10 minūtes ar Ievu Raudsepu

Ieva Raudsepa (1992) ir fotogrāfe no Latvijas, šogad absolvēja Kalifornijas Mākslas institūtu ASV (CalArts). Savos darbos galvenokārt izmanto fotogrāfiju, video un tekstu, pievēršoties starpstāvoklim starp Austrumiem un Rietumiem, jaunību un pieaugšanu. Ieguvusi bakalaura grādu filozofijā Latvijas Universitātē, mācījusies ISSP Skolā un piedalījusies dažādās ISSP meistarklasēs. Viņas darbi izstādīti Calvert 22 Foundation Londonā un Rīgas Fotomēneša ietvaros, publicēti i-D, YET, The Guardian, Wallpaper, izdevumā Latvijas fotogrāfija 2017 un citviet. Viņas personālizstāde Tā varētu tevi arī aprīt no šodienas līdz 7. augustam skatāma ISSP Galerijā.

Pastāsti, ko varēs redzēt tavā izstādē? Kāpēc izvēlējies video nevis fotogrāfijas?

Izstādes pamatā ir video darbs Tā varētu tevi aprīt. Tas ir daļēji fiktīvs, daļēji dokumentāls stāsts, kas norisinās uz prāmja starp Rīgu un Stokholmu. Filmēts ar aktieriem, video galvenie varoņi ir trīs jaunieši, kuri it kā meklē ceturto biedru, kas uz prāmja vairs nav atrodams, bet darbā mēs viņus lielākoties redzam dziedot karaoki, dejojot diskotēkā, skatoties vakara šovu, utt. Video ir cilpa, bez noteikta sākuma vai beigām, un arī viss, kas notiek ar video varoņiem, konstanti atkārtojas.

Video izvēlējos tāpēc, ka gribēju uztaisīt kaut ko jaunu šai izstādei. Ideja par izstādi radās pagājušās vasaras beigās kopā ar ieceri par grāmatas izdošanu. Man likās neloģiski piekārt tās pašas bildes sienas, kas būs nodrukātas jau grāmatā, un pēdējā gada laikā biju sākusi vairāk strādāt ar video un rakstīšanu. Mani video interesē naratīva potenciāls, bet kaut kādā ziņā domāju, ka tie darbi, kurus esmu veidojusi, ir arī diezgan fotogrāfiski, jo daudz kas balstās uz attēla izteiksmes līdzekļiem un estētiku.

Video mani interesē arī strādāt ar tādiem kā nepabeigtiem un neatrisinātiem stāstiem, kur skatītājam tiek dots pietiekami daudz informācijas, lai, iespējams, galvā izveidotu kaut kādu savu naratīvu par to, kas tur notiek, bet īstenībā nekas nenotiek – nav sakāpinājuma, kulminācijas, atrisinājuma, varoņi arī nemainās. Atkārtojums man liekas interesants kā radošs izteiksmes līdzeklis. Tam ir potenciāls – gan radīt jēgu, gan arī kaut ko padarīt absurdu. Redzot reklāmu atkārtoti, iespējams, sapratīsi, ka šis ir tieši tas produkts, kas tev dzīvē ir nepieciešams, bet, atkārtojot vienu vārdu 24 reizes, to vairs īsti nevarēs saklausīt.

Daudz domāju arī par to, kā to visu padarīt par telpisku pieredzi. Ar Evitu (izstādes kuratori) jau sen radās ideja par to, ka galeriju, kurai viena siena principā ir logi, varētu notumsināt ar lielām fototapetēm. Pavasarī, vēl esot skolā, izstādei uzšuvu pufus, uz kā cilvēkiem sēdēt, kamēr viņi skatās video. Pufi tāpēc, ka tajos iegrimst, tas nav tā, kā sēdēt uz krēsla.

Kā radās ideja sēriju Kruīzā izdot grāmatā?

Tas jājautā Georgam un Kārlim no Milda Books. Viņi man pagājušajā vasarā piedāvāja izdot Kruīzā kā grāmatu. 2016. gadā biju tam projektam uztaisījusi dammiju, un toreiz tas arī paceļoja apkārt, bet, tā kā tajā laikā nevienam nebija intereses to izdot un es negribēju pašizdot, jau diezgan sen biju atmetusi domu par to, ka tas projekts kādreiz iznāktu kā grāmata.

