Bija/nebija

Diezgan ilgi vilcināju šo recenziju par Arņa Balčus fotogrāmatu Es, draugi, mīļākie un citi (Myself, Friends, Lovers and Others), jo man ir grūti runāt par fotogrāfijās redzamo paaudzi un pasauli, kurā tik ļoti esmu bijusi iekšā arī pati. Nosaukt to vārdos nozīmētu apgalvot, ka tā patiešām bija, konkretizēt, sašaurināt, kamēr Balčus fotogrāfijās aina ir daudz pilnvērtīgāka – tie ir iegriezumi tā laika realitātē, kuros palicis iesaldēts gan tas, kas faktiski bija, gan tas, kā mums viss izskatījās un kā mēs paši sevi redzējām. Turklāt šie attēli jau tolaik, šķiet, mums palīdzēja veidot savus paštēlus. Es atceros, kā ar draudzenēm sēdējām dienas laikā kāda naktskluba kafejnīcā un skatījāmies šīs pašas Balčus sērijas fotogrāfijas, no kurām dažās kailas bija redzamas arī ap galdu sēdošās meitenes un citi mums pazīstami cilvēki – laikam dažas izlasē nebija iekļautas, bet tas arī nebija tik svarīgi, jo attēli tik un tā uz mums ļoti tieši attiecās ar to, ka ielika mūsu dzīvi un vēl nepārliecinoši svārstīgo dzīvesstilu noteiktā estētiskā formā. Fotogrāfijas pārraidīja to pastāvīgo iekāres un potenciālo iemīlēšanās sajūtu, ar kuru mēs dzīvojām un uzlūkojām vienaudžus un izklaides vietu sabiedrību sev apkārt, un vienlaikus tiem piemita arī kaut kas atraidošs un pašironisks, kas pasargāja no pilnīgas izšķīšanas. Lai arī ķēdītē “es – draugi – mīļākie – citi” es piederu pie “citi”, šie elementi ir saistīti ciešā ķēdītē, un tik pat lielā mērā kā autors sevi liek paaudzes portretējamo vidū, šiem portretiem tuvu stāv arī pārējais sabiedrības loks, kas piederēja pie gadu tūkstošu mijas jauniešu paaudzes un kuru vadīja līdzīgs pasaules redzējums.

Vienā no pirmajiem grāmatas atvērumiem redzams uz galda izlikts pārtika maisiņa saturs. Vienkārši, lēti produkti, kas pirkti Vācijas lielveikalā un kuros fotogrāfs, tobrīd ārvalstīs rezidējošs Austrumeiropas students, saskata kaut ko piesaistošu, pamana nosaukumu Polizeibrot – policijas maize. Kāda varētu būt šī nosaukuma interpretācija? Arī mums, kas tolaik braucām uz Love parade gājieniem, vārds Polizei komiski dūrās acīs. Jo mēs svešā vietā jutāmies nosacīti brīvāk? Jo mēs, bohēmiskie austrumeiropieši, bijām vācu policistu uzmanības lokā? Jo bija izaicinājums mazliet parīvēties ar policiju? Polizeibrot – mēs kā policijas ēsma, kā kontrolēta pārtikas deva vai arī vienkāršs ikdienas paradokss, kas izklausās jocīgi? Kā daudz kas no jaunā, ko entuziastiski pieņēmām, neanalizējot izcelsmi un semiotisko segumu. Man šķiet, mēs vispār nedomājām! Nereflektējām par pasauli, neapzinājāmies savas rīcības, robežas pārbaudījām tikai empīriski un bijām izcili piemērots saturs momentuzņēmuma formātam.

Momentuzņēmumam piemīt spēja pārnest iekapsulētu situācijas klātbūtnes sajūtu, kas nepauž kādu konkrētu nozīmi vai ideju, bet nostāda skatītāju cieši blakus autora skatu punktam. Šajā gadījumā – jaunā fotogrāfa izbrīnam un fascinācijai, ar kādu viņš dienas vai zibspuldzes gaismā skatās pats uz sevi un cilvēkiem situācijās, kurās mēs mēdzam pievērt acis: ballītēs, kur spēlējam lomas pēc bezvārdu noteikumiem, tumsā, kur neredzam pietvīkumu, seksā vai noteiktos sociālos apstākļos, kuros esam iemācījušies no redzeslauka izslēgt, piemēram, gultas galvgalī atstātus taukainus pleķus, lēto pusdienu neapetelīgo skatu un sava partnera asaras. Šķiet, tolaik visas manu draugu post factum attīstītās ziepjutrauka fotogrāfijas mēdza būt atskurbinošas, bet Balčus ar savu Olympus-Mju II tā efektu ir apzinājies arī uzņemšanas brīdī. Var teikt, viņš ir speciāli un aktīvi iespraucies “nevietā”, reizēm neglaimojoši izgaismojot, pārkāpjot privātumu vai praktizējot mazliet huligānisku attieksmi pret līdzcilvēkiem, taču galvenokārt aso izgaismojošo spuldzi Balčus vērš pret sevi – savu nezināšanu, nemieru, negausību, apsēstību ar savu ķermeni, savu narcisismu, naivumu, jo, šķiet, nojauš tajā visgodīgāko cilvēka tēlojumu un vienlaikus fotogrāfa uzdevumu. Un otrkārt – vai toreiz vispār citādi bija iespējams?

