Agnese Logina: Fotogrāfija, kas iedvesmo

Pēdējie gadi ir saplūduši vienā lielā laika masā, līdz ar to man ir grūti pateikt, kad tieši tas notika, bet pirms kāda laika mans draugs no vidusskolas laikiem un fotogrāfs Kārlis Bergs man uzdāvināja vienu fotogrāfiju no savas sērijas Once a Dream Did Weave a Shade, kas pievēršas veidiem, kā, skatoties kaut ko, piemēram, sportu, mēs aizmirstam paši sevi, uz brīdi sevi šķietami pazaudējot. Jau vismaz divus gadus šī fotogrāfija stāv pie sienas manā dzīvojamajā istabā. Tajā redzamas mājas, kāda apdzīvota vieta bez skaidrām ģeogrāfiskām norādēm, un cilvēki, kas mājās kaut ko dara, visticamāk, vienkārši dzīvo savas dzīves, īsti nenojaušot neko par šī mirkļa iemūžināšanu. No fotogrāfijas plūst tāds siltums, tajā izmantotās krāsas ir maigas un nomierinošas, un patiešām liekas, ka ir notverta distancēta mājīguma sajūta, kas rodas, kad pats esi ārā, tumsā, un skaties uz to, kā cilvēki iekšā ar savām ģimenēm taisa vakariņas, pilda mājasdarbus, skatās futbolu vai dara jebko citu, kas veido viņu ikdienu. Un tur nav skaudības par to, ka viņi ir siltumā, bet pats neesi, drīzāk tāds kā maigs atsvešinājums, kas ļauj novērtēt siltumu no attāluma, pašam neesot tajā klātesošam. Pandēmijas sākumā, kad darbs no mājām kļuva par tādu kā neizbēgamu realitāti, es pārbīdīju mēbeles, un tagad šī fotogrāfija ir novietota tieši tā, lai tad, kad vajag novērst acis no datora ekrāna, kurā nu risinās lielākā daļa manas dzīves, būtu, kur patverties. Mazais Lielbritānijas ciems, ko Kārlis ir nofotografējis, mājas, cilvēki, kas tur dzīvo, turpina nodrošināt manām acīm un arvien vairāk nogurušajam prātam patvērumu brīdī, kad virtuālā realitāte, kas ir kļuvusi par galveno realitāti, ir vairs nepaceļama.

Man patīk ievākt mākslu no draugiem. Man vienmēr ir licies, ka viens no maniem spēcīgākajiem talantiem ir ap sevi pulcēt spēcīgus cilvēkus, kuri ir talantīgi dažādās mākslas jomās. Es atceros laiku, kad Kārlis sāka spert pirmos nopietnos soļus fotogrāfijā, es atceros to vidusskolas romantismu un to milzīgo, taču vienlaikus maigi rezignēto attieksmi pret dzīvi, kas mūs vienoja. Atceros laiku, kad vidusskolā apmainījāmies ar grāmatām, piemēram, Džeka Keruaka Ceļā, un stundās zīmējām kukulīša piedzīvojumu komiksus. Un nepārspīlējot, ir milzīgs, tiešām milzīgs prieks, ka beidzot arī citi novērtē to, ko es jau esmu zinājusi ilgāku laiku – šim cilvēkam ir, ko teikt, un viņa vērtējumam, viņa vērojumam ir vērts pievērst uzmanību. Kamēr es pati nodarbojos ar kaut ko tādu, ko reizēm pat grūti aprakstīt, mani draugi kļūst par arvien spējīgākiem māksliniekiem, viņi taisa filmas, raksta mūziku, raksta dzeju, fotografē, glezno, raksta tekstus, kas precīzi notver sarežģītas sajūtas. Reizēm liekas, ka pasaule palēnām atpazīst to, ko es esmu teikusi jau ilgāku laiku – šie cilvēki, mani draugi, ir patiešām neticami talantīgi. Un man patīk doma, ka es varētu visu savu dzīvokli izgreznot ar draugu mākslu. Pie vienas sienas jau ir šī Kārļa fotogrāfija. Pirms kāda laika aizrunāju vēl vienu viņa fotogrāfiju. Grāmatplauktā stāv viena sena drauga zīmējums, kas jāpieliek pie sienas, ikdienā izmantoju draudzenes veidotos keramikas traukus, un tamlīdzīgi. Lietām ir jāsagādā prieks, un dzīvojamajai telpai ir jāsagādā prieks. Un viens no prieku radošajiem aspektiem ir tas, ka es varu atbalstīt draugus, savus mīļos cilvēkus, domubiedrus, ar kuriem mums vienā vai otrā brīdī ir krustojušies ceļi, un ļaut viņu idejām, viņu vīzijai dzīvot manā dzīvē, manā telpā, manā domāšanā.

