainījušās. Taču droši vien ir kāda dzirkstele, kas atmodina vēlmi pievērsties kam specifiskam. Bieži vien tas ir tikai viens teikums, ko kaut kur izlasu. Tā bija ar manu darbu par VDR drošības dienestu Stasi. Daudz lasīju par masu uzraudzību, un vienā tekstā bija īsa piezīme, ka Stasi, pārmeklējot privātus dzīvokļis, izmantoja Polaroid kameras, lai slēptu pēdas. Labprāt gribēju tos apskatīt. Tā sākās trīs četrus gadus ilgs pētniecības projekts.

Kopumā mani ļoti interesē veidi, kā mūsu uztvere tiek izmantota pret mūsu interesēm. Par galveno ieroci ir kļuvušas bailes. Ja pašnāvnieks uzspridzinās Londonas metro, baidīties sāk mana māte mazā pilsētā Vācijas dienvidos. Tas ir dīvaini un aizraujoši, jo īpaši tāpēc, ka viņa nekad nav bijusi Londonā, un, cik zinu, nekad nav braukusi ar metro. Kāpēc tā?

Pašos pamatos snaiperis, kas slēpjas mežā, vai pašnāvnieks ar paslēptām sprāgstvielām, un aģents, kas izmanto maskēšanos, lai izspiegotu parastos pilsoņus, ir dīvaini saistīti. Viņi visi rada neredzamus draudus. Viņi visi cenšas izskatīties varenāki, nekā ir patiesībā. Uzbrucējs pašnāvnieks var nogalināt cilvēkus, kas atrodas tai pašā vilcienā, taču manai mātei nevajadzētu būt viņam aizsniedzamai. Lai arī šie mehānismi ir ļoti vienkārši, tie strādā, un mana māte ir nobiedēta.

Kāds bija projekta The Last Image Before the Blast (Pēdējais attēls pirms sprādziena) veidošanas process?

Man ir tendence savākt daudz materiāla, pirms saprotu, kas varētu būt visinteresantākais. Sākumā šķita dīvaini, ka šie terorisma uzbrukumu video nonāk internetā. Protams, laikā, kad viss tiek augšupielādēts, tas ir saprotami, tomēr man tas likās dīvaini. Pēc kāda laika turpināju tos krāt, jo pamanīju, ka kaut kas būtisks sāka mainīties. Pirmie videoklipi, ko atradu, bija vai nu uzņemti ar novērošanas kamerām, vai tos bija nofilmējuši garāmgājēji, kas tai brīdī atradās vietā, kur notika sprādziens. Pēc kāda laika tika izlaisti arvien vairāk video, kuros kamera bija daļa no uzbrukuma. Cilvēki jau zināja, ka notiks uzbrukums, un kamera bija vērsta pareizajā virzienā. Tās ir fundamentālas pārmaiņas. Šie uzbrukumu video vairs nebija nejauši, daudzi no uzbrukumiem tika veikti, lai uzņemtu attēlus.

Tas nebija sprādziens vai vardarbība, kas mani interesēja visvairāk, bet šķietamais miers tieši pirms tā. Tāpēc izvēlējos pēdējo kadru pirms, nevis pēc notikuma. Skatītājs tiek atstāts neziņā, kur uzbrukums varētu notikt vai kas varētu eksplodēt.

Vai tavi darbi jebkad tikuši cenzēti?

Tas šķiet dīvaini, bet jā. Drīz pēc tam, kad sāku intensīvi strādāt ar materiālu, kas tika iegūts no dažādām islāma grupām, es gribēju nodrukāt nelielu bukletu ar pirmajiem pētījuma rezultātiem. To atteicās izdrukāt. Tas ir dīvaini, jo, lai gan strādāju ar materiālu, kas ir absolūti brutāls un necilvēcīgs, es savos projektos nerādu vardarbību. Dažus cilvēkus mani darbi šokē, bet tam nav nekāda sakara ar asinīm un vardarbību, drīzāk šokējošs kļūst tās trūkums. Tukšums, kurā mēs zinām, eksistē vardarbība. Kad runāju ar dažiem poligrāfijas uzņēmuma darbiniekiem, viņiem nebija, ar ko pamatot savu lēmumu, acīmredzot tā bija intuīcija. Lai gan bukletu nenodrukāju, tas mani pārliecināja, ka esmu uz pareizā ceļa un ka mana pieeja darbojas.

Ļoti cenšos neiekrist pašcenzūras slazdā. Vismaz Vācijā viss, ko daru, ir likumīgs. Man ir atļauts aplūkot islāma propagandu, pat ja tā attēlo vardarbību, un es varu to krāt. Es varētu tikt uzskatīts par pretīgu, bet tas arī viss. Dalīšanās ar savākto materiālu, kāds tas ir, būtu cits stāsts. Es domāju, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai pētnieki un mākslinieki varētu piekļūt šāda veida materiāliem, lai tiem piešķirtu jēgu. Lai tos analizētu. Izglītotu citus. Tāpēc nevienā projektā nekad neslēpju savas pēdas internetā. Apzināti neizmantoju anonimizācijas rīkus. Ja tiesībaizsardzības iestādes uzskata, ka ir nepieciešams ielūkoties manā darbībā, lai tā notiek. Pašcenzūra ir ļoti bīstama sabiedrībai un atklātam diskursam. Tātad mēģinām no tās izvairīties, cik ilgi vien iespējams.

Kāda bija tava pieredze, fotografējot Latvijā?

Vienīgais projekts, pie kā strādāju Latvijā, bija sērijai, kurā fotografēju Latvijas bruņoto spēku snaiperus. Taču šī pieredze bija lieliska. Visi cilvēki, ar kuriem saskāros, bija ļoti izpalīdzīgi un entuziastiski.

Pie kā tu strādā patlaban?

Kaut arī lietas, pie kā strādāju patlaban, daļēji saistītas ar maniem terora propagandas pētījumiem, tās ir nedaudz atšķirīgas. Novērojot, ka pilsoņu karam Sīrijā un Irākā ir daudz vizuālo paralēļu ar senajiem kariem, es cenšos parādīt, ka mūsdienu kari jāsaprot kā vizuāls daudz senāku konfliktu turpinājums.
Sīrijas satelītu attēlos var atrast daudzas vaļņu ieskautas pilsētas. Ne no akmens vai ķieģeļiem, bet gan no smiltīm. Viduslaiku skatu torņus nomainījušas augstceltnes. Kontrolpunkti ir mūsdienu pilsētu vārti. Par graudu tvertnēm vai spēkstacijām cīnās kā par senajām pilīm. Iespaidīgi, ka šīs struktūras izskatās tik līdzīgas tūkstošiem gadu senām arheoloģiskām vietām.

Taču paralēles, kuras cenšos vilkt, ir kas vairāk par arhitektūru. Šķiet, ka daudzu patlaban publicēto propagandas video žesti un patoss rod iedvesmu krusta karu laikā izteiktajos apgalvojumos. Ne tikai no islāmistu puses. Šķiet, ka tiem pievienojas visi. Tas viss kļūst par šo stacionāro viduslaiku cīņu, kas mēģina atrast savu vizuālo vārstu 21. gadsimta sociālo mediju platformās.

Var izklausīties neskaidri, bet tas ir tas, pie kā patlaban strādāju.