Vieta, kur atgriezties pie sevis
Mākslas rezidencē esmu bijis vienreiz un arī tad kā līdzbraucējs. Lai saprastu šāda pasākuma jēgu, ir piemēroti to salīdzināt ar Erasmus studijām ārvalstīs. Man savulaik bija iespēja gadu pavadīt Maincā, nelielā pilsētā Vācijas dienvidrietumos, kas visa starpā ir zīmīga kā Johana Gūtenberga (Johann Gutenberg) dzimšanas vieta. Tieši tur uzņēmējs un izgudrotājs “pagrieza pasauli”, izstrādājot grāmatu drukāšanas tehnoloģiju. Mierpilna un apstaigājama pilsēta ar vēl mierpilnākiem guļamrajoniem, Reina to atdala no reģiona galvaspilsētas Vīzbādenes.
Apmaiņas studiju institucionālais motīvs man palicis prātā kā iespēja sastapties ar citu valstu studentiem (ballītes), iepazīt vietējo vidi (ceļojumi) un citas universitātes paražas, bet nevis ar nopietnām studijām. Būdams introverts, es rīkojos apzinīgāk, daudz laika pavadīju bibliotēkās, apmeklēju nodarbības un devos uz netālo Frankfurti pie Mainas skatīt mākslu, savukārt brīvajā laikā pļāpāju ar dzīvokļa biedriem un klejoju pa savu guļamrajonu, tverot eksistenciālus fotokadrus. Vīna un alus baudīšanu biju izkopis gaumes vingrinājumos vienatnē. Pāris reizes devos pasakainā braucienā ar vilcienu gar Lorelejas Reinu uz ziemeļiem (Ķelni) vai dienvidiem (Heidelbergu).
Laiks bija vērtīgs. Pat ja neizmantoju visu, ko Mainca sniedza, pieredzētais ir nogulsnējies – tieši tur paveicu visvairāk fototeoriju apguvē. Savukārt studiju salīdzinājums ļāva nomierināt aizdomas par savas izglītības Latvijas Universitātē trūkumiem iepretim apskaužamajām “priekšrocībām” citviet pasaulē. Apmaiņas studijas ir viena no iespējām īstenot arhetipisku pieredzi – doties pasaulē, lai atgrieztos pie sevis.
Tāds ir arī dažādu rezidenču programmu pamatmērķis. Laikmetīgās fotogrāfijas platforma ISSP piedāvā māksliniekiem no visas pasaules jau trešo gadu pāris mēnešus rezidēt Rīgā, skaistā un omulīgā dzīvoklī pie bijušās Sporta pils ar skatu uz aizaugušo placi. Rezidencē var uzturēties trīs mākslinieki vienlaikus; tā ir iespēja sapazīties. Atšķirībā no daudzām citām rezidencēm, ISSP nav orientēta uz galarezultātu, no māksliniekiem negaida noteiktu darbu vai formulētu ideju skaitu. Attiecīgo laiku katrs var pavadīt pēc saviem ieskatiem ar visu nepieciešamo darbam. Rezidenci daļēji finansē paši mākslinieki, daļēji – fondu līdzekļi.
Papildus uzdevumam nodrošināt vietu radošam darbam rezidence veicina kultūrapmaiņu. Gada laikā Latvijā ierodas vairāki starptautiski pazīstami fotomākslinieki no dažādām pasaules malām. Viņi pēc izvēles notur autorvakarus ISSP publiskajā programmā un ir atvērti sarunai visu uzturēšanās laiku. Tāpēc tā ir lieliska iespēja ne tikai viesiem, bet arī vietējam fotomākslinieku un interesentu lokam. Izstādē Wow, kāds lielisks skats piedalās pagājušā gada rezidences dalībnieki Jekaterina Anokhina (Ekaterina Anokhina), Kenets Bambergs (Kenneth Bamberg), Jusefīna Malmegorda (Josefina Malmegård), Hiro Tanaka, Demelza Vatsa (Demelza Watts) un Filipo Zambons (Filippo Zambon).
Galerijā, kur parasti notiek personālizstādes, ir iespējams izvietot salīdzinoši nelielu darbu skaitu, tādēļ sešu mākslinieku piedāvājums ir uztverams drīzāk kā padarītā atskaite. Vienojošā izstādes ideja ir skats pa logu uz teritoriju, kur reiz slējās Sporta pils, bet patlaban to iekarojusi daba. “Gadu gaitā pamestajā būvlaukumā daba sākusi ieviest savu kārtību. Laukuma vidū atrodas daži tukši reklāmas stabi – romantiski skeleti – katra mākslinieka sapņu redīmeids. Zemesgabalā saauguši mazi kociņi, kas signalizē gadalaiku maiņu – no ziemas kailuma līdz vasaras bagātīgajam zaļumam un visām krāšņajām nokrāsām pa vidu,” vēsta izstādes kuratoru apraksts.
