Sopotas rāmī
Šogad man bija iespēja piedalīties Sopotas fotogrāfijas festivālā W Ramah Sopotu (Sopotas rāmī). Polija ir fotogrāfijas festivālu lielvalsts – lai arī starptautiski plašāk pazīstami ir Krakovas un Lodzas festivāli, lokālāka rakstura un/vai mazāka mēroga pasākumi norisinās arī Vroclavā, Poznaņā, Belostokā, Bjelskobjalā, Bidgoščā un arī Sopotā. Sopota ir neliels kūrorts starp Gdaņsku un Gdiņu, to ieskauj mežs un Baltijas jūra. Visas trīs pilsētas kopā veido tā saukto Trīspilsētu – vienotā transporta sistēmā integrētu reģionu. Šeit ierasts dzīvot vienā pilsētā un strādāt citā. Senāk Sopota bija Prūsijas sastāvdaļa, vēlāk – daļa no Dancigas brīvpilsētas, bet padomju laikā pazīstama ar starptautisku estrādes mūzikas festivālu. Arī mūsdienās kultūras pasākumu organizēšana ir viena no pilsētas prioritātēm, līdzīgi kā Cēsīs.
Iemesls, kāpēc par šo festivālu nebiju neko dzirdējis, lai arī tas norisinās jau piecus gadus, ir bijis tā lokālais raksturs – līdz šim tajā piedalījās tikai poļu autori. “Sopotā notiek dažādi festivāli, un, piemēram, literatūras festivālam nav nekādu problēmu katru gadu uzaicināt dalībnieku vidū Nobela miera prēmijas laureātus. Un tas ir labi arī poļu literātiem, jo dod sajūtu, ka tie ir kaut kā saistīti ar pasauli. Domāju, ka šādi jābūt arī fotogrāfijā,” stāsta poļu kurators un pētnieks Adams Mazurs, kurš tika uzaicināts izveidot izstādi no divu ārzemju autoru darbiem. Viens no tiem biju es, bet otrs – ukrainis Saša Kurmazs. Jūnija sākumā nedēļu pavadījām Sopotā, lai radītu darbus festivāla izstādei. Rezidencē piedalījās arī trīs poļu fotogrāfes – Marta Zgierska, Karolīna Jonderko un Diāna Leloneka. Festivāla programma tika apaudzēta ar vēl dažiem jau gataviem poļu fotogrāfu projektiem, festivāla īsajā norises laikā (no 6. līdz 15. septembrim) notika arī dalībnieku radošās darbnīcas, lekcijas un diskusijas.
“Tieši rezidences Sopotu atšķir no visiem citiem fotofestivāliem Polijā. Tas ir riskanti, bet man tas patīk,” skaidro Mazurs, kurš izstādei domātos darbus ieraudzīja tikai mēnesi pirms izstādes. Cik varēja noprast, ar uzdevumu – nedēļas laikā uztaisīt projektu – autori tika galā dažādi, dažs labs ar lielām mokām, jo, kā teica kāds fotogrāfs – “Sopota ir pārāk skaista, lai to fotografētu.” Patiesi, kritiski paraudzīties uz tūristisko paraugpilsētu, kurā pat publiskās reklāmas ir ierobežotas, lai nebojātu skaistos skatus, ir visai liels izaicinājums. Tāpēc reti kura fotogrāfa darbos patiešām ir pati pilsēta. “No visiem festivāla organizatoriskajiem pienākumiem tieši darbu sagaidīšana noteiktajā termiņā sagādā vislielākās raizes,” stāsta festivāla koordinatore Patricija Tuhanovska, kura ikdienā strādā vietējās domes kultūras departamentā. Pilsēta ir festivāla organizators un galvenais sponsors, tāpēc visas atklāšanas notiek oficiālā gaisotnē.
Festivālu pirms pieciem gadiem iniciēja tieši pašvaldības darbinieki, pieaicinot māksliniecisko direktoru Tomeku Bergmanu no Varšavas. Viņi kopā ar Patriciju Tuhanovsku arī ir galvenie darbu darītāji. Pirmajā gadā bija tikai viena izstāde ar rezidentu darbiem, un tā notika decembrī – skatītāju piesaistīšanai ne pārāk labā laikā. Arī kataloga vietā bija domāts kalendārs pilsētas tēla reklamēšanai, no kura vēlāk atteikušies. “Kalendārs tomēr domāts maksimāli plašai auditorijai, ko gan nevar teikt par mākslinieku darbiem,” skaidro Patricija Tuhanovska. Organizatori cieši sadarbojas arī ar privāto Sopotas fotogrāfijas skolu – trīs gadu studiju programmu. Tās studenti darbojas gan kā brīvprātīgie, gan veido galveno auditoriju radošajās darbnīcās un meistarklasēs. Skolas absolventu izstāde festivāla laikā notiek vietājā bārā un ir plaši apmeklēta. “Tieši fotoskolas pārstāvji ieteica festivālu rīkot septembrī, jo studenti ir atpakaļ no brīvdienām, bet studijas vēl nav sākušās (Polijā studijas sākas oktobrī),” atzīst Tuhanovska.
Festivāla izstādes lielākoties notiek pilsētas mākslas galerijā un tukšajās telpās Sopotas Centrā – tā sauc pusapdzīvotu lielveikalu virs dzelzceļa stacijas. Dīvainā kārtā autori šeit sadalījušies pa dzimumiem – galerijā tikai sievietes, bet stacijā – vīrieši. Tas rosina arī stereotipiskus priekšstatus par abu dzimumu risinātājām tēmām un izmantotajiem subjektiem. Festivālam nav oficiālas tēmas, tomēr ikreiz darbiem ir kaut kas kopīgs – pērn tā bija vairāk fotožurnālistika un dokumentālā fotogrāfija, bet šogad akcents likts uz izteikti konceptuāla rakstura darbiem. “Veidojot programmu, es paļaujos uz intuīciju. Cenšos radīt interesantu mijiedarbību starp dažādām mākslinieku valodām un tēmām,” savu taktiku skaidro Tomeks Bergmans, kura pārziņā ir festivāla saturs, izņemot Adama Mazura kūrēto izstādi.
Varētu teikt, ka festivāls ir tikpat mīlīgs kā pilsēta – neliels, jauks, aptverams, saprotams. Ambīcija izskanēt starptautiski attaisnojas kaut vai šī paša raksta dēļ, taču skaidrs, ka plašākai izaugsmei un atpazīstamībai nepieciešams laiks un, iespējams, vēl vairāk sekmēt tīklošanos. Bet, ja domājat, vai ir vērts nākamgad aizbraukt, tad ieplānojiet droši – saprātīga fotogrāfijas deva papildu pastaigām mežā vai dirnēšanu pie jūras nav nemaz slikts variants.