Bungām rībot
Izstādi Brīnumu istaba, kas līdz 23. augustam skatāma Latvijas Fotogrāfijas muzejā Rīgas Fotogrāfijas biennāles ietvaros, ir vērts redzēt un ir interesanti par to domāt tādēļ, ka tajā pārstāvēti labi mākslinieki. Lai vai cik šāds apzīmējums nebūtu apstrīdams, sējot neuzticību pret autorības un kvalitātes jēdzienu izmantošanu laikmetīgās fotogrāfijas kritikā, man atkal un atkal nākas pārliecināties, ka ir cilvēki, kuru paveiktais mani vienmēr pārsteidz un iepriecina, un ir tādi, kur veikumu, pat skatītu caur vislielākās labvēlības prizmu, es aizmirstu nākamajā dienā. Tā notika arī šoreiz, tādēļ es izteikšos tikai par daļu izstādes.
Latvijas Fotogrāfijas muzeja telpas ir šķietami ļoti piemērotas, lai tajās izstādītu igauņu mākslinieces Flo Kasearu darbus. Laika patina, kas klāj interjeru, mājas atmosfēra, provinciāla muzeja iekārtojuma detaļas… Man nav izdevies pabūt Kasearu mājā – muzejā, kas ir viņas jaunrades poligons jau vairākus gadus, tomēr tas ir attēlots teju visos viņas videodarbos, no kuriem var gūt priekštatu par tajā valdošo atmosfēru. Fotogrāfijas muzejs ir līdzīgs, tomēr principiāli atšķirīgs gadījums: Kasearu muzejs ir kritiska refleksija par muzeja kā autoritatīvas institūcijas statusu, mākslas radīšanas un izstādīšanas praksēm, turpretī izstāde mūsu muzejā ir “tīra manta”: starptautiskas mākslinieku komandas kopizstāde, kurā katra dalībnieka klātbūtni pamato zināms statuss radošajā vidē, turklāt pasākuma autoritāte tiek nostiprināta ar valsts uzturēta muzeja un Rīgas Fotogrāfijas biennāles zīmoliem. Kopējā tēma, kā tas nereti mēdz būt šādās skatēs, šķiet diezgan racionāli piemeklēts idejisks “lietussargs” no apritē esošo paraugu kataloga, kas vismaz nenodara pāri visai dažādajām autoru pieejām (kuratore Šelda Puķīte).
Flo Kasearu ir ne tikai viskuplāk pārstāvētā autore izstādē, bet arī ekspozīcijas satura galvenais balsts: tieši viņas ironiskās refleksijas par muzeju kā dažādu priekšmetu krātuvi un izrādīšanas vietu ir caurviju motīvs, kas satur izstādi kopā. Aprakstā teikts, ka Kasearu procesuālais darbs “vīteņaugam līdzīgā veidā cenšas pārņemt izstādi”, un izskatās, ka mērķis ir sasniegts: izstādē ir vairāku autoru darbi, kas veidoti pēc sērijas principa, izvēloties vienu fotogrāfijas sižeta kā fotogrāfiskas izsekošanas objektu: Margita Lehmusa sērijā Seko baltajam sunim! dažādās pasaules vietās “pieķērusi” pastaigā izvestus baltus suņus, kas, pavirši uzmetot aci, izskatās kā viens. Diāna Tamane savukārt pievērsusies ģimenes foto arhīva caurskatīšanai, īpašu uzmanību pievēršot tajās iemūžināto cilvēku rokām. Pieskārieni, turēšanās vienam pie otra, iedrošinoši vai gādīgi žesti izkadrēti atsevišķi un ierāmēti kā patstāvīgas bildītes. Nezināmu cilvēku ķermeņa valoda tiešām liecina par savstarpēju paļāvību un pat maigumu, kas raksturo mums nepazīstamu cilvēku attiecības, lai arī eksponēšanas veids balansē starp sentimentu un ironiju. Tomēr apjomu šim vēstījumam piešķir Kasearu netiešais komentārs – viņa kā muzeja dārgumu izstādījusi pašas deguna ģipša atlējumu sēriju, tādā veidā uzdodot jautājumu, ko un cik lielā mērā gan mums spējīgi pavēstīt šādi dokumentāli virknējumi? Jāpiebilst, ka degunu kolekcija sasaucas ar telpas vidū novietotajām mākslinieces ģipša bistēm, kurām degunu trūkst, un kas neslēpti parodē memoriālu muzeju ticību portretisku atveidojumu spējai pavēstīt kaut ko būtisku par konkrētu personu.
