Ko gaidīt fotomākslā 2021. gadā?

Annemarija Gulbe, fotogrāfe:
Būtu normāli sagaidīt no māksliniekiem individuālāk un patstāvīgāk veidotus projektus, kas tapuši bieži esot vienatnē. Un fotogrāfiju, kas, vēlams, netiešā veidā atklāj apkārt notiekošo. Visticamāk, ka arī attēlu, kas vēl jo vairāk ir jauno mediju māksla nevis fotogrāfija tās ierastajā veidā. Kaut gan nu jau var teikt, ka labu laiku esam pieraduši pie renderētām bildēm. Šķiet, kaut kā nobrukusi starptautiskā tīklošanās un impulsu apmaiņa, jo rezidenču un festivālu rīkošana piedzīvo dažādus neprognozētus sarežģījumus, vēlētos sagaidīt, ka tādi notikumi turpina pēc iespējas normālāk (kā agrāk) darboties. Bet tā normāli varētu būt tas, ka ne pārāk lielos attālumos, mazākos reģionos, kā piemēram, kaimiņvalstīs, Baltijā (kā šajā vasarā) vai tuvējās Eiropas valstīs notiktu savstarpēja mijiedarbošanās.

Solvita Krese, Latvijas Laikmetīgā mākslas centra direktore:
Pieņemu, ka nākamā gada kultūras dzīve joprojām lielā mērā norisināsies digitālā formātā, līdz ar to arī fotogrāfija pakļausies interneta resursu un instrumentu diktētajam formātam, visticamāk, cenšoties meklēt jaunus un inovatīvus risinājumus, lai piesaistītu datora ekrānu nogurdināto skatītāju uzmanību. Bilžu kolekcijas sociālo tīklu kontos aizstās ekspozīcijas izstāžu zālēs, un privātā telpa arvien vairāk saplūdīs ar publisko.

Inese Baranovska, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja:
Manuprāt, fotogrāfijas medijs var ļoti labi piemēroties nākotnei, saglabājot savu unikālo esību. Ir jāpieņem, ka projekti no reālās telpas vairāk “pārceļos” uz virtuālo telpu, bet jebkurā formātā (izstāde, grāmata, tīmekļa vietne) svarīgi ir, lai tā ir laba fotogrāfija.

Inga Lāce, kuratore:
Viena no visbīstamākajām lietām, ko pandēmija lika ieraudzīt un vēl piedevām pastiprināja, ir sabiedrības šķelšanās un milzīgā plaisa starp liberāli, sociāli, kreisi un galēji labēji, konservatīvi un populistiski noskaņotām balsīm, ko tikai pastiprina sociālo tīklu burbuļi, arī autoritārie un pusautoritāri režīmi un valdību patvaļa šajā gadā ir bijusi īpaši draudīga. Man šķiet, ka ir par agru spriest, vai pandēmijas ekonomisko un psiholoģisko seku nogurdinātā sabiedrība solidarizēsies, lai strādātu pie kopīgas sociāli taisnīgākas un ekoloģiski ilgtspējīgākas nākotnes vai arī tomēr nē. Es domāju, ka fotogrāfijai, kā arī mākslai kopumā šeit ir liela nozīme, jo tā palīdz ieraudzīt, iztēloties, pastiprina un dod balsi dažādām idejām un sabiedrības grupām, kurām citkārt tādas iespējas nebūtu, un tas ir ļoti svarīgi.

Viens piemērs no šī gada, kur fotogrāfija darbojas kā liecinieks, ir izpētes grupas Forensic Architecture veiktā Beirūtas sprādziena izmeklēšana – izmantojot pieejamos datus – iedzīvotāju filmētos video, fotogrāfijas un citu publisku pieejamo informāciju, viņi atsedza valdības bezdarbību un nolaidību sprādzienbīstamo vielu uzglabāšanā. Izmeklēšanu, kura nekad netiktu veikta no korumpēto varas iestāžu puses. Tas ir, manuprāt, spēcīgs piemērs, kas uzsver mērķi un starpdisciplināru pieeju un sadarbību.

