Alise Zariņa: Fotogrāfija, kas iedvesmo

Kad es jūtos mierīgi un labi, es rakstu. Vai arī, protams, tad, kad nekas cits neatliek, jo nāves līnijas brūk virsū no visām pusēm. Kad jūtos skumji, es fotografēju. Skaudri apzinoties, ka nekāds talantīgais fotogrāfs manī nesnauž, pārlieku jūsmīgi metos ķert mirkli, aizmirstot visu jebkad iemācīto par gaismu, par saules eksistenci atceros par vēlu, tāpat kā par to, ka mans pienākums būtu parūpēties, lai viss liekais paliek ārpus kadra robežām – rezultātā uzņēmums izrādās pilns nevajadzīgu detaļu, bet tas, kas sākumā piesaistījis manu uzmanību, ir kaut kur pazudis visa šī neharmoniskā haosa vidū. Tā nav neko vērtīga fotogrāfija, ja, pabāžot to skatītājam zem deguna, vēl nākas ar rādītājpirkstu novest skatienu līdz pašam svarīgākajam attēlā. Neesmu Laila Pakalniņa, kas reizēm Facebook mēdz ielikt kādu savu garāmejot ar telefonu uzņemtu fotopiezīmi, un tu nodomā, ka uzreiz var saredzēt lietpratīgas režisores aci, štrunts par ierīci, viss taču slēpjas spējā padarīt jebkādu kameru par sevis paša pagarinājumu.

Man fotokamera drīzāk vienmēr bijusi slēptuve – kad nav spēka skatīties pašam uz sevi, tad tu paņem rokā kameru, ej un skaties uz pasauli. Mīļākais žanrs – klīst pa pilsētām un sadūšoties cilvēkiem pajautāt atļauju viņus nofotografēt – tikai mīlniekus var fotografēt viņiem neredzot, tāpat nepamanīs, pārējiem labāk jautāt, citādi viņi sajutīs, pagriezīsies, pacels acis, ieraudzīs – tu būsi lūriķis, nevis cilvēks, kas fotografē. Tiesa, pašā sākumā bija vistas. Laikā, kad tiku pie sava pirmā ziepjutrauka, no cilvēkiem vēl bija pārāk bail, ar vistām man bija ievērojamāki labākas attiecības, un pirmās divas savas filmiņas izfotografēju kūtī, liekot vecākiem apšaubīt vajadzību man iegādāt trešo fotofilmiņu. Skatoties no šodienas skatpunkta, vajadzēja palikt pie vistām. Daudz konceptuālāk. Cilvēkus taču fotografē pilnīgi visi.

Tomēr viss sākās ar vectēvu un viņa zenītiem (vistas gan arī bija viņējās). Kā jau visiem. Ar stundām gariem skaidrojumiem par mehāniku un fiziku, kas manā bērna galvā atteicās līst iekšā, un rezultātā visi tie rūpīgi izdomātie kadri (ar un bez vistām) rezultējās bezkaislīgi fotosalonā izsniegtās aploksnēs un melnās fotomežģīnēs, kas, paceltas pret gaismu, izstaroja absolūtu tukšumu. Un tad, kad jau kinoskolā visam citam pa vidu bija jāapgūst arī fotogrāfija, atnācu pie pasniedzēja, apkrāvusies ar nepaklausīgajiem aparātiem, un jautāju, kā šos saremontēt vai citādi dabūt ārā fotogrāfijas, vēl joprojām uzskatot tos par ko pārāku, sašutusi gāju prom, jo man paziņoja, ka vislabāk tos izmest, un pasūtīt internetveikalā kādu lētu filmiņaparātu, ja ļoti gribas izklaidēties. Neko nepareizāku es nekad nebiju dzirdējusi. Visi parastie fotoaparāti bija paredzami un pakļaujami – labi, daži nozagti kadri sākumā un beigās, bet vectēva fotoalbumos taču eksistēja uzskatāmi pierādījumi, ka arī zenītus iespējams uzvarēt, un visādi jauni fotogrāfi taču lepni vazājās apkārt ar tādiem. Un kaut kad stopējot pa Eiropu, mēs stāvējām Dienvidfrancijā pie antivariāta loga, kur zenītus pārdeva par tik bargu naudu, ka mūsu vīnogu laukos salasītās summas likās smieklīgas. Nē, zenīts is the shit.

