/ Kārlis Vērpe / Blogs

Fotoizglītības tehnikas: rakstīšana II

Turpinām pārdomāt rakstīšanas lomu fotogrāfijas izglītībā. Iepriekšējo blogu noslēdzu ar kopsavelkošu atziņu, ka mācību rezultātā fotoamatniekam – māksliniekam, žurnālistam, salonistam, reklāmistam vai operatoram – dažādu produktu darināšanā ir jāprot rakstiski izteikties gluži tāpat kā ikvienam citam sabiedrības dalībniekam. Viņam ir jāprot uztverami stāstīt par savu profesiju, tās uzdevumiem un darbu jēgu. Šoreiz konkrētāk apdomāsim fotogrāfiem parocīgus rakstības formātus un pieejas studiju programmās nepieciešamo iemaņu apguvei. Šī tēma ir saistīta ar nepieciešamo izteiksmes līmeni un tekstu kvalitāti – redzesloka plašumu, kompetences aspektiem, zināšanu apjomu – to, ko fotogrāfam studijās būtu jāapgūst. Būtisks vispārīgs kompetences līmeņa nosacījums ir fotoamatnieka ieņemamais statuss sabiedrībā. Respektīvi, studijas fotogrāfa, kurš apkalpo klientus, un pētnieciska fotožurnālista kompetences līmeņi un specifika ir atšķirīgi, atbilstīgi veicamajiem darbiem un pienākumiem.

Fotoizglītībai parocīgus rakstības formātus vai žanrus var sakārtot pēc nepieciešamības – prasme rakstīt saprotami un izskaidrojoši, īss pavadteksts mākslas darbam, reportāžai utml., plašāks darba skaidrojums, eseja, grāmata.

Pirmais formāts attiecas uz publisko komunikāciju kopumā – e-pastos, intervijās, individuālās sarunās un publiskās prezentācijās. Te būtiski ir atcerēties, ka rakstība ir saistīta ar runas, domāšanas un iztēlošanās prasmēm. Būdams apziņai ārējs komunikācijas medijs, teksts ļauj fiksēt, formulēt un vēlākam pārskatam saglabāt idejas, domas un to pamatojuma izvedumus. Veidojot savu rakstības stilu, jūs veidojat savas domāšanas stilu, nostipriniet sev svarīgas tēmas un organizējat priekšstatus. Tāpēc var rasties maldīgs uzskats, ka pirms rakstīšanas ir daudz jālasa literatūra un jāskatās vizuālas mākslas grāmatas. Lai prastu rakstīt, ir jāraksta, attīstot ne vien izteiksmi un garāka teksta veidošanas prasmes, bet arī palielinot aktīvi lietoto vārdu krājumu. Šādam izteiksmes formātam nepieciešamais kompetences līmenis var atšķirties iepriekš minētā nosacījuma dēļ, tomēr ir svarīgi atcerēties, ka filigrāna un intelektuāli piesātināta rakstība ir laikietilpīga darba rezultāts, gluži tāpat kā profesionāla fotografēšana. Fotogrāfam nav jābūt ne literātam, ne teorētiķim, un ir pietiekami, ja viņa rakstītais ir saprotams un literāri baudāms. Savukārt nepieciešamā kompetence savu profesionālo pienākumu veikšanai ir arī tirgus lieta. Plašs un padziļināts skatījums, prasme to izstāstīt citiem tirgū ir viena no priekšrocībām un labumiem.

