Fotogrāfijas izglītības problēma
Fotogrāfijas gadījumā mēs vēl arvien atrodamies pie problēmas. Ar mēs nedomāju latviešus, pat ne austrumeiropiešus, kuri atkal būtu palaiduši garām kādu rietumos jau sen izprastu lietu. Ar problēmu domāju vienu sākotnēju jautājumu, kuru neatrisinot, nav iespējams jēgpilni pievērsties jomas problemātikai. Kāpēc fotogrāfijas aroda un mākslas izpratne vēl arvien ir problēma un kāpēc tas ir tik dīvaini, esmu netieši jau domājis vairākos rakstos, tādēļ šoreiz ķeršos pie ragiem vērsim apdomāt fotogrāfijas izglītību. Problēma parādās veidā, kādā tēma bieži tiek aktualizēta, un tas notiek jautājuma “Kāpēc fotografēt ir jāmācās?” formā. Dīvaini, ņemot vērā, ka tieši pēc 19 gadiem apritēs divi gadsimti kopš Parīzē tika publiskota vai atbilstoši tā laika franču vērienam – uzdāvināta pasaulei Luisa Dagēra (Luis Daguerre) izgudrotā fototehnoloģija. Kino ir pusgadsimtu jaunāks, bet tā sakarā šāds jautājums izklausās smieklīgi.
Latvijā fotogrāfiju var apgūt vai nu pulciņu, koledžu vai uzņēmēju privātu iniciatīvu ietvaros. Vienīgā man zināmā iespēja studēt fotogrāfiju universitātes līmenī ir fotogrāfijas programma bakalauriem RSU komunikācijas zinātnē. Tā pastāv jau vairākus gadus un pieprasījums no studentu puses nav mainījies. Katra kursa sastāvu veido neliela cilvēku grupa. Respektīvi, nav gluži tā, ka Latvijā nebūtu pietiekami daudz iespēju apgūt fotografēšanas prasmes pie aroda meistariem, runa drīzāk ir par fotogrāfijas izglītības un tās nepieciešamības izpratni. Tādēļ iepriekš uzdoto jautājumu varam pamainīt – “Kā fotografēšana būtu jāmāca?” Arī šāds formulējums skan dīvaini, tomēr jau konkrētāk mūs pietuvina problēmas izpratnei.
Tas, ka pieprasījums pēc augstākās izglītības fotogrāfijā ir tik plāns, liecina, ka tā nav sabiedrībā pašsaprotama. Saprotami ir apgūt tehniku tik, cik nepieciešams kāzu vai sporta notikumu fotografēšanai. Saprotami ir mācīties pie fotomeistariem, lai attīstītu parocīgu hobiju un, kas zina, varbūt izrādītos ar vajadzīgajiem talantiem, lai pats radītu mākslas darbus. Savukārt fotogrāfijas bakalaura, kur nu vēl maģistra vai doktorantūras gadījumā acīmredzami saprotamība izpaliek. Ko es fotogrāfijas bakalaurā tādu apgūšu, ko nevaru uzzināt citādi? Par ko es kļūšu? Ar ko es būšu darba tirgū vajadzīgāks par tiem, kuri apiešanos ar fotokameru apgūst pašmācības ceļā? Atbildes šķietami ir pa rokai – fotomāksla ir ne mazāk nopietna par kino vai glezniecību; fotožurnālistika neparedz tikai tehnisku triku, bet arī vizuālas stāstīšanas prasmi; fotogrāfiju pēcapstrādi var pielīdzināt kino montāžas mākai; turklāt, vizuāli attēli mūsdienās veido informatīvo vidi tikpat lielā mērā kā valoda. Tāpēc fotogrāfijas studijas ir saistāmas ar kultūras vēstures, antropoloģijas un citu zinātņu apguvi. Ja runa ir par vizuālu lasītprasmi (visual literacy), kur vēl arvien nepastāv verbālas valodas apguvei līdzvērtīgas izglītošanas prakses, sākot jau ar bērnudārzu, tad runa ir par ko citu. Šo saku, jo nereti nepieciešamība pēc fotogrāfijas izglītības universitātes līmenī tiek pamatota ar nepieciešamību stiprināt vizuālu lasītprasmi. Tāds uzsvars ir maldinošs, jo augstākajai izglītībai ir ne vien jāvingrina dažādas informācijas apguves un izpratnes prasmes, bet jāpiedāvā arods.
Fotogrāfijas amatam un mākslai vēl arvien nav savas infrastruktūras vai institucionāla tīklojuma (citviet pasaulē esot stipri labāk, bet tā ir atšķirība pēc pakāpes, nevis būtības), tāpēc jautājums par fotoizglītības jēgu visu laiku atgriežas. Infrastruktūru savukārt lielā mērā nosaka fotogrāfijas lietojums un zināšanas, kuras tam ir nepieciešamas. Tādēļ fotoattēla lomas un lietojuma iespēju pamatīgāka izpratne ir jāizkopj „mākslīgi” un tas prasa piepūli, nevis notiek it kā pats no sevis. Dabiskāk tas ir noticis kino gadījumā, gan pateicoties strauji plaukstošai industrijai, kurā lielā apjomā tiek ražoti produkti ar spēcīgu sociālu, kulturālu un politisku iespaidu. Fotogrāfijas šajā ziņā ir līdzīgas nevis precēm, bet vārdiem un teikumiem. Valoda pati par sevi institūcijas un infrastruktūru neveido, turklāt, tās pamatus mēs apgūstam jau pirms bērnu dārza.
Skaidrs, ka fotogrāfija ir jāapgūst dažādos izglītības posmos. Līdz augstskolai medijpratības, vizuālās lasītprasmes un interešu izglītības ietvaros. Savukārt augstskolām vajadzētu varēt piedāvāt programmas fotomākslas, fotožurnālistikas, fotovēstures un teorijas arodu apguvei. Te arī ir gūstama viena no atbildēm par fotoizglītības jēgu. Ja programmu veidotājiem izdodas cilvēkus pārliecināt par piedāvājuma saistību ar konkrētiem arodiem, tad šī problēma, kura kavē lietpratīgi pievērsties citām ar fotogrāfijas izglītību saistītām problēmām, beidzot kļūtu par vēstures fenomenu akadēmiskai izpētei.