Šis skats esot populārākā iepazīšanās sarunu tēma, svešiniekiem ierodoties rezidencē. Tāpēc izstādes iekārtojums rada dzīvokļa atmosfēru – gari, zaļi un ziediem izrakstīti aizkari veido tādu kā priekškaru, savukārt tālāk telpā scenogrāfiskam līdzsvaram ir izvietota apjomīga instalācija no istabas mēbelēm – gultas, dīvāna, skapīša un diviem krēsliem –, nospriegotiem ar būvdarbu siksnām. Uz veidojuma ir izlikti darbi. Zambona diptihs Apslēptais zieds uzmanību pievērš redzes un attēlošanas likumsakarībām no traumatiskas pieredzes viedokļa – kā vizuālās maņas bojājumi un subjektīvi nosacījumi ietekmē to, ko redzam, pamanām un attēlojam. Otrpus instalācijai izvietoti kailu, gultā atlaidušos vīriešu fotouzņēmumi. Anokhinas Aktos tiek tematizētas autora un modeļa varas attiecības un to dzimuma aspekti. Sieviete, kura caur fotokameras aci uzlūko salīdzinoši pasīvā situācijā esošus vīriešus, apvērš ierastās, normālās attiecības starp vīrieti mākslinieku un sievieti akta modeli.
Izstādīto attēlu daudzums ir svarīgs mākslinieka iespējās prezentēt savu ideju. Tādēļ iegūst tie autori, kuriem galerijā ir atvēlēts vairāk vietas. Piemēram, Bambergs no savas fotosērijas ir izstādījis divas bildes. Viņu interesē nakts pastaigās pa pilsētu dokumentēt dažādus objektus, veidojot sēriju Reanimators. Nosaukums ir aizgūts no 1922. gada amerikāņu šausmu filmas, kurā galvenais varonis ar eliksīru atmodina mirušos. Internetā uzmeklēju visu fotosēriju, un darbs kļūst saistošāks. Nedzīvie priekšmeti ir rūpīgi izgaismoti, un kādu laiku nav skaidrs, vai darīšana ir ar fotošopā apstrādātām kolāžām vai ar analogi iestudētiem darbiem. Tos papildina dzīva cilvēka ķermeņa daļas. Skulptūras kungam trūkstošās rokas vietā vīd cilvēka miesa, nodauzītu degunu veido saliekts pirksts, utt.
Lielākie ieguvēji izstādē ir Tanaka un Malmegorda. Japāņu fotogrāfs ir izlicis divas fotosērijas. Trīs lielformāta debesu attēlus un apjomīgu mirkļtvērumu kolāžu ar dažādiem fragmentiem no Rīgas sadzīves, mijot estētiskus un tīkamus dabas uzņēmumus ar šķietami nevērīgām piezīmēm, kas rada dīvainu iespaidu – fragments no pils maketa, galda tenisa spēles betonētā pagrabā, olu čaumalas u. c. Savukārt Malmegorda piedāvā skatīt video Debešķīgie ķermeņi platekrāna televizorā. Darbā divi vīrieši, fitnesa treaneri, palēlinājumā veic vingrinājumus brīvā dabā. Attēlu pavada balss, stāstot par aktīvas dzīves un fiziski garīgas izaugsmes nozīmību. Abu kungu pamatīgi uztrenētie augumi ir iespaidīgi, un mijiedarbībā ar stāstu, teicēja terminoloģijā runājot, šo mašīnu kustībās var noskatīties ar apbrīnu.
Izstāde varētu nebūt atskaite par rezidencē padarīto, bet gan pilntiesīgs māksliniecisks grupas kopdarbs, ja vien mums būtu darīšana ar citiem vizuālās mākslas tirgus nosacījumiem un praksēm. Respektīvi, izstādes veidolu būtiski nosaka autoru un ISSP rocība. Tādēļ ir nepiedienīgi piekasīties, ka izstādīts pārāk maz darbu, pietrūkst tehniskas un materiālas augstvērtības. Arī darbu tēmas liecina par autoru iespējām tikt līdzi mūsdienu aktualitātēm zinātnēs un filozofijā. Viņi nepelna iztiku ar mākslu. Trāpīgs piemērs ir Anokhinas darba koncepts, kurš šādā formulējumā ir atvedināms līdz pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, kad fotoskatiena vardarbīgums un tā visupirms maskulīnā iedaba bija karsta tēma. Diez vai ir tik traki. Vīrietis kailu sievieti var fotografēt pavisam cilvēcīgi un nevardarbīgi, tādēļ šādā traktējumā darba uzstādījums ir diezgan naivs. Šādu kritisku apgalvojumu izteikt nav vienkārši un ne tādēļ, ka būtu žēl autores, kas ir godprātīgi veikusi savu darbu, jo tikpat labi to var adresēt vizuālās mākslas tirgum un mākslinieku iespējām pelnīt savā profesijā. Lielākoties vizuālā māksla ir hobijs vai viens no brīvdarbniecības projektiem.
Ņemot vērā šos apsvērumus un neiekrītot taisnprātīgā kriticismā, droši var teikt, ka izstādē ir, ko redzēt, un nav jāsteidz to iepazīt uzreiz. Wow, kāds lielisks skats ISSP galerijā būs skatāma vēl līdz 4. aprīlim. Var ļauties lēnam laikam, kādu ceļotājiem sniedz rezidences un apmaiņas studijas. Steigā pie sevis atgriezties nav iespējams. Gads Maincā man saistās ar vairākām lieliskām sarunām; divas no tām atceros īpaši spilgti. Viena notika manā guļamrajona istabā, otra Heidelbergā, baznīcas īpašumā esošas mājas pagalmā vai, precīzāk sakot, visai stāvā kalna nogāzē ar skatu uz vecpilsētu. Sarunu biedrs bija Marks Plāte, kas tolaik studēja teoloģiju un strādāja par mācītāju. Runājām par visu – dzīvi, dāmām un filozofiskām problēmām. Bija skaisti.
