Kā Covid-19 ietekmē Latvijas fotogrāfus?

Valstī ieviestā ārkārtas situācija ir devusi jūtamu triecienu arī fotogrāfijas nozarei. Pasākumu aizliegums un pulcēšanās ierobežojumi nozīmē, ka arī liela daļa fotogrāfu ir bez darba. Līdzīgi, kā radošo profesiju pārstāvjiem – māksliniekiem, rakstniekiem vai kritiķiem – arī fotogrāfiem ir dažādi darba modeļi – sākot ar autoratlīdzībām un beidzot ar SIA. Protams, varam teikt, ka fotogrāfa darbs ir riskants pēc būtības – ļoti bieži ieņēmumi ir nepastāvīgi, tāpēc vairums fotogrāfu ir pielāgojušies dažādām krīzes situācijām, veido uzkrājumus, meklē jaunus veidus, kā izdzīvot, un arī šoreiz kaut kā paši tiks galā, jo pieredze māca, ka uz valsts atbalstu cerēt ir naivi. Valdība pēdējās dienās tiecas risināt situāciju, ka liela daļa radošo personu vai mikrouzņēmēju nekvalificējas dīkstāves pabalstiem, tomēr patentmaksātāji, kas ir viena no izplatītākajām saimnieciskās darbības formām fotogrāfu vidū, joprojām tiek uzskatīti par nepilnvērtīgiem valsts pilsoņiem, kuriem atbalsts nepienākas. VID ģenerāldirektore Ieva Jaunzeme patentmaksātājus salīdzina ar ofšoru shēmotājiem: “Nav iespējams noteikt, ko viņi ir zaudējuši. Šis nodokļu režīms ir liberāls, un nav pret ko mērīt ieņēmumus, jo tie VID nav zināmi.” Bet kā jūtas paši fotogrāfi – tie, kas strādā presē, reklāmā, bildē portretus, kāzas vai kultūras notikumus? FK vēlējās noskaidrot, kā ārkārtas situācija un valdības lēmumi ietekmē nozarē strādājošos.

Liene Pētersone:
Kopš 14. marta neesmu fotografējusi, bet ienāk daži aizkavējušies rēķini, kas ir patīkami. Šo laiku esmu pavadījusi apstrādājot iepriekš sabildēto materiālu, un pa ļoti ilgiem laikiem ir sanācis nokļūt darbos nulles punktā, kad nekas nespiež sirdsapziņu kā nepadarīts, jo šāda situācija, kad viss izdarīts, nav piedzīvota kādus piecus gadus. Ja godīgi, man šāda piebremzēšana un apstāšanas bija ļoti nepieciešama un esmu tai pateicīga. Varu darīt to, par ko citreiz tikai varēju sapņot, ka darba dienas vidū lasīšu grāmatu vai iešu pastaigā bez konkrēta uzdevuma. Protams, šobrīd nav zināms, cik ilgi un kā viss nākotnē izvērtīsies, vai darbs būs, vai būs jādomā arī kāds cits veids, ar ko nodarboties. Tāpat arī miglā tīta priekšā esošā vasara – vai varēs notikt kāzas, kas vasaras periodā tomēr man ir bijis nopietnākais ienākumu avots. Šobrīd dzīvoju no iekrājumiem un vienmēr esmu turējusies pie principa, ka jāiekrāj drošības spilvenam, ar ko varu iztikt apmēram 6 mēnešus.
Uz dīkstāves pabalstu pat nepretendēju kā patenta maksātāja. Personīgi es šobrīd sūdzēties nevaru un krāju iedvesmu, enerģiju un būšu gatava jaunai atgriešanās iespējai fotogrāfijā jau daudz labākā versijā.