Līdzās Kasearu videodarbiem otrs ekspozīcijas smaguma centrs ir Īu Susirajas (Iiu Susiraja) ekstravagantie pašportreti inscenētās vidēs, kas izaicina skatītāja spēju nošķirt autora mākslu no viņa fiziskā veidola. Parasti mēs neatļaujamies komentēt mākslinieka izskatu (ja tas nav kāds speciāli veidots un kultivēts tēls), taču šajā gadījumā autores un vienlaicīgi modeles raženais augums neapšaubāmi ir daļa no mākslinieciskā piedāvājuma, kas kontrastē ar kičīgajiem telpas un priekšmetu aranžējumiem. Epatāža kā radoša metode atklājas arī nelielā ekrānā redzamajā videodarbā, kurā Susiraja performē, čurājot uz bungām. To ir grūti nepamanīt, jo šis ir vienīgais darbs, kura skaņa izplatās visā izstāžu telpā – Kasearu videofilmu skaņu celiņš ir klausāms vienīgi austiņās. Līdz ar to, pat ja skatītājs ir iegrimis Rvīna Vardes putnu fotogrāfiju apbrīnošanā, viņu ik pa laiciņam iztraucē bungu rīboņa.
Čurāšana neviļus izvirzās par vienu izstādes caurviju motīviem – speciāli šādai nodarbei paredzētajās telpās jeb tualetēs izvietoti Jānusa Sammas Tualetes plakāti. Tos varētu pieskaitīt autobiogrāfiski ievirzītai mākslas straumei, kas reflektē par Austrumeiropas kultūras mantojumu, ja vien darba īstais izaicinājums skatītājam nebūtu šaurāk fokusēts – cik tālu un kādās detaļās mēs esam gatavi iedziļināties citu pieredzēs, pat ja autori gatavi ar tām dalīties? Paši plakāti ir reprodukcijas no padomju gados populāriem mākslas izdevumiem, kuros attēloti daļēji atkailināti klasiskās mākslas tēli, bet tualetes, kā zināms, pusauga puišeļi mēdz izmantot arī masturbācijai, tādēļ plakāti izraisa arī seksuālas asociācijas. Jāatzīmē, ka Samma ir viens no nedaudzajiem LGBT vēstures mākslinieciskās izpētes entuziastiem Baltijas valstīs, kas viņa piedāvājumu padara jo specifiskāku. Samulsināja vienīgi, ka arī muzeja sieviešu tualetē izvietoti šie paši plakāti, kas precīzi artikulēto vēstījumu padara izsmērētāku. Lai tēmas apskats būtu pilnīgs, jāpiemin, ka arī Kasearu vienīgais īstais foto darbs šajā izstādē attēlo sniegotu pagalmu, kas no vienas vietas klāts dzelteniem čuru plankumiem.
Pateicoties spēcīgu mākslinieku iesaistei, izstāde paplašina tās pieteikto, laikmetīgajā mākslā visai aprobēto tēmu loku un kļūst par daudzslāņainu intelektuālu piedzīvojumu, kas varētu dot motivējošu spērienu arī vietējās fotogrāfijas visai rāmajai eksistencei, mudinot to drosmīgāk pārkāpt institucionalizētu formātu rāmjus.