Un domājot par to tagad, es varētu izrakt no interneta biezumiem kādas fotogrāfijas, kas piestāvētu manai sajūtai par mani – lūk, skatieties, mani iedvesmo šī pietiekami mazzināmā, tomēr pietiekami nozīmīgā fotogrāfija, kas par mani pasaka tieši to, ko es vēlētos, lai par mani domā, bet tās droši vien būtu tīrās muļķības. Es nepaņēmu rokās fotokameru, jo gribēju būt Ārbusa vai Leibovica, es paņēmu rokās kameru, jo manas augstākās ambīcijas bija fotografēt kā manam vectēvam, kaut viņš bija pārtraucis fotografēt sen pirms manas dzimšanas. Un tomēr viņa jaunības eksperimenti, šie foto entuziasta agrīnie mēģinājumi sataustīt attēlu, bija pirmie, ko ieraudzīju, ārpus dzimšanas dienas ballīšu fotogrāfijām, garlaicīgiem portretiem un pastkartītēm, un, saprotams, ka manā bērna apziņā tie iereģistrējās kā māksla un absolūta meistarība. Un kaut gan nojaušu, ka fotogrāfija, kas iedvesmo ne obligāti nozīmē, ka tai jāiedvesmo fotografēt, un pasaule var ļoti veiksmīgi eksistēt bez manām fotogrāfijām, iespējams, man pašai bez tām būtu ievērojami grūtāk eksistēt. Kaut kad, kad pati iemācījos ņemties ar ķīmijām un vanniņām, tā jau atkal bija lieliska tumsa, kur pazust. Pašattīstītās fotogrāfijas nācās nodot portfolio universitātē Portugālē, un, lai arī vairākkārt rakstīju pasniedzējam, tās neatguvu, bet varbūt labi, ka tā – man ir palikušas tikai dažas neizdevušās fotogrāfijas, kā arī iespēja savā galvā izdomāt leģendu, ka tās nu gan beidzot bija brīnumainas fotogrāfijas. Viss, ko atceros – vecs vīrs, kas uz ielas piedāvā kurpju spodrināšanas pakalpojumus, kā arī maza meitene, kas ar balonu skrien gar jūru. Nekas tāds, ko par pāris dolāriem labākā kvalitātē nevar iegādāties attiecīgos saitos. Protams, neliela sāpe bija, ka nevaru lepni parādīt vectēvam, ka tagad arī esmu apguvusi attīstīšanas melno maģiju, toties, kad stāstīju par šo pieredzi, viņš jautāja, vai nevēlos paņemt sev viņa fotoattīstīšanas iekārtu. Es vēlējos, jo es taču pasūtīšu internetā lētu filmiņaparātu, kaut kādu kanonu, pāris ķīmijas, un pārbaudīšu vai šitās mūžvecās lietas vēl strādā. Jau desmit gadus sūtu, iekārta stāv zem galda ietīta celofāna plēvē.

Nē, pareizi, reiz aizņēmos no drauga vienu tādu filmiņaparātu. Tad, kad bija ļoti skumji, saprotams. Bija jāšķiras, bet mēs kopīgi aizbraucām pēdējo reizi uz pasaules galu, un es fotografēju līdz bezspēkam – katru kadru divreiz – ar digitālo un ar analogo kameru, kā apdomīgs mūžīgais iesācējs. Digitālās kameras atmiņas kartes saturu pavisam nejauši izdzēsa draudzene, bet otrā, protams, filmiņa izrādījās ieķērusies jau pie trešā kadra. Cik tomēr labi, ka man nekad nav bijis jāredz savas fotogrāfijas vēlāk, un jāsamierinās ar to, ka visa to vērtība ir palikusi citā laikā un citā sajūtā. Tās dažas, kas vispār nonāk līdz fiziskai eksistencei, tās, kuras sataupu vai izglābju no pašas neveiklības, tik un tā apčurā kaķis vai kaut kas tamlīdzīgs. Paliek tikai internets, kur fotogrāfijas aprok pašas sevi, puse no tām nemaz nav fotogrāfijas, bet kaut kāds apgalvojums, asprātība vai visbiežāk – pašizrāde.

Viņš piekārto Literatūru un Mākslu, paver durvis plašāk. Mazliet atkāpjas. Es varu iztēloties viņa sejas izteiksmi, droši vien tikpat saspringta un koncentrējusies kā tad, kad viņš laboja pļaujmašīnu vai apdarīja kādus mājas darbus. Nē, es nekad neesmu redzējusi viņu fotogrāfējam, varbūt fotografēšanas izteiksme bija pavisam cita, varbūt tur nebija tās nervozitātes, varbūt gluži tāpat kā man, tā ir iespēja tikt vaļā pašam no sevis uz mirkli, atbrīvošanās no visa liekā. Es vēl neesmu paredzēta, paies pārdesmit gadu, līdz es apdauzīšu ceļus pret betona kāpnīšu malu pirmoreiz.

Cigareti pēc nofotografēšanas viņš izsmēķē līdz galam. To gan es zinu pavisam droši.