Jānis Deinats:
Šai laikā no pasūtījumu viedokļa esmu dīkstāvē. Piemēram, Jaunais Rīgas teātris, ar kuru mani saista ilgtermiņa līgumattiecības, ir pārtraucis publisko izrāžu darbību. Arī citāda veida pasākumu norise, kuros fotogrāfa klātbūtne ir dabiska un loģiska, šobrīd ir apturēta. Esmu reģistrēts gan kā pašnodarbinātais, gan kā patentmaksātājs. No VID esmu saņēmis atteikumu dīkstāves pabalstam, jo patentmaksātājiem tas nepienākas. Iztieku no ietaupījumiem. Domāju, ka fotogrāfiem jāraksta iesniegumi Finanšu ministrijai, jo viņi pieņem lēmumus, VID ir tikai izpildītājs. To arī pats jau izdarīju. Valsts fotogrāfus uzskata par trešās klases pilsoņiem. Pirmie ir tie, kas drīkst strādāt un saņemt algu, otrie – kas nedrīkst strādāt, bet saņem atbalstu, bet trešie – kas nedrīkst un arī atbalstu nesaņem. Esmu neizpratnē par šo situāciju. Savukārt kā fotogrāfs nespēju sēdēt neko nedarot. Ir pavasaris, apkārt man ir meži, kurp droši dodos un arī fotogrāfēju. Reizēm atbraucu uz Rīgu. Valdība ieteica darboties attālināti un es uzsāku savu projektu – Fotogrāfēju attālināti.

Mārtiņš Vanags:
Vienas dienas laikā apstājās klātienes mācības, nedēļas laikā visi pasūtījumi un beidzās naudas plūsma. Martā valsts izmaksāja maniem četriem darbiniekiem smieklīgus pabalstus, nācās no firmas naudas piemaksāt algas. Aprīlī pabalstu neprasu, vieglāk ir samaksāt pašam algas. Uzņēmuma īpašniekam valsts nekādus pabalstus nesniedz. Attiecīgi SIA dzīvo no iekrājumiem un attālinātiem pakalpojumiem. Divu nedēļu laikā pārorientējāmies un šobrīd visus apmācību un konsultāciju pakalpojumus sniedzam attālināti, apgrozījums ir samazinājies, bet ne kritiski. Vienīgais valsts atbalsts, ko izmantoju, ir nodokļu nomaksas termiņa pagarinājums – gan PVN, gan sociālās iemaksas. Ar skaļu reklāmu piedāvātie Altum pabalsti arī gāja secen, jo uzņēmuma peļņa 2019. gadā tika ieguldīta attīstībā, attiecīgi nekvalificējāmies arī šim. Ja nepievērsīsim uzmanību medijiem un mazliet pievilksim jostu, tad krīzi izdzīvosim.

Andrejs Zavadskis:
Darbi saruka par 90%. Uzskatu, ka no valsts prasīt palīdzību nav jēgas, viņi atradīs iemeslu atteikt. Paredzēju, ka katrus 10 gadus būs krīze, tāpēc ietaupīju naudu.

Edijs Pālens:
Mans darbs, tāpat kā citiem preses fotogrāfiem visā pasaulē, nav galīgi apstājies. Ikdienā strādāju Nacionālajā informācijas aģentūrā LETA un Ķīnas aģentūrā Xinhua. Pirmās dienas un nedēļas fotografēt vajadzēja ļoti daudz – ierobežojumi transportā, veikalos, distancēšanās, uzraksti, tukšās ielas, repatriācijas reisi, preses konferences utt. Vēlāk jau vajadzēja ilustrēt attālināto mācīšanos, tiešsaistes preses konferences, Ministru kabineta un Saeimas sēdes. Protams, ar katru nedēļu palika arvien mazāk, ko jaunu vai savādāku nobildēt. Visi strādājam attālināti. Redaktors vai žurnālisti pasaka, ko vajadzētu iemūžināt, kā arī fotogrāfi paši izdomā, ko vajadzētu fotografēt. Ja nav notikumi ārpus mājas, tad šis ir laiks, lai veidotu ilustrācijas par attiecīgo situāciju no mājām. Var arī taisīt bildes stokiem. Pašlaik arī ir laiks papildināt arhīvu ar ēku un dabas foto, kurām ikdienā laika nepietika. Par ekonomisko situāciju un prognozēm – kā jau katrā krīzē notiek – atsijāsies vājākie. Mūsu tirgum tas nāks tikai par labu, jo cilvēki ar fotoaparātiem ir vairāk nekā pieprasījums pēc tiem. Brīvmāksliniekiem novēlu izturību un turēties, cik ilgi iespējams, atrodot veidus nopelnīt savādāk, ja tas ir vienīgais ienākuma avots.

