Fotokonkursu algoritmu meklējumi
Ir raksti, kurus labāk nesākt lasīt, jo, sastopot vienviet neskaitāmus aizspriedumus un nekompetentus apgalvojumus, tevi sāk vajāt absurda pilsoniskās atbildības sajūta – kaut kā skaidrot un labot to, ko pats neesi nedz teicis, nedz arī esi veicinājis tā tapšanu. Tieši pie šādas domas nonācu pēc fotoredaktora un tehnisko ziņu redaktora Kārļa Dambrāna mēģinājuma recenzēt 12. starptautiskā fotokonkursa Sony World Photography Awards rezultātus portālā Delfi.lv. Pēc vairākkārtējām pārrunām ar sevi par nepieciešamību izšķiest laiku veltām diskusijām par it kā pašsaprotamām tēmām es nolēmu mazliet ieskatīties fotokonkursu pasaulē un arī šī bēdīgi slavenā raksta pretrunīgajā un uzkrītoši paviršajā saturā.
Fotoredaktors savā rakstā atzinīgi novērtējis konkursu kā iedvesmojošu, tomēr viņu mazliet apbēdinājusi žūrijas izvēle profesionālajā kategorijā, kur esot skartas sociāli un politiski sāpīgas tēmas – slimības, pašnāvības, rasisms, dažāda veida diskriminācijas, bet, viņaprāt, fotokonkursā galvenajam būtu jābūt “estētiskam baudījumam un pārdzīvojumam”, nevis kā šajos darbos, kur “galvenā vērtība ir pavadošajā aprakstā, nevis pašā fotogrāfijā.” Es nespēšu uzskaitīt visas teksta autora neprecizitātes, bet, viņaprāt, galvenās konkursa darbu problēmas saistītas gan ar fotogrāfiju sociālpolitisko ievirzi, gan arī uzvarējušo fotogrāfu eiropeisko izcelsmi, kas tomēr gluži neatbilst patiesībai. Dīvainā kārtā, kritizējot konkursu par dažādības neņemšanu vērā – “konkurss, kurā uzvar fotogrāfi no Itālijas, Vācijas, Francijas, Beļģijas un Nīderlandes, kā arī viens palestīnietis” –, autoram garām paslīdējis fakts, ka starp uzvarētājiem ir arī fotogrāfi no Dienvidkorejas, Irānas, Krievijas, Ķīnas, Kolumbijas, Austrālijas utt. Līdz ar to fotoredaktora bažas, ka “ļoti negribētos, lai pasaules mēroga fotokonkurss pārvērstos par rietumeiropiešu tīksmināšanos par “eksotiskajiem Austrumiem,” ir, maigi izsakoties, balstītas samērā apšaubāmā statistikā. Protams, nevar nepieminēt arī autora pārliecību, ka “algoritms, lai kļūtu par Pasaules fotogrāfiju konkursa laureātu, ir viens – aizbrauc uz Kongo, sabildē melnādainas sievietes pie gruvešiem, un balva rokā!” Neaicināšu Kārli pirms kritizēšanas pamēģināt pašam, ja ne gluži fotografēt, tad vismaz izdarīt kaut ko tikpat nozīmīgu starptautiskā līmenī fotoredaktora darbā, bet šādu retoriku atstāšu sociālo mediju valstībai. Manuprāt, fotokonkursu kontekstā ir vērts atzīmēt dažas fotogrāfijas medija īpatnības, kas varbūt arī spēs ieviest skaidrību par it kā esošiem algoritmiem, eksotizāciju un fotogrāfijas medija ekonomiku.
