Una Rozenbauma: Fotogrāfija, kas iedvesmo
Manas sienas ir baltas un slīpas, jo tās ir arī jumts, uz tām nav vietas fotogrāfijām un gleznām. Tas, protams, ir vienīgais iemesls, kāpēc man nav šīs 732,500 $ vērtās fotogrāfijas oriģināla pie sienas.
Jau sen parakstos Una Una, un jau sen šī ir mana mīļākā bilde. Šīs lietas gan nav savstarpēji saistītas, bet, lūdzu, spēlejam, ka ir!
Es ilgi domāju, vai ir kāds fotoattēls, kas man patīk labāk, vai, uz kuru skatoties, ar mani notiek kaut kas vairāk. Tā nav. Es joprojām neesmu tādu attēlu satikusi. Šis attēls ir gan parasts, gan neparasts vienlaicīgi. Tas ir parasts, jo uz tā ir cilvēki. Cilvēki, kuri skatās kamerā. Man ļoti patīk cilvēki, kuri skatās kamerā. Man vispār par visu visvairāk patīk cilvēki. Mēs esam dažādi un līdzīgi vienlaikus, kaut arī mums ir dažādi pricipi un idejas, un pagadās piedzimt dažādās vidēs, valodās un izskatos.
Skatoties šajā attēlā, man prātā nāk vismaz četri man svarīgi cilvēki: Mana mīļākā fotogrāfe Diāna Arbusa, kuras zinātkāre un interese par neparasto atspīd mazo meiteņu acīs; mana mīļākā kritiķe Sjūzena Zontāga, kura gan kritizēja Arbusu, bet kuras skaistākie portreti, manuprāt, ir tieši Arbusas radīti; mans mīļākais mirušais režisors Stenlijs Kubriks, kurš izmantoja referenci uz mazajām, baisajām meitenēm savā filmā Shining, kurā, šķiet, mēs visi šobrīd nedaudz atrodamies; mans mīļākais dzīvais režisors Raians Džonsons, kurš filmā The Bloom Brothers citē Arbusas skaistākos vārdus – A photograph is a secret about a secret (Fotogrāfija ir noslēpums par noslēpumu).
Un te nav Nikolas Kidmenas, jo viņa tukši un plakani nospēlēja pasaules noslēpumaināko fotogrāfi – Diānu Arbusu, tieši tikpat tukši kā noslēpumaināko rakstnieci Virdžīniju Vulfu.
Šis ir neparasts attēls, jo attēlotie cilvēki ir vienādi. Nu vai pavisam nedaudz atšķirīgi. Tie ir cilvēki ar vienādu seju un pavisam dažādām dzīvēm. Man vienmēr ir biedējusi tā kaktu teorija, ka kaut kur pasaulē ir vēl viena Una, kura izskatās tieši tāpat kā es, un es viņu kādreiz satikšu.
Bērnībā es gribēju, lai ir kāds, kurš mani saprot tikpat labi kā es pati sevi. Vispār ideja par dvīņiem likās maģiska. Visa tā mainīšanās ar lomām, drēbēm. Mēs ar manu nu jau mirušo māsīcu reiz apmuļķojām viņas nu jau mirušo vecmāmiņu, kura bija pusakla. Vienkārši apmainījāmies drēbēm un viņa mūs nespēja atsķirt. Spēle ilga divas lieliskas dienas, kurās mēs smakām no smiekliem.
Tagad ideja par vēl vienu Unu man šķiet biedējoša. Skatoties uz šo attēlu, saprotu, ka unikalitāte un identitāte ir mans galvenais talants. Manas pieredzes, manas izvēles, manas mīlestības, manas šķiršanās. Tas viss veidojis manu humora izjūtu, spēju ieraudzīt kopsakarības.
Tāpat kā manu draugu unikalitāte. Mūsu spēja kopā radīt absurdu, paradoksu, blēņas un kopā smieties par tiem šobrīd man ir kritiski nepieciešama.
Tāpēc šis attēls mani fascinē un biedē vienlaikus. Tas atgādina, cik mēs esam neatkārtojami un atkārtojami vienlaikus.