Māris Ločmelis:
Fotogrāfija ir viena no tām nozarēm, kas pandēmijas dēļ arī cietusi visvairāk! Nenotiek pasākumi, kurus fotogrāfiem vajadzētu fiksēt, nenotiek tirdzniecība, līdz ar ko nav vajadzība pēc reklāmām, kas ietekmē reklāmas un komercfotogrāfiju. Es pieļauju, ka kopējais kritums nozarē ir aptuveni 90%. Arī mani tas ir būtiski ietekmējis un pasūtījumu apjoms ir ļoti mazs. Laikam pats sliktākais šajā stāstā ir tas, ka neviens nevar pateikt, kad tas beigsies un kāds būs atrisinājums. Diemžēl, uz valsts dīkstāves pabalstu arī nav ko cerēt, jo kā valdes loceklis nespēju kvalificēties noteikumiem. Ir arī labas lietas – beidzot varu pievērsties analogajai un melnbaltajai fotogrāfijai. Esmu atsācis darbu savā laboratorijā, izveidoju to kā vietu, kurā ir iespēja strādāt jebkuram, kas vēlas attīstīt savu filmu un pašam uzkopēt fotogrāfiju. Es bildēju ar 4X5 formāta kameru, kas ir ļoti aizraujoši un laikietilpīgi. Un tieši sakritis, ka laika mums tagad ir daudz. Novēlu visiem izturēt šo pārbaudijumu un pilnveidot sevi radošajā procesā.

Juris Zolbergs:
Covid-19 radītās situācijas dēļ saplānoto un iepriekš prognozēto darbu apjoms krities praktiski līdz nullei. Dīkstāve? Saprotams, ka dažādos apstākļos esam spiesti rīkoties savādāk vai iziet no komforta zonas. Taču kopumā pagaidām noskaņojums ir pozitīvs. Ir laiks citām lietām. Tāpat liekam lietā radošumu, lai atrastu veidus, kā nodrošināt ģimeni. Radošo fotoprojektu vienmēr pietiek, bet tie nerada tādu interesi vai atbalstu. Lai radītu savu foto naratīvu par sabiedrībā un valstī aktuālām lietām, problēmām, kultūrvidi utml., ir nepieciešams gan laiks, gan savi resursi. Vai tagad, kad visvairāk jādomā par paša nodrošinājumu, ir tas īstais laiks, lai veltītu tam savus resursus? Šai ziņā ne Kultūras ministrijas, ne valsts atbalsts, ne jebkāda cita veida interese nav manāma. Pirmajā reizē dīkstāves pabalsts tika atteikts, jo esmu uzņēmuma amatpersona (pēc likumdevēju uzstādījuma, man būtu jāpārtiek no dividendēm un, pašsaprotami, būtu jābūt pietiekami treknam vai resnam). Otrreiz piesakoties, kad šie nosacījumi tika pamainīti, es ar saviem apgādājamiem izrādījos pārāk nabadzīga persona, proti, man esot mazi ar nodokli apliekamie ienākumi un samaksāts pārāk maz nodokļu. Starp citu, tā ir trešdaļa no atteikumu iemesliem valstī, pēc tam seko nodokļu parādnieki. Pieredze rāda, ka uz valsts pabalstiem un atbalstiem paļauties nevar nekādā gadījumā. Man vienmēr ir plāns B (gan uzkrājumi, gan citi risinājumi ienākumu gūšanai, gan tuvāko atbalsts). Protams, ja šis ārkārtas stāvoklis ieilgs, sekas mums visiem būs smagas. Iespējams, ka būs lietas, kas nekad vairs nenotiks kā agrāk, taču vienmēr pēc lejupslīdes ir kāpums. Agrāk vai vēlāk viss stabilizēsies.

Jānis Pipars:
Pirms krīzes man bija daži lieli projekti. Pēdējais no tiem – filma ar Mikiju Rurku (studijas portreti un bildes publicitātei), kas aprāvās marta otrajā pusē. Pašlaik pārtieku no iekrājumiem. Patiesībā grēks būtu sūdzēties, jo VID man atmaksāja pārmaksātos nodokļus un tuvākajā mēnesī plānojas divi foto pasūtījumi. Par tālāku nākotni neko nezinu. Šo dīkstāves laiku cenšos izmantot lietām, kurām pietrūka laiks, kā arī, lai apgūstu jaunas iemaņas, piemēram, klavierspēli un Data science.