Fotogrāfiju radīja un attīstīja dažādu zinātnes nozaru pārstāvji, un jau pašos pirmsākumos šim medijam bija sociāla funkcija. Lielākais un sociāli nozīmīgākais fotogrāfijas segments bija komerciālā fotogrāfija, fotožurnālistika, zinātniskā fotogrāfija, kas nebūt nebija savstarpēji tik žanriski skaidri nošķirtas, kā varētu šķist. Piemēram, Džeimsa Dīna (James Deane) 1861. gada grāmatas Ichnographs ievadā ir pausta doma, ka dažādu citas ēras dzīvnieku pēdu nospiedumu smilšakmenī fotodokumnetācijas, kas bija grāmatas autora fotogrāfiju galvenā tēma, būs lietderīgas tiem, kuriem ir līdzīgas zinātniskās intereses, kā arī tā būs brīnišķīga “galda grāmata”, lai plašākā sabiedrībā veicinātu interesi par dabas brīnumiem. Vai, piemēram, Džeimsa Nesmita un Džeimsa Kārpentera (James Nasmyth and James Carpenter) 1885. gadā izdotā zinātniskā grāmata The Moon: A Planet, A World, And A Satellite ietvēra attēlus, kuros bija gan veca cilvēka roka, gan sabojājies ābols. Šo poētisko ilustrāciju nolūks bija ilustrēt zinātniskas idejas par Mēness virsmas pārmaiņām dažādu apstākļu ietekmē. Respektīvi, fotogrāfija jau tolaik tika uztverta kā samērā elastīga vizuāla valoda, kas tika brīvi izmantota, lai paustu visādas idejas, turklāt arī paši fotogrāfi redzēja vienas un tās pašas fotogrāfijas dažādos vēstījumus atkarībā no lietojuma konteksta. Kas tad bija tie, kas praktizēja fotogrāfiju pirmsākumos? Vairumā gadījumu tie bija zinātnieki, sociālie darbinieki, mediķi, kriminālisti, fotogrāfi, kuri praktizēja fotogrāfiju kā sadzīves pakalpojumu gan privātpersonām, gan dažādām institūcijām. Fotogrāfijas vēstījums nekad nav bijis konkrēts, un tas vienmēr ir bijis vājāks par verbālo vēstījumu, ko arī ļoti labi jau apzinājās 19. gadsimta fotogrāfijas entuziasti, kad dažādu parādību ilustrācijai izmantoja ar konkrēto parādību nesaistītas fotogrāfijas. Atgriežoties pie fotoredaktora bažām, ka “lielākoties godināti darbi, kuru galvenā vērtība ir pavadošajā aprakstā, nevis pašā fotogrāfijā.” Tā ir bijis vienmēr, un mākslas fotogrāfijā verbālā vēstījuma dominēšana nostiprinājās pagājušā gadsimta 70. gados, kad konceptuālistu darbu procesualitāte un vēršanās pret mākslas darba materialitāti padarīja fotogrāfiju par metamediju, jo bieži vien vienīgais, kas palika pēc visiem konceptuālistu eksperimentiem, bija foto un video dokumentācijas. Lieki teikt kaut ko par žurnālistiku, jo tā vienmēr ir bijusi balstīta verbālā vēstījumā, kur fotogrāfijām bieži ir ilustrācijas funkcija. Ļoti vienkāršojot – jebkuram tekstam var pielikt jebkuru fotogrāfiju, un tā šķitīs kontekstuāli saistīta ar teksta vēstījumu. Kam gan to zināt labāk, ja ne Delfi.lv fotoredaktoram? Piemēram, ziņai Vācijā protestē Daesh karotāju radi pievienotā fotogrāfija nav aprakstīta, bet raksts ir par protestiem Berlīnē, kuros kaujinieku radinieki protestē pie Ārlietu ministrijas ēkas. Interesantākais seko, kad sameklējam fotogrāfijas īsto aprakstu. Atklājas, ka fotogrāfija ir no Irākas un tajā ir attēlotas uz mūža ieslodzījumu notiesātas Krievijas pilsones, kuras bija pievienojušās Islāma valsts karotājiem Irākā. Šajā mirklī gribas kliegt – Kārli, fotoredaktor, dari savu darbu un ievēro elementāru žurnālista ētiku, pašizglītojies un īsteno Delfi.lv apņemšanos piedāvāt mūsdienīgu žurnālistiku – “kvalitatīvu un daudzpusīgu saturu, ko ik dienas, darbam nerimstot arī vēlos vakaros un brīvdienās, rada Delfi.lv, Rus.Delfi.lv un interneta žurnālu redakciju redaktori un žurnālisti”!
Tomēr, lai raksta galvenā tēma nebūtu tikai mans pusmūža krīzes rāmēts nīgrums, ka pasaulei būtu jābūt citādai, es paturpināšu par fotokonkursiem, formulām un to lomu fotogrāfijas ekosistēmā. Rakstot par fotogrāfiju mākslā vai mākslas fotogrāfiju, pirmkārt, jāņem vērā, ka atšķirībā no pārējiem vizuālā mākslā izmantotajiem medijiem (izņemot video), fotogrāfija joprojām ir medijs, kas plaši tiek izmantots kā sadzīves pakalpojums un žurnālistikā, kas nosaka arī to, ka fotogrāfija ir iztikas avots daudziem profesionāliem fotogrāfiem, kuri tad bieži vien arī ir mērķauditorija dažādiem lielākiem vai mazākiem fotokonkursiem. Mākslas fotogrāfijas ekosistēma ir ļoti hierarhiska, kurā pats fotogrāfs atrodas barības ķēdes apakšā, būdams pakļauts vairumā gadījumu nepamatotām cerībām tikt kādas