Notiks starptautisks simpozijs Galamērķis nav vieta
12. septembrī plkst. 12:00 Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības izstāžu zālē Rīgas mākslas telpa notiks starptautisks Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2020 simpozijs Galamērķis nav vieta. Tas pulcēs sešus Eiropas pētniekus, kuri runās par fotogrāfiju, tās teoriju un patiesīgumu. Simpozija dalībnieku vidū ir Ulrika Ferma (Ulrika Ferm, FI), Mari Līsa Medisone (Mari-Liis Madisson, EE), Adams Mazurs (Adam Mazur, PL), Marko de Mutīss (Marco de Mutiis, CH), Nēme Lops (Neeme Lopp, EE) un Baiba Tetere (LV). Simpozija kurators – mākslas kritiķis un vēsturnieks Indreks Grigors (Indrek Grigor, EE).
2012. gadā Džeimss Elkinss (James Elkins) izdeva grāmatu ar nosaukumu What Photography Is (Kas ir fotogrāfija). Kā viņš pats apgalvo, tā: “sarakstīta, vispirmām kārtām, pret Rolāna Barta grāmatu. Man rūpēja tas, ka trīsdesmit gadus pēc grāmatas iznākšanas Camera Lucida ir aizvien vēl visnozīmīgākais (visbiežāk citētais) darbs fotogrāfijas teorijā.” Kā uzskata simpozija kurators Indreks Grigors – 2020. gadā, kad pagājuši četrdesmit gadi kopš Barta mazās grāmatiņas iznākšanas, nekas īpaši nav mainījies un tāpēc Rīgas Fotogrāfijas biennālei būtībā nav citas izvēles, kā veltīt simpoziju Camera Lucida gadadienai.
Viens no simpozija dalībniekiem – igauņu pētnieks Nēme Lops, paša vārdiem runājot, atzīst, ka viņam ir bijusi “ilgtermiņa mīlas dēka ar Rolānu Bartu (Roland Barthes), un ka tai beigas vēl nav redzamas.” Nesen beidzis darbu pie plaša raksta par Camera Lucida (Camera lucida. Piezīme par fotogrāfiju), viņš ir vairāk nekā kompetents, lai sniegtu izcilu pārskatu par šo mazo grāmatiņu. Poļu kritiķis un kurators Adams Mazurs raugās uz Barta atstāto mantojumu kā uz neizbēgamu studiju programmas sastāvdaļu, kas viņam jāpasniedz universitātē, vienlaikus apzinoties, ka grāmatā paustie koncepti neatbilst tam, kā mūsdienu studenti uztver fotogrāfiju.
Latviete Baiba Tetere ir fotogrāfijas pētniece, kas vada pētniecības projektu par fotogrāfiskām kolekcijām galerijās, bibliotēkās, arhīvos un muzejos (GLAM – no angļu galleries, libraries, archives and museums). Viņas akadēmiski un teorētiski bāzētā pieeja sader ar mākslinieces Ulrikas Fermas radošo darbību, jo viņai bijusi iespēja strādāt vairākos arhīvos kā māksliniecei un pētīt veidus, kā nevis individuāls attēls, bet gan attēlu kolekcija, kurā atkārtojas vai tiek ignorēti noteikti motīvi, atklāj arhīva “dziļo viltus” dabu. Tas, gluži kā mākslīgā inteliģence, maina mūsu izpratni par realitāti, ja vien tajā tiek iepludināts pietiekams daudzums attēlu. “Viltus ziņu” industrija un tās “alternatīvie fakti” ir Tartu universitātes semiotiķes Mari Līsas Medisones pētniecības tēma. Viņas pētījumi par konspirāciju teorijām, kuru daudzums un izplatība pašreiz ir sasniegusi augstu līmeni, ir plaši publicēti.
Šo pētnieku virkni noslēdz Marko de Mutīss, Fotomuseum Winterthur digitālo eksponātu kurators, kurš, aizsākot daudzas pētniecības iniciatīvas, labi pārzina fotogrāfijas pašreizējo stāvokli. Kādā no referātiem viņš izteica interesantu piezīmi, ka līdz ar spēļu fotogrāfiju digitālā fotogrāfija nonākusi līdz savam loģiskajam galapunktam – tie ir digitāli attēli, kas uzņemti ar digitālu kameru, un pasaule, kas tajos atspoguļota, arī ir digitāla.
Pilnu RFB 2020 programmu lūgums skatīt šeit: www.rpbiennial.com
