Vienas fotogrāfijas stāsts: Toms Harjo

Toms Harjo ir fotogrāfs, topošais aktieris, kā arī regulāri filmē video rubrikai FK Artist. Pirms trim gadiem absolvējis ISSP Skolu, līdz šim sarīkojis vairākas personālizstādes un piedalījies grupu izstādēs Latvijā un ārvalstīs. 2018. gadā viņš kļuva par kim? Open Call ieguvēju, kas deva viņam iespēju kim? laikmetīgās mākslas centrā sarīkot pirmo personālizstādi Patiesībā, kuras centrā bija viņa paša dzīves pieredze kā Jehovas lieciniekam. Šobrīd Toms piedalās performativājā izstādē 1:1, kas līdz 4. jūlijam notiek ISSP Galerijā Rīgas Fotomēneša ietvaros, bet Rīgas Fotogrāfijas biennāles ietvaros galerijā Alma līdz 17. jūlijam skatāma viņa personālizstāde Izredzes. Kopš 2018. gada Toms studē Latvijas Kultūras akadēmijā Alvja Hermaņa vadītajā Jaunā Rīgas teātra aktieru kursā.

Toms ir izvēlējies pastastīt par fotogrāfiju no sērijas Izredzes, kurā viņš pēta fotogrāfijas iespējas padarīt portretu par abstraktu notikumu vai sajūtu izteicēju, iestudējot sev personiski būtisko un interesanto fotogrāfisku etīžu formā. Šis attēls ir vislabāk saskatāms caur galerijas Alma skatlogiem, jo ir izstādē vislielākais – tajā mēs redzam Toma tēti, darba augstums ir 186 cm – tikpat, cik tēva augums. “Sākoties pandēmijai, mums sanāca mazliet vairāk laika pavadīt kopā, izvadājot un tirgojot motoreļļas pa Latvijas mazpilsētu autoservisiem. Darbs pie izstādes jau tuvojās izskaņai, tomēr pirms sākās darbi ar atlasi, zināju, ka pietrūkst attēls ar izteiktu cilvēka tuvplānu,” atklāj Toms, kurš meklēja fotogrāfiju, kas kontrastētu ar pārējiem attēliem. “17. martā mēs braucām gar Pļaviņu karjeru, es palūdzu apstāties un aiziet ar mani izlūkos pa teritoriju. Viņš gāja pa priekšu un vienā brīdī pavisam vienkārši paskatījās atpakaļ uz mani. Tajā brīdī es arī ieraudzīju, ka tieši šeit vēlos viņu nobildēt. Sāku meklēt rakursu un lūdzu, lai viņš atliecas pret debesīm tik tālu, cik vien spēj, un sastingst. Vairāk par 3 piegājieniem nebija fiziski iespējams izturēt.”

Tomam uzreiz bijusi pārliecība, ka šis attēls būs izstādē, jo fotogrāfijai bija dziļi simboliska nozīme abu attiecībās. “Man ir 23 gadi, tētim — 51. Lielāko daļu dzīves burtiskā un pārnestā nozīmē esmu raudzījies uz viņu no apakšas – kā uz skolotāju, kas kāpj kalnā un kam sekoju. Nesen es atskārtu, ka ir kaut kas pilnībā mainījies. Liekas, ka tagad viņš cenšas panākt mani, vai vismaz ar acīm izsekot līdzi. Tas ir tik savādi, jo šajā pasaulē tieši viņš ir bijis mans gids, bet es – tūrists, bet pēkšņi pasaule man sākusi atklāties pati, bez mana ceļveža. Tāpēc arī bildes nosaukums ir tikai datums un laiks, kad tā uzņemta – 17.03.2020. 16.56.”