institūcijas pārstāvju pamanītam. Jāsaprot, ka fotokonkurss un portfolio skate fotogrāfam bieži vien ir normāls un arī gluži vai vienīgais tīklošanās un rekrutēšanas pasākums, kura laikā fotogrāfs iegūst iespēju parādīt savus darbus redaktoriem, kuratoriem un kritiķiem, kuri tad vēlāk, iespējams, varētu izrādīt interesi un publicēt darbus, uzaicināt uz izstādi vai pasūtīt kādu jaunu darbu tapšanu. Jāatzīmē, ka vairumā fotokonkursos patlaban ir milzīga konkurence, piemēram, prestižajai žurnāla Aperture portfolio balvai šogad tika iesniegti 1000 portfolio, no kuriem uzvarēja tikai viens autors, kas, protams, ir cerīgāk nekā iespēja uzvarēt Eurojackpot (1 pret 95000000), bet nesniedz nekādu mierinājumu 999 neuzvarējušajiem fotogrāfiem. Kaut arī loterijas izlozēm līdzīgā fotokonkursu pasaule šķiet skarba vieta, lai kaut kā izsistos, tomēr tā ir arī absolūti demokrātiska un atvērta iespēja jebkuram fotogrāfam izmēģināt savus spēkus. Nepietiek arī ar iekšēju motivāciju piedalīties fotokonkursos, bet pienāksies veltīt samērā daudz laika izpētei, lai saprastu, kāds potenciāli varētu būt personīgais ieguvums no dalības kādā no fotokonkursiem un vai tas nav vienkārši radīts, lai iekasētu naudu no naiviem fotogrāfiem. Tā kā šim rakstam redzu arī mazliet didaktisku misiju mudināt Latvijas jaunos fotogrāfus piedalīties starptautiskos konkursos, tad šeit būs vismaz dažas redakcionāli kontrolētas vietnes, kurās var atrast dažādas atvērtas pieteikšanās iespējas fotokonkursiem, izstādēm, balvām, rezidencēm un publikācijām: Picter, The Curator Ship, Workshopx, Gophotoawards. Vairums fotokonkursu šajos portālos būs domāti mākslas un dokumentālās fotogrāfijas interesentiem.
Diskutējot par raksta sākumā pieminēto algoritmu, kāds pastāvot, lai varētu uzvarēt fotokonkursos, jāņem vērā, ka fotogrāfija ir salīdzināma ar valodu un tās sintaksi veido fotogrāfi, laikmets un mēs – lasītāji. Izvēloties kaut ko no fotogrāfijās kā vairāk vai mazāk interesentu, redaktori, sabiedrība, kuratori ietekmē un stiprina noteiktu ideju, naratīvu, žanru, kompozīciju, krāsu scenogrāfiju dominēšanu laikmetīgajā fotogrāfijā. Tomēr būtu bezgala nekompetenti un spekulatīvi mēģināt vispārināti formulēt, kas ir kāda pieprasītākā un pareizā veiksmes formula, kurai jābūt jauna fotogrāfa arsenālā, lai uzvarētu fotokonkursos. No gada uz gadu fotokonkursi maina žūrijas locekļus, rodas jauni konkursi un pasākumi, kurus organizē nozarē vēl jauni cilvēki, un tas maina arī fotogrāfijas modi, ja tā drīkst izteikties. Ja vadāmies pēc statistikas, tad tiešām ir fotogrāfi, kas lielajos fotokonkursos ir uzvarējuši vairākas reizes, piemēram, Jurijs Kozirevs (Yuri Kozyrev) un Pīters Ten Hūpens (Peter Ten Hoopen), abu darbi vairākas reizes ir tikuši apbalvoti World Press Photo konkursā, kas ir prestižākais preses fotogrāfijai veltītais fotokonkurss. Tomēr vai šajās uzvarās slēpjas pareizā formula, kā uzvarēt arī pārējiem? Diemžēl laikam nē. Ja kaut vai salīdzināsim uzvarētāju darbus, atklāsies, ka poētiskie Pītera attēli ir pilnīgi pretrunā samērā tiešajām un skarbajām Jurija reportāžām. Runājot par uzvaru, visdrīzāk, panākumu atslēga ir atrasties pareizajā vietā un laikā, ko bieži vien nenosaka pats fotogrāfs, bet sagadīšanās, redakcija vai kāds cits projekta finansētājs. Savukārt nākamās balvas, iespējams, daļēji nosaka simboliskais kapitāls, ko ir nopelnījusi iepriekšējā balva, rosinot dažādu mediju vai uzņēmumu interesi par kāda konkrēta fotogrāfa rokrakstu, kas savukārt nozīmē arī papildu finansējumu jaunu projektu tapšanai. Protams, arī fotokonkursa žūrijas sastāvs, kas laikam būtu arī jāklasificē kā veiksmes (dažiem fotogrāfiem) faktors, nosaka konkrētā pasākuma prioritātes. Varu tikai aicināt ieskatīties Leica Oscar Barnack balvas uzvarētāju un finālistu galerijās, lai saprastu, ka aiz mānīgās šķietamības par kopīgu formulu katrs apbalvotais autors piedāvā samērā atšķirīgu autorrokrakstu un idejas.
Noslēgumā slavas un veiksmes meklētājiem citēšu Mitali Banerjē un Pola Ingrema pētījuma par mākslinieku slavas un radošuma saiknēm atklājumus, kas apgāž agrāk izdarītos pieņēmumus, ka radošums dara mākslinieku atpazīstamu noteiktā kultūrā. Viņu atklājums apliecina, ka tieši plašs un starptautisks paziņu tīklojums nodrošina mākslinieka atpazīstamību.