Fotogrāfiju paraksti, vizuālu eseju pavadteksti ir nākamais formāts, kurš starp fotoamatniekiem ir izplatīts, bet varētu tikt izmantots vairāk. Papildus prasmei rindkopā ietvert un izskaidrot ideju šeit klāt nāk arī sapratne par vizuālā un teksta vēstījuma mijiedarbību. Vai attiecīgajā gadījumā ir vēlams attēlā redzamo izskaidrot, vai tomēr raisīt skatītāja jautājumus, apceri un fantāziju? Kāds teksts panāks vēlamo efektu? Kad tas būs līdzvērtīgs attēliem un nevis pazudīs no skatītāja uzmanības, jo nebūs gana prasmīgi formulēts? Ir jāņem vērā, ka vizuālais vēstījums atšķirsies, ja tas tiks prezentēts ar vai bez teksta pavadījuma. Teksts var konkretizēt vēstījumu, uzsvērt autoram vēlamos pamatpunktus, paskaidrot saturā atvērtāko un nenoteiktāko fotoattēlu. Rolāns Barts reiz teica, ka teksts noenkuro attēla nozīmi – tā var būt un tā var nebūt. Ar bildēm ir iespējams stāstīt visai konkrēti, piemēram, izstādē tās izvietojot uz sienas un radot savstarpējas attiecības, kuras raisa stāstu, kad tās vērojam. Tomēr tik konkrēts un norādošs, kāds ir teksts, attēls nevar būt. Teksts ir lineārs un izklāstu attīsta soli pa solim. Attēls sniedz gabalu no redzamas vai iztēlojamas vides; pat ja bildes apskatei piedāvā lineāri, to savstarpējās attiecības nav tik nepārprotamas, kādas tās var būt starp vārdiem un teikumiem. Nav tādas rokasgrāmatas, kurā būtu sniegts lietojamu likumsakarību apraksts efektīvam vizuāla un rakstiska vēstījuma savietojumam, un te ir jāpaļaujas ne vien uz konceptuāliem apsvērumiem, bet arī intuīciju. Abas spējas gan var slīpēt, izkopjot rakstību, sadzirdot valodas skanējumu un jēgu, rūpīgāk pētot attēlu vēstījumu un paļaujoties uz ikdienišķu attēlu/teksta lietojumu, ja vien jums ir svarīgi, ka vēstījumu var nolasīt plašs cilvēku loks. Lietpratīgi attēlu vēstījuma apraksti un teorētiskas atziņas ir būtisks fotoizglītības elements, kas ļautu labāk iepazīt vizuālas jēgveidošanas dabu un neatstātu fotogrāfu vien ar saviem individuālajiem ieskatiem. Šai tēmai pievērsīsimies, pārdomājot skatīšanās lomu fotoizglītībā, tomēr uzreiz der atzīmēt, ka tādi lasāmi vai lekcijās lietojami materiāli vēl arvien ir ļoti maz.

Eseja un tekstuāla grāmata jau ir formāti, kuriem nepieciešamas pamatīgākas zināšanas un prakse, tātad laiks. Izteiksme grāmatas apjoma tekstā kā fotoizglītības mērķis atbilst izvēlei būt ne tik daudz fotoamatniekam, cik fotogrāfijas domātājam. Eseja jau ir ar lietpratīgu fotografēšanu apvienojama, ja vien ir skaidrs, kādiem nolūkiem tā nepieciešama. Respektīvi, diezin vai fotogrāfam, kurš izpaužas arī publicistikā vai raksta ievadu fotogrāmatai, ir jāpretendē uz teorētiķa, pētnieka vai zinātnieka statusu – mākslinieka maldīga izpratne, kurai pieskāros jau iepriekšējā blogā. Esejā pavisam noteikti var attīstīt stāstnieka prasmes, ņemot vērā, ka stāstīšana fotogrāfijas izmantojumā vēl arvien ir ļoti mazattīstīta. Lielākoties ar fotogrāfijām tiek ilustrēts, bet mākslā vai nu tā tiek izmantota līdzīgi gleznai vai kolāžas elementam. Līdz ar to stāstīšana rakstot var būtiski paplašināt priekšstatu par iespējām stāstīt ar bildēm.

Mācību procesā topošajiem fotogrāfiem būtu jāraksta daudz un dažādos formātos, bet lielākoties brīvas tēmas eseju, un tikai daļēji pētniecisku referātu žanrā – tas ir svarīgs tik daudz, cik ļauj attīstīt analītiskas spējas, jēdzienu formulēšanu un savstarpēju saattiecināšanu, kā arī pamatotu argumentāciju. Fotogrāfa rakstiskas izteiksmes kvalitātei, manuprāt, ir plaša amplitūda, jo tā nav primāra profesijai. Tādēļ fotoizglītībai ir jāsniedz iespējas rakstību attīstīt no salīdzinoši vienkāršas izteiksmes līdz filigrānai rakstītprasmei.

Foto – Ivans Īvs, 1943