Man arī šķiet, ka beidzot, kad ceļojam mazāk, – un es domāju, ka mēs atgriezīsimies pie drošas ceļošanas lēnām, – mēs dažādus izstāžu dokumentāciju portālus, arhīvus un Instagram neuztversim ar ironiju – sak, ko tā mediētā pieredze var dot salīdzinājumā ar īsto; bet kā vērtību – jo tas dažreiz būs vienīgais veids, kā iepazīties ar kādu mākslas darbu vai izstādi vietā, uz kuru mēs tā arī nekad nedosimies.

Maija Rudovska, kuratore un mākslas kritiķe:
Principā no 2021. gada nesagaidu neko jaunu. Varbūt (ar cerību) raugos uz jaunāko mākslinieku paaudzi, kas varētu ienākt ar kādu tēmu/sniegumu/izstādi, kas piesaistītu uzmanību – risinātu vecās/aktuālās tēmas un diskursus negaidītā veidā. Ļoti gribētu redzēt jaunas vēsmas (gan estētiskas, gan saturiskas) mākslas valodā, taču pagaidām to nemanu. Joprojām Latvijas mākslas valodā dominē atturība, nedrošība, pieturēšanās pie apropriētiem risinājumiem, kas netiecas risināt sarezģītus uzstādījumus. Domāju, ka nākamais gads neko jaunu nenesīs, bet esmu gatava kādam pārsteigumam no jaunās mākslinieku paaudzes puses.

Santa Hirša, mākslas zinātniece un kritiķe:
Es ceru, ka nodokļu režīmu izmaiņu dēļ gan fotogrāfiem, gan citiem māksliniekiem vispār vēl būs iespējas strādāt un radīt. Pagaidām es neredzu veidus, kā lielākajai daļai radošo profesiju pārstāvju turpināt darboties – nodokļu slogs ir pilnīgi neadekvāts tādos mākslas finansēšanas un tirgus apstākļos, kuros lielākā daļa mākslinieku ar radīšanu nodarbojas par brīvu vai paši piemaksājot.

Baiba Tetere, vizuālās kultūras pētniece un ISSP līdzdibinātāja:
Jaunajā gadā varēsim novērot fotogrāfijas terapeitisko ietekmi. Piemēram, Laikmetīgās mākslas centrs Arnolfini Bristolē ir pārmainījis ziemas 2020./2021. gada izstāžu programmu, lai pievērstos veselības un labsajūtas jautājumiem, izstādot britu fotogrāfes Džo Spensas (Jo Spence, 1934 – 1992) retrospektīvo izstādi.

Santa Remere, mākslas kritiķe un publiciste:
Domāju, ka pat ja maskas kādu dienu varēsim atkal noņemt, tās kādu laiku vēl būs visur – gan kā iekšup vērsts skats personīgajā telpā, gan kā karnevāls.

Arnis Balčus, fotogrāfs, žurnāla FK redaktors un Rīgas Fotomēneša vadītājs:
Domāju, ka ne tikai Latvijas, bet visa Rietumu sabiedrība tikai tagad tā pa īstam sāks izbaudīt Covid-19 iespaidā īstenoto politisko lēmumu sekas, kas meta lielu izaicinājumu Eiropas Savienības idejai, labklājībai, demokrātijai un dažādām brīvībām. Pamazām cilvēki sāks attapties un mēģinās saprast, kā šis laiks ir izmainījis pasauli. Mākslā tas izpaudīsies vai nu kā izteikti eskeipiski darbi kā atslodze no sarežģītās un nepatīkamās ikdienas vai tieši pretēji – kā politiskiem lozungiem pielādēta māksla. Ja pirmās Latvijā nekad nav trūcis, tad tagad ir visi priekšnoteikumi otrās uzplaukumam. Kas attiecas uz pasākumiem, tad šis vēl nebūs masu pasākumu gads, vietu dodot mazākām iniciatīvām, pop-up izstādēm, eksperimentiem, grāmatām un, protams, arī online aktivitātēm, kur pamatā turpinās notikt sarunas, diskusijas, semināri u.tml.

