Kara jautājumi
Apgāds Neputns ir laidis klajā fotogrāfijas vēstures pētnieka Pētera Korsaka albumu Latviešu fotogrāfi – kara liecinieki. Grāmata ir veltīta 14 mazpazīstamiem vai vispār nepazīstamiem profesionāliem latviešu fotogrāfiem, kurus vieno fakts, ka daudzus uzņēmumus viņi izdarījuši kara laikā. Albuma nosaukumā atspoguļotais kompilācijas kritērijs gan nav ievērots vizuālajā un verbālajā saturā. Divu pasaules karu konteksts ir izklāstīts Vēsturnieka piezīmēs albuma pirmajās lappusēs. Vārds “fotogrāfija” šajā nodaļā ir tikai pieminēts, bet fotogrāfijas vēstures ļoti pietrūkst. Vēsturnieks Jānis Tomaševskis izdara spēcīgus apgalvojumus, kas lasītāju ieintriģē, taču apgalvojumiem neseko iztirzājums, prezentējot faktus un to interpretāciju. 10. lpp. lasāms secinājums, ka karš esot veicinājis foto tehnikas un metožu attīstību. Kas to apliecina? Kā tas notika? Vai tas notika tāpēc, ka foto bija propagandas vai dokumentācijas medijs, vai arī tāpēc, ka tam tika atrasts gluži militārs pielietojums?
Vēsturniekam ir kas sakāms arī par īstenības vizuālo reprezentāciju: “Tomēr jāpiemīt asam skatienam, lai spētu nolasīt fotogrāfijās iekodētus zemtekstus.” (9. lpp.) Kādi zemteksti? Kādi kodi? Kādam skatienam? Galu galā albumā ir apkopoti šādi uzņēmumi, un lasītājs pats var pārliecināties par kodu esamību. Kam tad būtu jāpievērš uzmanība, lai mēs saskaņotu savus lasījumus un formalizētu vizuālā koda klātbūtni? Fotogrāfijas interpretāciju ierosina plastiskie un figuratīvie kodi, kurus ir iespējams konstatēt un aprakstīt. Sociāli antropoloģiskā un semiotiskā analīze varētu atklāt attēla satura veidošanas un lietošanas principus un kontekstualizēt tos attiecīgajos sabiedrības un tehnoloģiju vēstures posmos. Jo interesantāk tas būtu attiecībā uz karu. Ko un kāpēc fotografēja? Kāds bija šo “frontes salona” portretu raison d’être? Vai ir pamats runāt par karavīra portreta stilistisko modi? Gan jau lasītājs to pats var noskaidrot, jo grāmatā ir bildes no abām ierakumu pusēm, taču konteksti būs jāguglē.
Tomēr albums nepretendē ne uz ko vairāk, kā tikai novadpētnieciski aprakstošo pieeju: uzskaitīt fotogrāfus, iepazīstināt mūsdienu publiku ar viņu biogrāfijām un ilustrēt viņu darbu ar uzņēmumiem. Bet arī šeit ir pamanāma nekonsekvence. Biogrāfiskajos aprakstos nav speciāli likts akcents uz fotogrāfu kara gaitām – tas ir gluži saprotams, jo atrast visas šī dzīves gājuma detaļas vairs nav iespējams. Runa drīzāk ir par dažāda ranga profesionāļu ikdienu, kam fotografēšana ir ikdienas maizes darbs, kura rezultāti – attēli – kļūst īstā albuma cienīgi, paejot daudziem gadu desmitiem. Viņi taisa “banālos” salona portretus, rūpīgi dokumentē industriālās celtniecības procesu, uzņem vienkāršas sadzīves ainiņas. Un dara to neatkarīgi no karogu maiņām mastā.
Domāju, ka šis 20. gadsimta pirmās puses fotogrāfiju krājums kļūs par labu palīgu, izprotot vizuālo kultūru un ikdienas (sadzīves) kultūru. Un ne tikai attiecībā uz pagātni – šajos melnbaltajos attēlos redzētais tiešām asina redzi, ļaujot saskatīt kopīgo un atšķirīgo ar mūsdienām.
