Līga Lindenbauma: Fotogrāfija, kas iedvesmo
2009. gadā CO Berlin suvenīru veikalā starp citām pastkartēm pamanīju Volfganga Tillmana fotokartīti. Skats caur automašīnas priekšējo logu, kuru aizmiglo putaina ūdens strūkla un kustībā izplūdis tīrītājs, atsauca atmiņā tik bieži redzēto iemīļotajos roadtripos. Nesen biju braukusi ar nelielu Fiat Panda automašīnu no Rīgas līdz Tbilisi, Gruzijā, izbraucot cauri virknei Eiropas valstu un plašajiem Turcijas līdzenumiem. Teju 2 mēnešu ilgā ceļojuma laikā bija tapusi fotosērijas – caur priekšējo auto logu fiksēta tālumā izzūdoša asfalta lente. Ideja par šādu fotoobjektu bija likumsakarīga. Braucot cauri tik daudz un dažādām valstīm kā Lietuva, Polija, Slovākija, Čehija, Rumānija, Bulgārija, Turcija un visbeidzot – Gruzija, nācās redzēt ārkārtīgi atšķirīgus skatus. Vienīgais, kas tos vienoja, bija ceļš un nemitīgās ainavas izmaiņas aiz loga. Rezultātā fotosērija bija kas ļoti līdzīgs Tillmana fotogrāfijai un pārsteigums par šo sakritību bija iemesls pastkarti iegādāties, pat ja nebija domas to kādam nosūtīt.
Pašu braucienu Rīga – Tbilisi, ar pieturu Stambulā, bija inspirējusi vācu – turku režisora Fatiha Akina filma Jūlijā (Fatih Akin, In July, 2000) – road movie garā ieturēts stāsts par piedzīvojumiem bagātu ceļojumu no Hamburgas uz Stambulu. Road movie toreiz bija mans iemīļotākais kino žanrs. Grūti pateikt vai aizrautības pamatā bija ceļošanas kaislība, kustība kā metafora citādi grūti atainojamajām personiskajām pārmaiņām, vēlme identificēties ar šo filmu tipiskajiem varoņiem – sabiedrības “citādajiem” jeb kontrkultūras pārstāvjiem – sava ceļa gājējiem, vai neiztrūkstošā brīvības sajūta. Arī, protams – mūzika, kas nereti papildināja gar auto logu zibošās ainavas gan filmās, gan dzīvē. Tillmana fotogrāfija kā koncentrēta esence sakausēja visus šo iespaidus, kas rezonēja ar labi atpazīstamo skata perspektīvu un iepriekš piedzīvotām, emocijām uzlādētām situācijām.
Fotopastkarte turpmākos gadus kā grāmatzīme ceļoja no vienas lasītās grāmatas uz citu, bet attēlā notvertā skata versijas tika uzņemtas arī turpmāk. Arī road movie skatīšanās kļuva par sava veida sportu, sākot no žanra klasikām, turpinot ar 20. gs. 60.–80. gadu B klases versijām un beidzot pat ar atsevišķu, ļoti konkrētu citātu no visa iepriekš minētā meklēšanu Kventina Tarantino kinokolāžām līdzīgajās filmās. Filmas īsināja garos ziemas vakarus, bet vasarās varēja sēsties auto un jaunajos ceļojumos iekļaut kaut ko no redzētā. “Stranger than paradise” ir teiciens, kuru zina visi mani draugi. Mēdzu to lietot situācijās, kad došanās uz kādu vietu vai notikumu izrādās nozīmīgāka par paša rezultāta sasniegšanu. Aizguvu to no Džima Džārmuša (Jim Jarmusch) tāda pat nosaukuma 1984. gada filmas, kuras galvenie varoņi – neliela draugu kompānija, ilgi gatavojas apskatīt izslavētu objektu – ezeru. Kad tas beidzot tiek sasniegts, to ietin bieza migla un nekas no lieliskā skata nav redzams. Pašai līdzīgas situācijas bijušas vairākkārt. Pirms pāris gadiem pierunāju draugus braukt uz Viļņu, jo Nacionālajā Mākslas galerijā norisinājās izstāde, kuru ļoti vēlējos redzēt. Ceļš līdz Viļņai bija biezas miglas klāts un braucot cauri baltajiem mākoņiem jokoju par “stranger than paradise” situāciju. Ironiskā kārtā tas bija 11. marts – Lietuvas neatkarības atjaunošanas diena un nacionālie svētki, kad viss, izņemot kafejnīcas un veikalus, ir slēgts, tai skaitā izstāžu zāli.
Nu vairs nezinu, kur pirms 10 gadiem iegādātais Tillmana attēls ir palicis. Iespējams, atverot kādu sen nešķirstītu grāmatu to atradīšu un atmiņā uzausīs visu to emociju buķete, ko te aprakstu. Tillmana fotogrāfija beigu beigās ir kļuvusi par privātu simbolu ceļošanai, iekšējai un ārējai kustībai, brīvības sajūtai, arī laikam, kad biju divdesmitgadniece ar visu to ideālu buķeti, kas šim vecumam ir bagāžā. Nospiedumi ir palikuši. Skatoties Sylvan Esso videoklipu Die Young nevaru nedomāt par Boniju un Klaidu (Bonnie and Clyde, Arthur Penn, 1967) vai Telmu un Luīzi (Thelma & Louise, Ridley Scott, 1991) – šos un daudzus citus road movie tēlus un situācijas ieraugu pat aiz citādi dzīvespriecīgās elektronikas ritmiem. Vairs nav vajadzīga pastkarte, lai atsauktu atmiņā ceļā būšanas noskaņas. Brīvība, tāpat kā ceļošana, galu galā ir iekšēja kategorija.
Titulbilde – Volfgangs Tillmans. Jaunā ģimene (New Family), 2001