Artūrs Kondrāts:
Sākoties ārkārtas stāvoklim, gatavojos sliktākajam scenārijam, jo biju pārliecināts, ka lielākā daļa plānoto pasūtījumu tiks atcelti, bet izrādījās, ka esmu bijis pārāk pesimistisks. Aprīlī kritums, protams, ir jūtams – aptuveni 75% mazāk darbu no ierastā darbu apjoma. Bet šobrīd esmu pa nullēm, studijas īri varu nosegt. Strādājot kā freelance fotogrāfs vairāk nekā 7 gadus, jau sen sapratu, ka regulāri vajag atlikt vismaz 20% no nopelnītā, lai veidotos uzkrājumi, kas kalpo, piemēram, kā drošības spilvens šādās ārkārtas situācijās. Pagaidām satraukumu neizjūtu, jo man ir iekrājumi, bet nav zināms, kā situācija attīstīsies tālāk. Dīkstāves pabalsts man nepienākas, jo esmu pašnodarbinātā statusā, un darbi, līdz ar to arī ienākumi, man joprojām ir. Domāju, ka līdz rudenim daudziem nozarē strādājošajiem būs ļoti jāsavelk jostas, vai arī uz laiku jāmēģina atrast cits ienākumu avots. Šis gads nebūs viegls, bet tā ir arī iespēja izdarīt vērtīgus secinājumus pašiem priekš sevis. Šobrīd, kad man ir daudz vairāk brīvā laika, esmu vairāk pievērsies ainavu fotogrāfijai. Līdz ar siltā laikā parādīšanos, cenšos katru dienu izbraukt ar velosipēdu, lai izpētītu dažādus Rīgas rajonus un iemūžinātu noskaņu, kas tur valda.

Vilnis Slūka:
Darbojos komercfotogrāfijas jomā un fotografēju arī kāzas. No karantīnas sākuma līdz šim brīdim uzņēmumam ir bijuši tikai pāris nelieli pasūtījumi, kas nenosedz pat uzņēmuma ikmēneša izmaksas. Visas kāzas, kas bija šajā periodā, ir atceltas, tāpēc var teikt, ka darba nav vispār. Dzīvoju taupības režīmā no uzkrājumiem. Viens no darbiniekiem mikrouzņēmumā ir saņēmis dīkstāves pabalstu. Pats vēl nesaņēmu, jo vēl iepriekšējo algu varēju sev izmaksāt. Nav viegli, jo sanāk, ka arī sievai šobrīd līdz septembrim nav ienākumi. Uzņēmumā mēģinām ieviest attālinātus pakalpojumus, sakārtojam mājaslapas, taču skaidra plāna nav, kā izdzīvot, ja tas turpināsies vēl pāris mēnešus. Ļoti ceru, ka valdība sekos Zviedrijas piemēram un drīzumā pāries uz daudz vieglākiem karantīnas noteikumiem. Tā ir vienīgā cerība, ka tirgus pamazām varētu sākt iekustēties.

Ģirts Raģelis:
Šī krīze ir pienākusi negaidot, bet savā ziņā tā ir veiksmīgi trāpījusi pavasarī, kas man parasti ir klusākais darbu cēliens. Līdz ar to ir vieglāk pielāgoties šiem jaunajiem apstākļiem, kad darbi apstājušies par 90%. Bija iekrājušies pāris iesāktu projektu apstrādes fāzē, tāpat sevi nodarbinu datordarbos. Daļu laika veltu eksperimentiem mājās, pašportretiem. Zinot, ka pavasaris var būt klusāks darbu laiks, biju veidojis iekrājumus, un tas ļauj šajā laikā iztikt. Pabalstiem nesanāk pieteikties, jo par darbiem janvārī, februārī samaksu saņēmu martā un aprīlī, kas ir ierasta prakse, strādājot kā pašnodarbinātājam. Šodien notika reklāmas fotosesija, kas iepriekš bija atcelta noteiktā ārkārtas stāvokļa dēļ. Pielāgojoties jaunajiem apstākļiem, tā varēja notikt ierobežotā apjomā. Tā vieš cerību, ka nākotnē darbi kaut kādā apjomā atsāksies.

