Fotoarods un Viļa Rīdzenieka mantojums

Latviešu fotogrāfa Viļa Rīdzenieka darbu grāmata, kas nāca klajā 2018. gada nogalē, ir būtisks notikums. Viens no ievērojamākajiem pirmās brīvvalsts māksliniekiem – dokumentālists, daiļās mākslas bilžu un salonfotogrāfijas meistars, kura vairākas fotogrāfijas ir kļuvušas par Latvijas kultūras ikonām.

Tāpēc patīkami, ka šo faktu uztur aktuālu Latvijas Fotogrāfijas muzejā līdz 2. februārim skatāmā Rīdzenieka darbu izstāde Sejas un stihijas. Ekspozīcija ir organizēta divos stāvos – pirmajā iepazīstsmies ar klasiķa portretiem, bet otrajā gūstam ieskatu ainavās. Izstāde pārsteidz ar grāmatā nepublicētiem darbiem, bet, kas svarīgāk, tā piedāvā iespēju tuvplānā apskatīt tehniski kvalitatīvi sagatavotas autora fotogrāfiju kopijas. Tādā veidā vistuvāk piekļūstam attēla sākotnējam izskatam, kādu nav iespējams reproducēt ne grāmatā, ne internetā. Bet attēla atbilstība Rīdzenieka un viņa asistentu kopētajiem oriģināliem ir cieši saistīta ar priekšstatu, kādu tas skatītājos reiz ir veidojis, vai tā būtu jutekliska estētiska pieredze, attēlotās vides faktiska iepazīšana, vai arī teorētiska rakstura apcere par fotomākslas lomu sabiedrībā. Noteikts autors, viņa darbinieki un tehniskās iespējas ir svarīgi nosacījumi attēla tapšanā. Bildēs ne vien fiksēta realitāte, tas, kā savulaik izskatījās pilsētvide, cilvēki, viņu savstarpējā mijiedarbība, bet tajās redzamajam ir piešķirta arī specifiski ietonēta un komponēta atmosfēra.

Rīdzenieks visupirms bija aroda meistars un ar studijas darbu, kā arī citiem pasūtījumiem, pelnīja iztiku. Mākslas fotogrāfija viņa laikā līdzinājās hobijam, nevis profesijai, no komercdarba to bieži nošķīra ar amatierfotogrāfijas nosaukumu. Atšķirība ir būtiska un uzrāda pārrāvumu, nevis saikni. Mākslas fotogrāfija tika traktēta iepretim naudas darbam. Tika diskutēts par studijas fotogrāfijas bezgaumību, estētisko pagrimumu un mākslinieciskajiem standartiem, kurus iespējams kopt un uzturēt fotomākslas praksē. Tādēļ Sejas un stihijas piedāvā saistošu Rīdzenieka mantojuma aktualizāciju, no viņa apjomīgā darbu kopuma izvēloties eksponēt studijas portretus un Latvijas ainavas. Šāds peļņas un mākslas darba apvienojums ir motivēts ne tikai tādēļ, ka fotogrāfijai tas ir dabisks – gan reklāmas, gan preses fotogrāfija mūsdienās ir mākslas pasaulē –, bet arī tādēļ, ka jau savulaik starp šīm praksēm pastāvēja cieša saikne par spīti noliegumam. Kā fotogrāfijas pētniece Katrīna Teivāne-Korpa uzsver: “Piktoriālā fotogrāfija atstāja ļoti lielu iespaidu arī uz Rīdzenieka salonfotogrāfa stilistiku.”

Piktoriālisms ir savulaik pasaulē dominējoša fotomākslas prakse, kuru raksturo attēlu tuvība glezniecības medijam un tajā izkoptajām sižetu veidošanas, kompozīcijas un stilistikas pieejām. Piktoriālismu arī mūsdienās nereti negatīvi vērtē kā pakaļdarināšanu glezniecībai. Autori attīstīja sarežģītas attēlu pēcapstrādes tehnikas, lai šķietami mehānisko tehnoloģiju tuvinātu glezniecības manuālajam un līdz ar to cilvēka garīgajai dzīvei tuvākajai izpausmei. Šāds skatījums ir maldinošs; pat ja glezniecība un ap to valdošā vizuālas mākslas izpratne bija paraugs, attiecībā pret kuru sevi mēroja amatierfotogrāfi, jaunais medijs pavēra vēl neapgūtas iespējas radošai izpausmei.

