Fotogrāfija un dzīvnieki: no pirmsākumiem līdz Instagram

Kameras lēcai ticis pakļauts teju viss – sākot no pašiem cilvēkiem līdz pat sīkākajām šūnām un tālākajām aptvertajām kosmosa tālēm. Vienas no visbiežāk fotografētajām dzīvajām radībām neapšaubāmi ir dzīvnieki, īpaši mājdzīvnieki. Kāpēc cilvēki tik bieži tiecas iemūžināt savus kaķus, suņus, kāmīšus? Kāds vēstījums tiek radīts, ievietojot šīs fotogrāfijas sociālajos tīklos?

Ja tēlotājmāksla arvien bijusi interpretācija par realitāti, tad fotogrāfija ir tiešs realitātes atveidojums, tās novilkums. Kā novēro Sūzena Sontāga (Susan Sontag): Fotografēt nozīmē piesavināties to, kas tiek fotografēts. Tas ir, iedibināt starp sevi un pasauli noteiktas attiecības, kas līdzinās izziņai un līdz ar to – arī varai. ¹⁾Sontāga, Sūzena (2008). Par fotogrāfiju. Rīga: Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 12. lpp Jāņem vērā, ka, lai arī fotogrāfija ir tehnisks process, kurā tiek reģistrēti gaismas viļņi, tajā tiek ietverta arī tās autora pozīcija, attieksme pret fotografēto objektu. Caur fotogrāfijas dabu iespējams simboliski piesavināties fotografēto objektu, padarīt to par savu un paust savu attieksmi pret to. Šajā aspektā jaušama līdzīga domāšana kā par senajiem alu sienu dzīvnieku zīmējumiem – priekšstats par attēliem kā iedarbīgiem varenu spēku pielabinātājiem un savaldītājiem ²⁾Sontāga, Sūzena (2008). Par fotogrāfiju. Rīga: Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 181.lpp, stadiju, kurā attēls un reālija ir tikai viena no izpausmēm. Tieši tāpēc glabājam mīļa cilvēka fotogrāfiju, baidāmies to sabojāt vai gluži pretēji – saplēšam kādu attēlu, paužot savu attieksmi pret kaut ko.

No semiotiskā skatupunkta raugoties, vienprātības par fotogrāfijas statusu nav. Čārlzs Sanderss Pīrss (Charles Sanders Peirce, 1839–1914) apgalvoja, ka fotogrāfiju jāuzskata par indeksa zīmi, nevis ikonu. ³⁾Sonesson, G. (2015) International Handbook of Semiotics vol.1. Semiotics of Photography: The State of the Art, 434.lpp Tātad zīmi, kas uz kaut ko norāda, ir interpretējama, kā arī saprotama noteiktā kontekstā. Par vienu no būtiskākajiem domātājiem fotogrāfijas semiotikas sfērā uzskata Rolānu Bartu (Roland Barthes, 1915–1980). Pēc Barta domām, visām “imitējošajām” mākslām, tai skaitā fotogrāfijai, ir divi vēstījumu slāņi – denotācija un konotācija. Denotācija attiecināma uz to, ko fotogrāfijā var ieraudzīt – tās saturu –, principā ietverot to, ko Barts sauc par fotogrāfijas noēmas vārdu; tās unikālo īpašību “tas ir bijis”. Savukārt konotācija ir fotogrāfiskā vēstījuma otrais nozīmju slānis, kas tiek realizēts citos fotogrāfijas radīšanas līmeņos, piemēram, tehniskā apstrāde, kadrējums, izkārtojums. ⁴⁾Barthes, Roland (1975) A Barthes Reader. New York: Hill and Wang, 199.lpp Konotācijas līmeņa nolasīšanai tiek pielietotas cilvēka zināšanas un izpratne. Principā dažāda veida zīmes var būt katrā fotogrāfijas slānī – gan tās saturā, gan konotācijas līmenī pati fotogrāfija kā tāda var kļūt jau par simbolu. Kā šajā komplicētajā zīmju veidošanās procesā attīstījusies dzīvnieku reprezentācija?