Kristīne Madjare:
Man personiski pandēmijas laiks nāca kaut kādā ziņā par labu, bija iestājies nogurums no visa un sapņoju par atvaļinājumu. Tāpēc šo laiku pārdzīvoju ļoti mierīgi un pat pozitīvi. Galvenokārt visi foto darbi ir apstājušies vai pārcēlušies uz vēlāku laiku, bet ir daži projekti un darbi, kuri ir vienkārši transformējušies mazākā apjomā. Papildus fotografēšanai es arī pasniedzu, un šobrīd šis ir kļuvis par manu galveno ienākumu avotu. Ir laiks, lai pieķertos un padomātu par saviem personīgajiem darbiem, kam vienmēr bija grūti atrast enerģiju un laiku. Vēl pagaidām es diezgan pozitīvi uztveru, bet to, kā būs pēc mēneša vai vairākiem, nezinu, viss var mainīties.

Lauris Vīksne:
Covid-19 pārdzīvoju ar dažādām emocijām un sajūtām. Bet vispār esmu priecīgs par iespēju atpūsties un pielāgoties jaunajam dzīves tempam un ritmam. Sākoties ierobežojumiem, tika atcelti pilnīgi visi pasākumi, reklāmas un citas bildēšanas, kas ir pavēris iespējas izdarīt lietas, kuras atliku aizņemtības dēļ. Piemēram, esmu sagatavojis izstādīšanai fotogrāfiju sēriju, gandrīz katru dienu cenšos sevi nodarbināt un piespiest sevi domāt radoši citādāk, nekā līdz šim. Veltu krietni vairāk laika fiziskajām aktivitātēm. Pārtikt nākas pārsvarā no ietaupījumiem. Šobrīd ir darbiņi, kuri ir jau atsākušies – gadās strādāt pie atsevišķiem projektiem kā video gaismotājam (tiešraides internetā, reklāmas).

Ingus Bajārs:
Ikdienā joprojām turpinu iet uz studiju, jo tas rada zināmu disciplīnu un palīdz fokusēties uz darāmajiem darbiem. Pēdējo mēnesi esmu pavadījis kārtojot studiju un vidi sev apkārt, izšķirojis uzkrātās interneta grāmatzīmes un veltījis daudz laika, lai smeltos iedvesmu dažādos tiešsaistes piedāvājumos. Pēdējo sešu nedēļu laikā esmu uztaisījis kādus trīs cenu piedāvājumus, kuri visi ir iegūluši klientu atvilktnēs, tādēļ tagad domāju par papildus apmācībām, lai uzlabotu savas profesionālās zināšanas.

Kristīne Krauze – Slucka:
Mana aktivitāte ir dalīta starp komercfotogrāfiju (modes un reklāmas nolūkiem) un Latvijas Mākslas akadēmiju – Vizuālās Komunikācijas maģistrantūras studiju pabeigšanu, kur pēdējā šobrīd aizņem lielāko daļu mana laika un palīdz emocionāli turēties priecīgākā noskaņojumā, nodarbinot prātu ar cita veida jautājumiem un dilemmām. No visām Covid-19 pandēmijas ieviestajām korekcijām, finansiāli mani vistiešāk ietekmē reklāmdevēju investīciju samazinājums publikācijām izklaides un dzīvesstila žurnālos. Attiecīgi, ja žurnālam nav reklāmas ieņēmumu, tas vairs nevar atļauties veidot modes stila projektus. Jau martā viena no izdevniecībām paziņoja, ka turpmākos mēnešus modes projekti tiek atcelti, kas bija viens no maniem regulārajiem ieņēmumiem. VID esmu reģistrēta kā pašnodarbinātā persona. Tā kā publicitātes projekti tiek bildēti vienu līdz divus mēnešus iepriekš, pēdējie ieņēmumi man būs aprīlī, attiecīgi apsveru iespēju maijā nosūtīt iesniegumu dīkstāves pabalstam. Mazliet drošības iedod arī tas, ka vairāku gadu garumā praktizēju novirzīt nelielu, tomēr regulāru naudas summu finanšu drošības spilvena uzkrājumam visādiem neparedzētiem gadījumiem. Neskatoties uz sarežģīto situāciju, ir klienti, kas meklē jaunus veidus, kā pielāgoties situācijai, un veido jaunus, Covid-19 pandēmijas apstākļiem pielāgotus produktus. Biju patīkami pārsteigta pirms dažām dienām saņemt fotopakalpojumu pasūtījumu vienam no modes zīmoliem. Līdz ar ko nevaru viennozīmīgi teikt, ka viss būtu pavisam apstājies. Šeit jāmin arī pretimnākšana – saviem klientiem neprasu priekšapmaksu, ja vien tas nav saistīts ar kādas specifiskas tehnikas vai inventāra nomu. Varam vienoties, ka norēķins notiek pakāpeniski.