Rīdzenieks bija izcils fotoaroda lietpratējs ar izkoptu estētisku izjūtu. To var redzēt gan viņa reportāžās, piemēram, par Latvijas pagaidu valdības ierašanos Rīgas ostā, gan arī studijas darbos, kuros skaisti tēlotas kultūras dzīves zvaigznes. Rīdzenieks ir pielīdzināms sava laika pasaules fotogrāfijas lielmeistariem, būdams vienlīdz spēcīgs pavisam atšķirīgos fotogrāfijas žanros. Izstāde ļauj salīdzināt divus no tiem – portretu un ainavu. Maigi fokusētie un ietonētie portreti rada siltu, mierīgu un stilīgu iespaidu. Patosālie studijas darbi, piemēram, igauņu dejotājas Ellas Ilbakas attēlojums, nav banāli, bet sniedz priekšstatu par pozēšanas manieri studijas portretiem. Arī ainavas ir poētiskas un līdzinās Vilhelma Purvīša gleznojumiem. Izstādē ir skatāmi vairāki portreti, kuros var pārliecināties par Rīdzenieka dokumentālista jaudu. Piemēram, Vilhelma Švarca konditorejas darbinieku vai studenšu korporācijas Gundega meiteņu ar audzinātāju grupas portrets. Pat ja šajos attēlos nav pielietotas piktoriālisma pēcapstrādes tehnikas, tie ir rūpīgi un harmoniski komponēti. Fotomākslinieka dokumentālajiem attēliem kopumā ir raksturīga precīza un detalizēta vides fiksēšana, izvēloties brīžus, kuros cilvēku pozicionējums, žesti, stājas veido sulīgu vēstījumu. Šīs fotogrāfijas uzrāda ne vien mākslinieciskas prasības, bet arī aktīvu ziņkāri par attiecīgās tēmas raksturu.

Jautājums par aroda un mākslas attiecībām fotogrāfijā, kuru Sejas un stihijas uzdod, mūsdienās šķietami ir atrisināts. Fotovēstures kanoniskie autori nereti ir arī izklaides biznesa zvaigznes, piemēram, Annija Leibovica. Tomēr kopumā fotogrāfija kā peļņas darbs un pelnīšana ar fotomākslas darbiem vēl arvien ir aktuāla tēma. Tā pati studijas fotogrāfija un pasūtījuma portreti tikai nesen Latvijā gūst popularitāti, pateicoties vairāku fotogrāfu, piemēram, Māra Ločmeļa, Ģirta Raģeļa, Karlīnas Vītoliņas, Kristapa Kalna u. c. darbam. Iespēja ikvienam apmeklēt fotostudijas amata meistaru un iemūžināt sevi, ģimeni, veidot personisko vizuālo dzīvesstāstu, ir sabiedrībā latenti pieprasīta. Respektīvi, mūsdienās tā nav primāra nepieciešamība, kā 19. gadsimtā, kad topošās vidusšķiras pārstāvji devās uz fotosaloniem pēc savu statusu apstiprinošiem portretiem. Mūsdienās visupirms ir jāveido piedāvājums, lai atmodinātu pieprasījumu. Kāzu fotogrāfija ir viena no ierastām un jau iestrādātām fotogrāfijas praksēm, kas saistās ar dzīves tradīcijām, tomēr spektrs ir plašāks. Teiksim, ģimenes izbraukumam uz jūru var pieaicināt profesionālu fotogrāfu, kurš lietpratīgāk radīs attēlus paliekošām atmiņām.

Ainavas dominance Rīdzinieka mākslā liecina par citām, pārlieku stingri ievilktām robežām fotogrāfijas profesionāla lietojuma izpratnē. Līdzās aktam, ainava savulaik bija viena no mākslā piedienīgajām tēmām. Fotogrāfija gan paver stipri plašāku tematisko spektru attēlam – no sadzīviskas vides dokumentācijas līdz fotofikcijai, reālistiskiem vai pasakainiem stāstiem. Šī daudzveidība stāsta veidošanas ziņā ir pielīdzināma literāras valodas iespējām, tikai fotogrāfija skatītāju nostāda citās, nepastarpinātākās attiecībās ar pasauli. Tas, ka mūsdienās jautājums par to, vai fotogrāfija ir māksla, ir pozitīvi atbildēts un šī medija klātbūtne laikmetīgās mākslas vidē ir acīmredzama, vēl neparedz tā statusa stabilitāti, līdzvērtību teātrim, kino vai literatūrai. Patlaban ir svarīgi jautāt, vai iespējams būt fotomāksliniekam, – pavisam praktiskā, ar peļņu un dzīves nodrošināšanu saistītā nozīmē.