Balčus savā ziņā ir unikāls šīs “ballīšu zvēru” paaudzes vidū ar to, ka mēģināja skatīties uz savu laiku kā uz fenomenu, vienlaikus pats piedaloties un nevērtējot no kāda augstāka plaukta. Līdz ar to viņa uzņēmumi nonāk mākslas, nevis atmiņu albumos, un grāmata nav tikai retrospektīva vai banāla “ak, kādi mēs toreiz bijām naivi un stulbi”, bet joprojām griež ar savu tiešumu un pauž – “cik mēs, cilvēki, esam naivi, stulbi un, jā, apbrīnojami”. Balčus trenējās ieraudzīt citus un arī sevi kā sava laikmeta liecību un viņam sanāk. Jāņem arī vērā, ka viņš bija starp pirmajiem, kam bija iespēja izbraukt pieredzes apmaiņā uz Eiropas lielpilsētām un atvest no turienes kādu stilīguma drusku un Rietumu auru, tomēr galvenokārt izbraukšana laukā viņam iedeva fonu salīdzināšanai un vietējās sabiedrības raksturošanai. Būšana ārzemēs austrumeiropiešiem tolaik visbiežāk nozīmēja kādus fiziskus darbus rūpnīcā (kas tika uztverti ar sajūsmu un atstāstīti ar Minhauzena vērienu) vai studentiem palikšanu kādā garlaicīgā kopmītnē vai marginālā mākslas rezidencē. Kā Balčus raksta priekšvārdā: “Tur nebija pat veikala, nekā, tikai veca muiža, kur dzīvoja mākslinieki un rakstnieki. Es biju pārāk jauns, un man nebija ne jausmas, ko darīt ar šo iespēju”, kas savā ziņā ietver arī simbolisku “vecās pasaules” kritiku – vecā māja ar māksliniekiem, kuri rotē paši ap savām idejām, pretstatā izsalkušajiem jaunpienācējiem, kas kā apsēsti tiecas pēc iespaidiem, pieredzes un satikšanās – ar viņiem arī sākas Balčus vietējās identitātes meklējums.

Nekas jau tāds tajos attēlos nav. Mazliet no tā, ko nevajag, viegla robežu pārkāpšana. Viens milzīgs tusiņš, pilsēta kā viena liela gulta. Vīns, cigaretes, pelnutrauki gandrīz katrā kadrā, kaņepju drupatas, kaut kāda šauram lokam vien zināma iekšēja dramaturģija: kas tā par gaisa bisi gultā vai lecamauklu, kas pakārta uz rupji tēstas sijas? Daudz kailu ķermeņu un pašportretu, kas šķērso uzdrošināšanās robežu, cenšoties fiksēt īpašo, tīro patiesības momentu. Kadri, kam vajadzētu nodot Rietumu modes un stila žurnālu bohēmisko auru, bet kuru naturālisms izgaismo kaut ko gluži citu – trausli cilvēcīgu un izmisīgu. Kailie ķermeņi un seksuāli atklātie skati drīzāk atbilst solim pēc, nevis solim pirms paša akta – bez bruņām, maskām un atskurbinoši, jo ne jau pats akts ir bijis svarīgs… bet tas, ko mēs tajā meklējām.

Grāmatas salikums zīmīgi sākas un beidzas ar traumu. Nobrāzts celis, kā zināms, ir niecīgs ievainojums, bet ļoti sāp tik un tā un atstāj melanholisku nospiedumu uz pārējām fotogrāfijām: portretiem, ainavām un sadzīviskajām klusajām dabām. Mēs piedalāmies procesā, par kuru skaidri zinām, ka tas beigsies un ka netiksim cauri sveikā. Šo skrējienu pavada trauksmes un afekta apvienojums, var just mazliet adrenalīna, kas, nospiežot slēdzi, notverts mirklī, kurā vēl viss ir – draudzība, mīlestība, kopības sajūta un rēta vēl nesūrst.

Balčus momentuzņēmumi ir iegriezumi realitātē, un kā ikviena tikšanās tie atstāj pēdas un piedalās kopējā pasaules tapšanā. Nu, jā… It kā viegls nobrāzums, tomēr grāmatas vāku joprojām veru uzmanīgi kā plēšot piekaltušu plāksteri. Visskaistākās šajā grāmatā ir Andas asaras.