/ Arnis Balčus / Intervija

10 minūtes ar Ivetu Gabaliņu

Iveta Gabaliņa (bij. Vaivode, 1979) ir latviešu fotogrāfe, kas pazīstama ar nostalģiski poētiskām ainavām un portretiem sērijā Klēpis, kas veidota viņas dzimtas izcelsmes vietā Latvijas austrumos, kā arī ar konceptuālāka rakstura projektiem, piemēram, Opera un Polar, kurus vieno interese par laika uztveri. Ieguvusi bakalaura grādu fotogrāfijā Bormutas mākslas institūtā Anglijā un maģistra grādu Ālto Universitātē Helsinkos, kā arī dažādas balvas, piemēram, CO Berlin Talents 2013, Burn Magazine stipendiju u. c. No šodienas līdz 29. jūnijam galerijā Careva skatāma viņas izstāde Mana roka ir siltāka par sauli, kas notiek festivāla Rīgas Fotomēnesis 2019 ietvaros.

Ko mēs redzēsim tavā izstādē?

Izstādē būs redzami darbi, kas tapuši kā rezultāts manai dalībai mākslinieku rezidencē The Arctic Circle. Tās bija trīs nedēļas aizvadītas Svalbārā uz speciāli pielāgota burinieka Antiqua, kas kursēja no viena Špicpergenas arhipelāga punkta uz otru. Biju viena no 30 māksliniekiem, kas devās uz Arktiku, lai realizētu iepriekš izsapņotus projektus. Jau pirms nokļūšanas Arktikā zināju, ka vēlos strādāt ar ainavu. Lielāko daļu laika, ko pavadīju rezidencē, bildēju Svalbāras neskartos krastus, ledājus un to paliekas. Tomēr, atgriežoties mājās, bez negatīviem un spilgtām atmiņām līdzi paņēmu arī daļu no ledāja – pavisam reālu, zīdaiņa izmēra ledus kluci. Atlikušo laiku līdz izstādei nodarbojos ar šī ledus gabala kausēšanu. Liku to uz gaismasjūtīga papīra melnbaltajā laboratorijā, tam virsū projicējot paša ledāja ainavu. Rezultātā ieguvu tādu kā fotogrāfijas un fotogrammas hibrīdu. Tas arī ir tas, ko varēs redzēt izstādē.

Iveta Gabaliņa. No sērijas “Mana roka ir siltāka par sauli”

Kādas bija sajūtas, atrodoties Arktikā?

Arktika ir skaista savā vienaldzībā. Tur esot, skaidrāk sāc saprast relativitātes teoriju. Savā ziņā tur piedzīvotajai ainavai piemita nomierinošs efekts. Tā liek apjaust vispārzināmo patiesību, ka mēs esam vien mirklis uz šīs planētas. Vienlaikus tā ir arī mūsu vainas ainava, jo ledāji kūst un tas tikai padara mūsu mirkli nedaudz īsāku, bet arī tam būtībā nav lielas nozīmes.

Vai tevi satrauc klimata izmaiņas pasaulē?

Tās mani satrauc tikpat lielā mērā, kā bailes no kara vai smagām slimībām. Būtībā jau tās ir tās pašas bailes no nāves, kas ir klātesošas mūsu apziņā, bet vienlaikus pārāk abstraktas, lai provocētu kādu darbību. Jebkurā gadījumā tās mani satrauc mazāk nekā plastikāta maisiņu patēriņš ikdienā vai pārmērīgs cukura daudzums bērnudārznieku ēdienkartē.

Iveta Gabaliņa. No sērijas “Mana roka ir siltāka par sauli”

Kā tu raksturotu savas intereses fotogrāfijā?

Reizēm fotogrāfija ļauj pietuvoties tēmām, kas kādā konkrētā dzīves brīdī man šķiet aktuālas vai vienkārši interesantas. Šajā medijā esmu ieradusi strādāt, un jūtos tajā pietiekami brīvi, lai eksperimentētu un atrastu arvien jaunus izteiksmes līdzekļus. Mani interesē darbi, kas ir vienlīdz stipri gan koncepcijā, gan tehniskajā izpildījumā. Ja raugos uz savu darbību ilgākā laika posmā, jāsecina, ka viens no elementiem, kas mani fotogrāfijā saista, ir laika jēdziens. Visuzskatāmāk tas atspoguļojas Operā un 2016. gadā veidotajā darbā Polar. Arī mana pēdējā darba viena no centrālajām tēmām ir laiks. Ledus kušanas process kā nenovēršama tuvošanās tukšumam vai transformācijai.

Kas ir lielākie izaicinājumi, veidojot izstādi?

Šī darba ietvaros, strādāju analogajā tehnikā, kur katrs darbs ir unikāls un to nevar pielabot vai reproducēt digitāli. Man kā fotogrāfam šī bija jauna pieredze, kur lielākais izaicinājums bija saglabāt darbus līdz izstādei un rāmēšanai lietojamā kvalitātē. Protams, arī ledus gabala uzglabāšana saldētavā gandrīz gadu, kura laikā piedzima mana meita un mēs pārvācāmies uz jaunām mājām, bija diezgan liels izaicinājums.