Pirms mazliet vairāk nekā mēneša pavisam negaidīti un strauji nomira mans tēvs. Paralēli visām citām domām, kas ir jādomā un jāizdomā līdz galam, jo darbi jau neapstājas, un patiesībā ir tik daudz praktisku darbu, kas šādās situācijās ir jāveic, nemaz nerunājot par to iekšējo darbu, kas jāveic, lai sāktu par šo cilvēku domāt pagātnes formā, esmu daudz domājusi par to, kā dzīves pieredze ietekmē mūsu attiecības. Kā mēs veidojam attiecības ar citiem, kas ir tie cilvēki, kuri ir manā dzīvē, kādas ir mūsu attiecības un vai mēs viens otru ceļam augšā. Kas ir tas, kas aiz mums paliek, un kādi ir tie dzīpari, kas saista cilvēkus vienu ar otru, kāpēc daži no tiem ir stiprāki par citiem. Daudz sanāk domāt par ģimeni, par to, kāpēc man ģimenes jēdziens nekad nav bijis kaut kas distancēti svešs, bet tāds īsts, pamatīgs drošības tīkls apkārt, savukārt tik daudziem maniem draugiem ģimene, it sevišķi paplašinātā, neko daudz nenozīmē. Daudz arī domāju par draugiem, par to, kā noturēt tās attiecības, kas gadiem ilgi ir noturējušas mani vietā kā dziļas, pamatīgas saknes, par cilvēkiem, kas mani ir ietekmējuši, veidojuši manu domāšanas veidu un formu, par visām tām ietekmēm, kas ir bijušas. Un reizēm pat sanāk aizdomāties par to, kas ir tas, ko es šobrīd atstātu aiz sevis, kā es esmu ietekmējusi cilvēkus, kas būtu tas mans atstātais mantojums šobrīd, ja nu mani tagad aizsauktu citur. Vārdsakot, normālas pārdomas nāves, it sevišķi negaidītas, priekšā – kā citādāk var reaģēt uz pēkšņu, negaidītu, neatgriezenisku un nelabojamu pārrāvumu tādās attiecībās? Un man nav atbildes uz šiem jautājumiem, jo tās atbildes, pirmkārt, nav īsti iespējamas, otrkārt, ja arī būtu, tās mainītos ik pēc brīža. Es negribu piekrist slavenajam Virdžīnijas Vulfam citātam no filmas Stundas, ka kādam ir jānomirst, lai citi spētu vairāk novērtēt dzīvi, bet vienlaikus es nespēju beigt par to domāt. Un tas liekas tik ļoti ciniski, bet tomēr šī pēkšņā nāve, ģimenes traģēdija, ar ko esmu saskārusies, man liek domāt arvien vairāk par cilvēkiem, kas ir man apkārt, kas ir dzīves pilni un kas dara jaudīgas lietas. Un varbūt arī novērtēt viņu paveikto drusku vairāk. Un dziļi ilgoties pēc tiem mirkļiem, kas pavadīti siltumā draugu mājās virtuvē pie plītiņas, kamēr ārā pamazām iestājas rudens, krīt lapas un saule pazūd uz vairākiem mēnešiem.

Un skatoties uz tām Kārļa notvertajām mājām, kurās dzīvo cilvēki, kurus es nekad nesatikšu, bet kuri ir iekļuvuši manā dzīvojamajā istabā, turklāt es viņiem esmu atvēlējusi prominentu vietu, kārtējo reizi saprotu, ka nekā cita, nekā svarīgāka par cilvēkmīlestību jau arī nav un nevar būt. Reiz mēs ar draugiem bijām Lauvas namā. Mums tur, iespējams, bija biznesa vakariņas, jo es tolaik mēdzu turp iet biznesa vakariņās. Mūsu tikšanos izjauca jeb drīzāk jāsaka – papildināja – kāds labi iereibis kungs, kurš visam Lauvas namam uzsauca pa saldajam ēdienam Žizele. Tiem, kas nezina, Žizele ir deserts, kas sastāv no treknām biezpiena bumbām ķīselī. Lauvas nama sievietes visiem iznēsāja pa desertam, kungs turpināja pie sava galdiņa smieties un runāt ar draugiem. Kad gājām prom, es viņam piegāju klāt un pateicu paldies. Viņš mani apķēra, sabučoja uz vaiga un teica, ka “es taču gribu, lai jūs visi esat laimīgi”. Ja tā padomā, es vēlos stipri ko līdzīgu. Es vienkārši vēlos, lai jūs visi esat laimīgi, lai nevienam nedara pāri, lai miers valda pār pasauli un lai cilvēkiem ir labs prāts, lai cilvēkiem visos mazajos un lielajos ciemos ir droši, silti un patīkami, un lai mājas tiešām ir mājas, kas nodrošina patvērumu. Lai ir silti un lai ir silta gaisma, kurā patverties. Vai tas tiešām ir par daudz prasīts?