20. gs. izskaņa šajā kontekstā iezīmējas ar “dzīvnieku pagriezienu” (animal turn) kā paradigmas maiņu dzīvnieka un cilvēka attiecībās, vairāk pievēršoties ētiskajiem un morālajiem aspektiem, kā arī dažādām starpdisciplinārām interpretācijām. Apvienojot fotogrāfiju no semiotiskā skatupunkta un dzīvniekus kā fotogrāfiju saturu, iezīmējās nozīmīgs, svarīgs, bet visai maz pētīts un vispār apzināts zoosemiotikas lauks. Šobrīd senākā zināmā fotogrāfija, kurā redzams dzīvnieks, datēta ar 1842. gadu – to uzņēmis franču fotogrāfs Jozefs Viliberts Žiro de Prangejs (Joseph-Philibert Girault de Prangey). Tajā redzama govs netālu no kāda lopu tirgus Romā.

19. gs. beigās interese par dzīvnieku fotografēšanu izplatījās roku rokā ar zooloģisko dārzu parādīšanos lielākajās Eiropas pilsētās. Kā fotogrāfija, tā arī zoodārzi sniedza cilvēkiem iespēju aplūkot eksotiskus dzīvniekus, turklāt drošā un vienkāršā veidā. Bieži vien cilvēki tieši fotogrāfijās ieraudzīja kādu dzīvnieku pirmo reizi savā dzīvē, tas ir, īstenoja vērienīgāko fotogrāfisko piesavināšanos, Sontāgas vārdiem runājot. ⁵⁾Sontāga, Sūzena (2008). Par fotogrāfiju. Rīga: Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 182.lpp Dzīvnieki, nonākot cilvēku apziņā caur fotogrāfisko attēlu, ir jau savā veidā pakļauti fotogrāfiskajai angažētībai cilvēka apziņā, zināmai fotogrāfijas autora varai un attieksmei, kas caur fotogrāfiju tiek pausta. Uzskatāms piemērs ir Pētera Nissena ap 1891. gadu uzņemta fotogrāfija, kurā redzami uz podestiem izvietoti cirka dzīvnieki.

Visai skaidru vēstījumu par dzīvnieka reprezentāciju var atklāt, izpētot Edvarda Bīrštata (Edward Bierstadt) fotogrāfiju Džumbo (1882), kurā redzams zilonis ar, visticamāk, tā dresētāju, turklāt blakus atrodoties arī citiem cilvēkiem. Šis dzīvnieks tika nolaupīts no Sudānas un izrādīts publikai Eiropā. Fotogrāfijas rašanās sakrita arī ar laiku, kad Viktorijas laikmeta sabiedrībā suns ieguva mājdzīvnieka statusu un identitāti, līdz ar to arī suņi bija pirmie, kas kā ģimenes locekļi tika parādīti arī studijas fotogrāfijās.

Savukārt kaķi sevišķu uzmanību izpelnījās no fotogrāfa Harija Pointera (Harry Pointer), kurš radīja fotogrāfiju sēriju Braitonas kaķi ar mērķi popularizēt savu dzimto pilsētu. Aptuveni 200 fotogrāfijās redzami kaķi visai antropomorfiskās pozās, ietērpti cilvēku apģērbam līdzīgos kostīmos, bieži vien atainojot kādu situāciju, kas parasti raksturīga cilvēkiem. Šajās fotogrāfijās tiek realizēta pilnīga fotogrāfijas autora vara pār dzīvnieku – tiek izvēlēta vide, poza, novietojums, radīta pilnībā cilvēka vēlmēm piemērota aina.

19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, pateicoties fotokameru izplatībai, fotogrāfija kļuva daudz lētāka un pieejamāka, arī fotogrāfijas uzņemšanas laiks kļuva ievērojami īsāks, tāpēc tās varēja radīt spontāni, nelielā laika posmā. Šie apstākļi veicināja savvaļas dabas un dzīvnieku parādīšanos fotogrāfijās. 1906. gadā izdevumā National Geographic tika publicētas pirmās savvaļas dabas fotogrāfijas. Savvaļas dzīvnieku fotogrāfijas simbolizēja gan tehnikas attīstību, gan cilvēka zināšanu paplašināšanos un tuvošanos dzīvniekiem to dabiskajā vidē – tātad arī lielāku respektu pret tiem.