Aiga Rēdmane:
Pašlaik darbi lielākoties ir pārcelti uz nezināmu laiku. Lielu manu darbības daļu veido fotografēšana žurnāliem. Uz dīkstāves pabalstu nevarēju pretendēt, jo izdevniecību darba specifika ir tāda, ka fotosesija notiek, piemēram, janvārī, fotogrāfijas tiek publicētas februārī, bet rēķins par šo darbu tiek apmaksāts martā. Attiecīgi šajā laikā devu priekšroku honorāru saņemšanai par janvārī un februārī paveikto. Žurnāli turpina iznākt un dažas fotosesijas šajā laikā tiek organizētas, ievērojot distanci un izmantojot individuālos aizsardzības līdzekļus. Secināju, ka labāk ir fotografēt kaut nedaudz, lai darba dzīve nebūtu pavisam apstājusies un psiholoģiski būtu komfortablāk. Esmu pašnodarbināta persona. Tā kā nodokļu maksājums ir salīdzinoši liels (gan IIN, gan sociālās iemaksas), tad, iespējams, ka pēc šīs ārkārtas situācijas būs jāpārvērtē nodokļu režīms. Pašizolācijas laikā pārskatīju fotogrāfiju arhīvus un nosūtīju modeļiem fotogrāfijas, kas līdz šim nebija tikušas apstrādātas vai publicētas. Tā kā internetā pašlaik ir pieejamas arī bezmaksas video lekcijas fotogrāfiem, izmantoju laiku mācoties. Novērtēju, ka ir uzkrājums, no kā pašlaik varu dzīvot. Šī situācija ir kā atgādinājums visiem freelance fotogrāfiem, ka arī nākotnē honorāra aprēķinā jāparedz kāda daļa uzkrājuma veidošanai. Tas, protams, pie labvēlīga notikumu atrisinājuma.

Rihards Puriņš:
Pārdzīvot Covid-19? Mierīgi, pieņemu to, kā kārtējo krīzi reizi desmit gados. Trīs četras līdzīgas jau esmu pieredzējis. Pagājušā krīzē 2009. gadā diversificēju foto darbības virzienus. Daļu nostādīju kā attālinātus pakalpojumus. Klientu daļā, kur nepieciešams kontakts, kritums ir 98%. Jebkāda reklāma, prezentācijas, tūrisms, publisko aktivitāšu, publisko pakalpojumu sfēra tagad ir mirusi. Attālinātā – samazinājums par 25%. Pašizolācija neliedz komunicēt un saņemt pasūtījumus internetā. Strādāju bezkontaktā caur pastu pakomātiem. Tirgoju bilžu arhīvus, skenēju un restaurēju bildes, foto albumus, senus diapozitīvus, vecas filmas, stikla fotoplates, simtiem krievlaiku filmas. Tieši vēstures saglabāšanu un digitalizēšanu iepriekšējās krīzes laikā definēju kā būtiskāko savas darbības virzienu. Tieši tas strādā, pārējais faktiski beidzies. Milzīga Latvijas problēma ir iztēles trūkums, sevišķi valsts sektorā. Priekš kam kustēties, sēdi mājās un saņem algu mēnešiem. Tur kustība beigusies par 100%. Privātie cīnās, cik izdoma velk, taču kontaktu liedz aizliegumi un sodi. No pieredzes zinu, ka aktivitātes nesegs ieguldīto darbu un laiku, vien stimulēs traucēto ierēdni-ķeizaru uzrēķināt sodu. Iepriekš visiem to teicu un nekļūdījos. Esmu autorhonorāru, grantu, autortiesību saņēmējs, divu biedrību valdē. Valsts man garantē nulli.

