Ivars Austers: Fotogrāfija, kas iedvesmo
Mēs toreiz trijatā braucām ar autobusu no Rīgas uz Viļņu. Divi vācieši un es. Brauciens bija tīri jautrs, pļāpājām par viskautko. Un brīžiem padzērām arī kafiju. Tas bija tas lepnais autobuss, kur aizmugurē luksus zona. Vācieši bija pirkuši biļetes, ne jau es pats. Laikam mēs bijām vienīgie tajā smalkajā galā. Kafiju varēja dabūt par brīvu, mēs pļāpājām, braucām, Viļņā gaidīja darbs.
Es palīdzēju taisīt anketu, ar kuru bija paredzēts mērīt to, cik labi un cik plaši trijās Baltijas valstīs mācās vācu valodu. Patiesībā tas bija diezgan interesants pasākums – bija sabraukuši Baltijas-Vācijas augstskolu biroju darbinieki, ja pareizi atceros. Diskutējām un cepām augšā anketu. Vakarā gājām uz krogu. Kārtīgi paēst un iedzert, mazliet, papļāpāt par lietām, par kurām anketās nevaicā. Šos izdevumus arī sedza Vācijas nodokļu maksātāji. Tad, kad viss bija izdarīts, pienāca mājās braukšanas diena. Bija palikušas kādas četras stundas līdz autobusam. Ko darīt? Es pierunāju abus vāciešus aiziet uz Nacionālās Mākslas galeriju, uz to, kas aiz upes (ja skatās no vecpilsētas puses). Kas Viļņu labi pazīst, tie zina, kas nē, var paskatīties Google kartē. Gājām vienkārši uz dullo. Nebija skaidra priekšstata, kas tur būs. Kaut kādai izstādei bija jābūt. Kaut kāda izstāde bija, šķiet, ka tīri laba, neatceros vairs precīzi, kas tā bija par izstādi. Svarīgais bija tas, ka galerijas grāmatu veikaliņā pašā apakšējā plauktā atradu Aļģirda Šeškus fotogrāfiju albumu. Tas bija katalogs izstādei, kas pirms kāda laika jau bija beigusies. Un kaut kādi spēki lika man to paņemt rokās un sākt šķirstīt. Tā es to grāmatu no rokām vairs neesmu izlaidis. Parasti jau tā ir plauktā, neizlaišana no rokām ir tēlains izteiciens. Grāmatā ir daudz ikdienišķu notikumu un ainavu attēlojošas fotogrāfijas, uzņemtas ne vēlāk kā 80. gadu beigās. Visas melnbaltas un kopētas ātri, ceru, ka vannas istabā. Ir skaidrs, ka dabā tās ir mazas, tonāli pelēkas, bieži nav ne īsta baltā, ne melnā. Ir pilnīgi skaidrs, ka Šeškum visi AFIAPi ar balvām un godiem bijuši nesvarīgi. Nezinu, kā bija ar piedalīšanos izstādēs Lietuvā, bet Latvijā par šādām fotogrāfijām viņam draudētu ar psihiatriju. Dzīve gan Šeškum ir bijusi svarīga. Ar visām strādnieku skulptūrām Viļņas Zaļā tilta galos, tuntulīgiem ļaudīm, Škodas trolejbusiem un volgām.
Tas tilts vēl stāv, kā stāvējis, bet tās skulptūras vairāk nav. Pirms kāda gada vaicāju vienai Lietuvas kolēģei, kur tās skulptūras ir liktas, bija taču jaukas. Atbilde bija sekojoša – Viļņas mērs esot ņēmis restaurēt. Tā restaurācija ilgst kādus gadus piecus noteikti, varbūt pat vairāk. Nez kur tās skulptūras ir palikušas? Mēram arī viens otrs vaicājot, bet to neviens īsti nezina, kur tās ir, un vai kādreiz atkal tās izliks Zaļā tilta galos.
Nu tā. Nu ja.
Kam tā iedvesma? Viss turpinājās. Šajos gados esmu nopircis, šķiet, visas izdotās Šeškus grāmatas, kādas sešas. Tātad iedvesma pirkt. Un vēl.
Iedvesma pusmūža vīrietim. Nostaļģija. Par to, kas Latvijā varēja būt, bet nebija. Ka tepat blakus dzīvo viens labs fotogrāfs, kuram tās FIAP medaļas bija pie dirsas. Ka var darīt to, kas šķiet svarīgs un patīk. Ka balvas nav mērķis.