Tehniskā attīstība deva iespēju arī fiksēt dzīvniekus kustībā, piemēram, Etjēns Žils Marejs (Étienne-Jules Marey) to darīja ar hronofotogrāfijas palīdzību, vienā attēlā parādot visu dzīvnieka kustības ceļu. Dzīvnieki fotogrāfijā plašāku simbolisko jēgu iegūst līdz ar dažādo modernisma virzienu attīstību. Freida ideju aktualizācijas un sirreālisma attīstības laikā dzīvnieki parādījās gleznās un fotogrāfijās, nesot līdzi asociācijas ar kādām cilvēku dziņām, emocijām, zemapziņas tēliem. Ap 20. gs. vidu amerikāņu fotogrāfs Eliots Ervits (Elliot Erwitt) radīja veselu mākslas fotogrāfiju sēriju Dog Dogs ar cilvēkiem un suņiem pilsētvidē. Fotogrāfijas atspoguļo ļoti dažādas izjūtas – redzami gan ekskluzīvi sugu suņi, kuri kļūst par zīmi zināmam labklājības statusam; suņi cilvēku klātbūtnē apspēlēti ar zināmu humoru; ir ainas no dresētu suņu sacensībām; netrūkst arī skaidri nolasāmu vēstījumu par suni kā patiesi labāko cilvēka draugu un ģimenes daļu.

Līdz ar “dzīvnieku pargiezienu” vērojamas izmaiņas arī dzīvnieku fotogrāfijā. Izcils piemērs tam ir fotogrāfs Daniels Naudē (Daniel Naudé), kurš ievērību guvis, fotografējot savvaļas suņus Dienvidāfrikā. Lai radītu fotogrāfiju, Naudē iepazinies ar attiecīgo sugu, daudz laika pavadījis dzīvniekus iepazīstot, novērojot. Lielākajai daļai fotogrāfiju raksturīgs ļoti zems uzņemšanas leņķis – vienā līmenī vai zemāk nekā atrodas pats dzīvnieks – , tātad fotogrāfs tuvojies dzīvniekam ar lielu mieru un pacietību, iegūstot tā uzticību.

20./21. gs. mijai kopumā raksturīga dabas pasaules izzināšana caur dažādiem medijiem, piemēram, televīzijas kanāls Animal Planet, kas dibināts 1996. gadā, tajā pašā gadā sāk rādīt arī gluži vai ikoniskā dzīvnieku pētnieka Stīva Ērvina (Stephen Irwin) televīzijas raidījumus. Apskatot National Geographic izveidoto izlasi ar labākajām 2020. gada savvaļas dabas un dzīvnieku fotogrāfijām, vēstījums veidojas visai skaidrs. Analizējot fotogrāfijas saturu un uzņemšanas stilu, vērojama tendence tuvoties dzīvniekiem tā, lai cilvēka kā fotogrāfijas autora klātbūtne nebūtu manāma. Savukārt dažās no fotogrāfijām, kurās dzīvnieki redzami cirkā vai saslēgti ķēdēs, skaidri jaušama kritika pret to brīvības ierobežošanu un nepiemērotajiem dzīves apstākļiem.

Šobrīd lielu daļu cilvēku ikdienas aizņem sociālo tīklu satura aplūkošana, un tajā būtisku lomu spēlē fotogrāfija, kļūdama par daļu no saziņas. Dzīvnieki parādās visdažādākajos aspektos. Ļevs Manovičs (Lev Manovich) piedāvā terminu “instagramisms”, apspēlējot daudzos modernisma virzienu nosaukumus: “Instagramisms piedāvā pats savu pasaules redzējumu un vizuālo valodu, bet, atšķirībā no modernisma mākslas virzieniem, instagramismu veido miljoniem autoru, kurus vieno Instagram un citi sociālie tīkli.” ⁶⁾Manovich, Lev (2016) Designing and Living Instagram Photography: Themes, Feeds, Sequences, Branding, Faces, Bodies 4. lpp Būtiskākais vairs nav tikai tas, kas ir redzams publicētajā fotogrāfijā, bet arī – kā tas ir redzams. Dažādās sabiedrības grupās pastāv noteikti principi, influenceri jeb ietekmētāji nemaz nekautrējas paši sevi ievietot dažādās kategorijās – ir “modes blogeri”, “komēdijas” žanra pārstāvji, netrūkst tādu, kas popularizē vegānismu, politisko aktīvismu utt. Šīs kategorijas kļūst par vizuālā vēstījuma robežām – tās ir kļuvušas par estētiskām kategorijām.