Inese Kalniņa:
Uz doto brīdi kā patentmaksas veicēja es nevaru pretendēt uz valsts dīkstāves pabalstu. Esmu gan pilna laika profesionāla fotogrāfe, gan arī fotogrāfijas skolotāja Rīgas Juglas vidusskolā programmā Vizuālā komunikācija. Esmu attālinātas mācīšanas programmas izveidē, nepārtrauktā komunikācijā ar skolēniem un mācībspēkiem. Ir palikušas dažas nedēļas līdz mācību gada beigām. Skola ir vienīgais veids, kā es varu sevi patlaban realizēt, sajusties vajadzīgai. Esmu pateicīga par to, ka no RJV skolotājiem ir jūtama patiesa draudzība komunikācijā. Tai pat laikā es strādāju pie savas fotogrāfiju lielformāta personālizstādes, kura notiks Galerijā Centrs un ceru, ka būs skatāma citur Latvijā. Esmu apbēdināta, ka kritums darba ražīgumā patiešām ir ievērojams. Ir atcelti visi masu pasākumu projekti. Krīze skar ik vienu pasaules iedzīvotāju. Grūti spriest, kas ir sagaidāms nākotnē. Patlaban koncentrēju savu uzmanību uz personālizstādes vizuālo kvalitāti un saturu. Tas man ir izaicinājums saglabāt mieru un cilvēcisku līdzsvaru.

Reinis Hofmanis:
Pēc karantīnas izsludināšanas valstī tuvākie plānotie pasūtījumi tika atcelti vai pārcelti uz nenoteiktu laiku. Kopumā pasūtījumu apjoms ir samazinājies par apmēram 80%. Strādāju šobrīd pie diviem radošiem projektiem (viens par Covid-19), kā arī pasniedzu attālināti ISSP Skolā. Ir daži preses pasūtījumi un iesākto darbu pēcapstrāde. Konkrētajā brīdī lielāko daļu savu un ģimenes ikdienas izdevumu sedzu no iekrājumiem. Nenoliedzami šis var būt ļoti radošs laiks, ko fotogrāfi arī lielākoties izmanto. Tomēr būtiski pieminēt finansiālo situāciju tieši fotogrāfijas sfērā. Dīkstāves pabalstam nekvalificējos, jo līdz šim ir bijuši dažādu veidu ienākumi (patentmaksa, mikrouzņēmums, autoratlīdzības, valdes loceklis SIA). Tās visas ir valsts ieviestas uzņēmējdarbības formas, kurās strādājot, tiek maksāti nodokļi. Tomēr esošajā situācijā tas nepalīdz. Nav izprotams, kādēļ radošas personas kopējais pienesums valsts budžetā šobrīd tiek dalīts atsevišķās vienībās.

Jānis Knāķis:
Kā fotogrāfs neko nepelnu šajā laikā, izskatās, ka dzīve apstājusies, pat rindas pēc šnabja nav (atceroties pagātni, nav pat ko bildēt). Pārskatu arhīvu, bet ir sajūta, ka nevienam tas nav vajadzīgs. Meklēju kompanjonu studijas apsaimniekošanā, negribu to pamest. Ceru, ka sūdi vienreiz beigsies un atsāksies darbības foto un video jomā.

Andrejs Strokins:
Jebkāda veida komercpasūtījumi apstājās ar pirmajiem ierobežojumiem publiskajā sektorā. Visi iekrājumi jau iztērēti, taču man ir paveicies ar dažiem radošajiem projektiem, kuri bija izstiepti garākā laika posmā un atlīdzībai par padarīto būtu jāienāk kontā tuvākās nedēļas laikā. Domāju, ka mēnesi vai divus vēl varēšu izdzīvot, taču, ko darīt pēc tam, īsti nav skaidrs. Pat, ja ārkārtas situācijas ierobežojumi tiks mīkstināti, cilvēki taupīs naudu un sociālas aktivitātes varētu atsākties tikai rudenī. Līdz šim esmu balansējis starp pasūtījumu darbiem un radošajām aktivitātēm patentmaksas statusā. VID retorika par šo sektoru ir diezgan skarba. Dīkstāve un bezdarbnieka statuss man ir liegti. Šī situācija vēlreiz pierāda vispārzināmu faktu, ka paļauties var tikai uz sevi un sev tuviem cilvēkiem. No draugiem un radiniekiem atbalsts ir jūtams. Šobrīd strādāju pie jauna fotoprojekta ārkārtas situācijas kontekstā. Mācos ķīmijas pamatus, vāru ziepes (vārda vistiešākajā nozīmē) un mēģinu izdomāt rīcības plānu tuvākai nākotnei. Pagaidām nesanāk.