Vents Vīnbergs: Fotogrāfija, kas iedvesmo
“Visas dziesmas ir par mīlestību, kad esi ieķēries,” – tāda garāmskrienot aizķērusies asprātība nāk prātā, kad jādomā par bildi, kas iedvesmo, un par savu skatīšanās un attēlu lasīšanas evolūciju, pieredzi un prasmēm kopumā. Jo tā ir arī ar daudzām citām tēmām, kad kāda no tām prātā uzstājīgi valda pār visām pārējām. Tā notiek, kad no kaut kā ir bail, un tad visur rēgojas draudi; kad ir kauns, tad no visām sienām virsū raugās morāls nosodījums vai tikumiska pamācība, bet kad ir iekāre, katrs kadrs, izlasīta rindkopa vai pat katra sadzīviska situācija atgādina par tās objektu. Un mēdza būt pat tādi periodi, ka pilnīgi visi uzmanības vērtie attēli un visa literatūra ir par iekāri, bailēm un kaunu vienlaicīgi.
Par Tomu Bianki un viņa fotosēriju Fire Island Pines Polaroids 1975-1983 uzzināju tieši tajā pašā vecumā, kāds bija autoram, kad viņš to sāka veidot. Tolaik strādāju grāmatu veikalā, un darba ikdienas laimīgakie brīži pagāja šķirstot pasaules mākslas izdevniecību jaunumu katalogus vai izsaiņojot tikko piegādāto grāmatu kravu. Un lai gan mūsu izlasi lielākoties noteica pašu gaume un interese par aktuālajiem arhitektūras, dizaina un mākslas trendiem, notika arī mērena flirtēšana ar kvīru tēmām un globāli ienesīgo, bet Latvijā tikpat kā neesošo pink money tirgu. Mākslas vēsture un glancēti fotoalbumi šajā segmentā ietilpst gandrīz vai pēc definīcijas, un arī tādi izdevumi kā Grega Gormana In Their Youth ar popkultūras ikonu portretiem, lai gan ar homoerotiku līdz lipīgumam piesātināti, tomēr bez viebšanās apmierināja jebkuru caurmēra luksusa patēriņu gan pie bezkaunīgi bagātiem krieviem, gan pie neiecietīgām kultūras menedžerēm. Tieši tāpat kā provinciālās Amerikas vidējo vecmāmiņu neviens nekad nepārliecinās, ka viņas mīļotais Liberači bija gejs. Savukārt, lai Rīgas pircējiem piedāvātu Damiani izdoto tās vasaras hītu, Tomu Bianki, jau bija vajadzīga šāda tāda drosme.
Te vieta piebildei par diviem paša vizuālās lasītprasmes audzināšanas brāķiem. No vienas puses man kā totalitāras impērijas perifērijā dzimušam un pastāvīgā pēcpadomju apjukumā un pirmsinterneta laika informācijas badā augušam geju puikam “aizliegtā” tēma rēgojās un dedzināja acis visur – gan Trīs musketieru un citu dēku romānu varoņu čomiskumā, gan tēva sporta spēļu pārraidēs, gan mātes krātajās kinoaktieru fotogrāfijās. Bet no retajiem attēliem, kuros vīrieša miesa vai pat homoerotika tika svinēta atklāti un apzināti, turējos pa gabalu, lai netiktu “pieķerts”. Teikt, ka šis ilgstošais ieradums beidzot ir pārvarēts, būtu lielīgi un pāragri.
No otras puses neesmu pilnībā brīvs arī no kolektīvā blefa štampiem vizuālajā kultūrā. Tiem, kuru uzdevums ir stipri iestudētā veidā ilustrēt “īsto”, “normālo” jeb “vēlamo” dzīvi: visi tie bērnu zīmējumu konkursi par nākotnes tēmu, krāsainie masu skati saulainās ielās, kas ilustrē ko nu kuru reizi – urbānismu, sadarbību, toleranci. Panākumu atslēgu simbolizē zilgans foto ar darba sapulci uz stikla un alumīnija fona, izklaidi – kaut kas varavīkšņots, ģimenes laimi – jaunais projekts hipotekārā kredīta reklāmās, mākslu – šalle, jaunību – balināti zobi, zinātni – aizsargbrilles. Tajā pašā gravī savu burulaivu stūrē odekolona vīrietis, turpat arī sieviete no šampūna pudeles. Abi kopā ir dzīvē neeksistējošs soft porno, īstenībai atstājot tikai neiedvesmojošus zemas kvalitātes amatierfoto vai novērošanas kamerās fiksētos “pierādījumus”. Katrreiz, kad gribas apsaukt sevi, ka tā nav, atliek vien apskatīties, kā vēlamo inscenē vairums instangrama lietotāju.
Kopš Ugunssalas polaroīdu izdošanas un geju tiesību lavīnveida atzīšanas Rietumos par atdarināmu popkultūras meinstrīmu savā ziņā kļuvis arī Toms Bianki. Lai gan pirms tam viņš šo kolekciju 30 gadus glabāja kastēs un tikpat kā nevienam nerādīja. Viņam tas bija privātas uzdrīkstēšanās un līdz ar AIDS krīzi agri pārtrauktās jaunības dokuments. Vasara, kas, kā vēlāk bieži vien izrādās, ilga tikai vienu dienu. Man savukārt viņa bildēs notvertā brīvības iespējamība kļuva par vienu no pēdējiem iedvesmotājiem vairs nepalikt skapī, un par cerību, ka tādai fantāzijai ir vieta arī manā pasaulē. Pat ja drīz vien kļuva zināms, cik īsi un ātri gaistoši ir šādi ne ar ko neaptumšotas mīlas un līksmas bezrūpības brīži un cik maz sakara ar dzīves īstenību ir pat tik dokumentāliem attēliem.