Bieži vien mājdzīvnieku saimnieki aktīvi veido audiovizuālu saturu ar saviem mīluļiem. Kāpēc? Lielākoties mājdzīvnieki fotogrāfijās vēsta nevis paši par sevi, bet to saimnieku. Cilvēki zināmā mērā atgriezušies pie tā paša dzīvnieku reprezentācijas principa, kāds bijis vērojams Senajā Grieķijā vai Ēģiptē – dzīvnieki tiek saistīti ar kādu dievu, šajā gadījumā vienkāršu sociālo tīklu lietotāju, jo tie asociatīvi piešķir cilvēkam īpašības, kādas ir arī attiecīgajam dzīvniekam. Kaķi kļūst par simbolu cilvēka pašpietiekamībai, vientulībai, neatkarībai, introvertumam u.tml., suņi visbiežāk ir dinamiskās ainās, kopā ar aktīva dzīvesveida piekritēju, ekstrovertu, uz sabiedrību virzītu, draudzīgu personu, lai gan jāatzīmē, ka atšķirības var būt arī vienas ģints ietvaros – melna, slaika kaķene veido citu asociatīvo lauku, nekā, piemēram, ruds, omulīgs Gārfīlda tipa runcis. Interesanti domāt arī par fenomenu, ko fotogrāfijas teorētiķis Pauls Frošs (Paul Frosch) novērojis attiecībā uz selfijiem jeb pašbildēm: “Šādas bildes ne tikai saka “redzi šo, šeit, tagad”, bet arī “redzi mani, rādot mani tev”. ⁷⁾Senft, Theresa M., Baym, Nancy K. (2015) What Does the Selfie Say? Investigating a Global Phenomenon. International Journal of Communication 9 8.lpp

Tātad cilvēki, uzņemot pašbildes kopā ar saviem mājdzīvniekiem, patiesībā rāda daudz komplicētāku vēstījumu, par kuru vērts uzdot jautājumus – kāpēc šis cilvēks grib, lai mēs redzam, ka viņš ir kopā ar savu dzīvnieku, rūpējas par to, tam ir atvēlējis zināmu daļu savas dzīves, laika, mājokli? Vēlmi veidot savu mājdzīvnieku fotogrāfijas var ietekmēt arī tīri estētiski, psiholoģiski aspekti, tiekšanās piederēt kādai noteiktai cilvēku grupai sociālo tīklu robežās, kā arī dauzi citi apstākļi; vēl komplicētāks konotāciju lauks veidojas, kad cilvēki uzņem tipiskās tūristu fotogrāfijas ar kādu eksotisku dzīvnieku, kurš kļūst par sinekdohu – daļu, kas simbolizē veselo: attiecīgo valsti, kontinentu, eksotisko un varbūt pat bīstamo, līdz ar to arī cilvēku, kurš ir drosmīgs, spējīgs atļauties ceļojumus u. tml.

Savdabīga parādība ir sociālo tīklu profili, kurus saimnieki veido saviem mājdzīvniekiem – naratīvs tiek veidots no cilvēka skatupunkta, piešķirot dzīvniekiem “balsi”. Dzīvnieka saimnieks izvēlas konkrētas vizuālās pazīmes, kuras izcelt, rada sava mīluļa raksturu un personību. Šo vēstījumu galvenokārt rada ar fotogrāfiju palīdzību. Pētniece Paulīne Benneta (Pauleen Bennett) apgalvo, ka “mājdzīvnieku antropomorfizācija ar sociālo tīklu palīdzību vienkārši ir cits veids, kā tos saprast”. Rezultātu visticamāk nosaka prasme sabalansēt mēģinājumus iedziļināties dzīvnieka dabā un tā pakļaušanu cilvēka priekšstatiem par vēlamo estētiku fotogrāfijā.

Fotogrāfijas teorija zoosemiotikas kontekstā ir vēl gana neapjausts temats, kas sniedz jaunu un būtisku skatījumu – no fotogrāfijas pirmsākumiem līdz pat Instagram un jaunākajai vizuālajai valodai. Caur fotogrāfiju cilvēks ir iepazinis dzīvniekus, uzreiz tos pakļaujot zināmai kontrolei. Visā fotogrāfijas vēstures gaitā dzīvnieki vairāk vai mazāk izmantoti tam, lai apmierinātu cilvēka vēlmes un to izklaidētu; dzīvnieku fotogrāfijas atspoguļojušas cilvēku pasaules izmaiņas, tehnoloģisko un zinātnes attīstību. Fotogrāfijās kā daudzslāņainā un komplicētā fenomenā varam vērot, kā cilvēki vienlaikus tuvojas dzīvniekiem to dabiskajā vidē ar arvien lielāku pietāti, un arī izmanto tos kā ieganstu, lai patiesībā stāstītu paši par sevi.