Kāds bija grāmatas veidošanas process, un kas bija visgrūtākais?

Tā kā grāmatu sākām taisīt nedaudz vairāk nekā divus gadus pēc tam, kad biju uztaisījusi dammiju, protams, man bija cits skatījums uz tiem darbiem. Gribēju uztaisīt jaunu fotogrāfiju atlasi un secību, kaut kādas bildes nāca klāt, kaut ko atmetu. Dammijā bija arī vairāki ļoti īsi stāstiņi, bet izdomāju arī uzrakstīt jaunu tekstu, kas arī ir īss, bet tos visus apvieno.

Man bija liels prieks sastrādāties ar grāmatas dizaineriem Lea un Kristianu (Lea Michel, Christian Hofer – HOMI). Bija sajūta, ka mūsu sadarbība ir kā spēle ar bumbiņām, kur viņi man kaut ko pamet un es kaut ko paturu, kaut ko atmetu atpakaļ, bet rezultātā tas tiešām ir kopdarbs.

Viņiem ir liela pieredze grāmatu veidošanā, bet viņi nav no ļoti šaurās fotogrāmatu vides, tāpēc man liekas, ka viņiem bija pilnīgi cits skatījums uz to, kāda tā grāmata varētu būt. Protams, ka es pati ar to dammiju biju jau nodzīvojusi vairākus gadus un no dažām idejām par to, kā tam vajadzētu izskatīties, negribēju atteikties, bet citos aspektos projekts tiešām ieguva no jaunas perspektīvas.

Visgrūtākais bija finansējuma piesaiste. Visus finansiālos līdzekļus grāmatas izdošanai piesaistījām caur pūļa finansējuma kampaņu, bet, protams, ka šis viss nebūtu bijis iespējams, ja mēs visi nebūtu bijuši gatavi strādāt pie šī projekta, pašinerces vadīti.

Kāda ir tava studiju pieredze ASV?

Man ir bakalaurs filozofijā no Latvijas Universitātes, bet paralēli mācībām un darbam izgāju daudz ISSP kursus un mācījos pie Granta (Andrejs Grants – Rīgas Tehniskās jaunrades nama Annas2 fotogrāfijas pulciņa vadītājs). Kad pirms trim gadiem izlēmu stāties maģistrantūrā, gribēju braukt mācīties uz mākslas skolu, lai būtu laiks koncentrēti padomāt par savu radošo praksi un izmēģināt dažādas lietas. Viss labi sakrita, un bija iespēja braukt uz Kaliforniju, kas ļoti atšķiras ne tikai no Latvijas, bet vispār no Eiropas, un tādā ziņā dzīve tur man ir iedevusi pilnīgi citu perspektīvu uz to, ko es daru un kas mani interesē. Man arī noveicās, jo nokļuvu skolā, kur varēju ņemt kursus dažādās nodaļās, visi vienmēr ļoti priecājās par starpdisciplināriem projektiem, un bija resursi, lai visu ko izmēģinātu.

Pie kāda projekta tu strādā patlaban?

Tagad, kad esmu pa vasaru Latvijā, turpinu fotografēt draugus savās lauku mājās. Domāju, ka arī nākotnē tas turpinās attīstīties kā liels bilžu arhīvs, no kā, iespējams, tiks veidoti vairāki mazāki darbi.

Par citiem projektiem viss šobrīd ir vairāk ideju līmenī, jo pēdējais semestris ar gatavošanos šai izstādei, ar grāmatu, kā arī ar manu maģistra darbu un skolas beigšanu paņēma no manis visus 222 %. Bet man ar vienu skolas biedru ir ideja par kopprojektu, ko, ja mēs attīstīsim, visticamāk, to darītu nākamgad. Man ir ideja arī par vienu projektu, ko gribētu taisīt Losandželosā. Tēma ir vairāk vai mazāk skaidra, bet nav īsti definēts formāts. Vēl pagājušā gada laikā sāku rakstīt esejas, kurās dokumentāli novērojumi mijas ar teoriju un fikciju, gribētu paturpināt pastrādāt tādā formātā. Sanāca garlaicīga un nekonkrēta atbilde, bet nākotne patlaban izskatās diezgan atvērta.