Šelda Puķīte, kuratore un mākslas kritiķe:
Ja 2021. gadā tiks apkarota pandēmija, tad pieņemu, ka vismaz sākumā tiks rīkoti daudz vairāk projekti klātienē. Jau tagad sabiedrības reakcija rāda, ka ir spēcīga, gluži vai izmisīga vēlme pieredzēt lietas klātienē nevis sēžot pie datora un lūkojoties zilajā ekrānā. Pozitīvā ziņa ir, ka karantīna ir piespiedusi daudz drastiskāk mainīt mūsu digitālos paradumus, tāpat arī institūciju iespējas sniegt lielu daļu pakalpojumus elektroniski. Es ļoti ceru, ka VKKF neatgriezīsies pie izdrukāto projektu sistēmas, tāpat ceru, ka daudzas starptautiskas tikšanās un konferences varēs norisināties attālinātās formās, ietaupot naudu, dabas resursus un iesaistot daudz plašāku auditoriju no visiem iespējamiem pasaules nostūriem. Iespējams, tiks arī veiksmīgāk attīstīti digitālie izstāžu projekti. Pagaidām gan versijas, kas neatgādinātu bilžu galerijas sociālajos tīklos, Latvijā īsti nav (savulaik pozitīvs izņēmums bija Vikas Ekstas tiešsaistes projekts Snakes and Ladders). Mums vēl ir jāmācās, kā veiksmīgi izmantot digitālo telpu. Blakne šim visam, protams, būs vēl lielāka sociālo mediju atkarība, kura bija problēma jau pirms pandēmijas laika.

Tas, ko es vēlētos ieraudzīt nākamajos gados ir lēnās pētniecības uzplaukums, kas ļautu tai skaitā radīt padziļinātākus izdevumus par fotogrāfijas teoriju un vēsturi. Šī niša Latvijā vēl joprojām ir kā caurums zeķē. Tāpat izvairoties no izstāžu fast food (ātri un lēti) producēšanas manieres, veidot retākus, bet saturīgākus izstāžu projektus, kur būtu ietverta gan ilgstoša pētniecība, darbs ar māksliniekiem pie projektu attīstības, interesantu stratēģiju izmantošanas eksponēšanā un publisko programmu attīstība, kas ļautu iesaistīt un strādāt ar ļoti dažādām sabiedrības grupām. Mākslinieki darīs to, ko viņi parasti dara, reaģēs un reflektēs par pasauli, kurā dzīvojam.

Vika Eksta, māksliniece:
Attīstīsies digitālās vides pielietojums mākslas izstādīšanai un pārdošanai, kurai cerams radīsies arī veselīga opozīcija – mākslinieki un cilvēki, kuriem ir vēlme radīt vai iegūt savā īpašumā fiziskus, taustāmus mākslas darbus.

Alise Tīfentāle, mākslas zinātniece:
Es to nesagaidu, bet tikai vēlos, ka fotodarbi tiktu adekvāti noformēti un organiski integrēti Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā, nevis izstādīti kā šobrīd – daži līdzīgu izmēru attēli vienādos rāmjos, cieši cits pie cita saspiesti vienā nelielā kabinetiņā blakus Baltajai zālei, kurā ar vērienu dzīvo Latvijas glezniecība lielajos formātos un varonīgajos žestos. Tā ir tiesa, ka aptuveni līdz 1999. gadam fotogrāfija un fotomāksla attīstījās visai tālu no Latvijas profesionālās mākslas (t.i. glezniecības), un tas, protams, jāņem vērā, ekspozīciju veidojot. Taču domāju, ka ir arī iespējams pagātnes pārpratumus vai kļūdas labot (nevis turpināt) un veidot tādu patstāvīgo ekspozīciju, kas parādītu Latvijas mākslas attīstību 20. gs. otrajā pusē visā tās daudzveidībā un pretrunīgumā, tieši pretnostatot dažādos medijus un atšķirīgos izteiksmes meklējumus tajos.

Ieva Balode, māksliniece:

Ņemot vērā, ka šobrīd ir pārņēmusi visai liela nolemtības sajūta gan Covid-19 ierobežojumu sakarā, gan to izraisītās jaunās nodokļu politikas sakarā, kas skaudri izmainīs dzīvi daudziem māksliniekiem un kultūras industrijā strādājošajiem, gribās cerēt, ka fotogrāfijā (un mākslā kopumā) parādīsies jaunas, iepriekš nepopulāras tēmas – dumpinieciskums, disidentisms, anarhija, cenzūra, nedrošība, kā arī izteikti psiholoģiska introspekcija.