Jāstartē sistēma
Atrodot jauno Kultkom fotogrāmatu Did you notice me? savā pastkastē, jutos kā saņēmusi svarīgu ziņu vai nepieciešamu atjauninājumu priekšstatam par dzīvi šajā pilsētā un sabiedrībā. Ar to es domāju kaut kādu nerakstīto likumu kopumu, kas nosaka ielu, pagrīdes un neredzamo cilvēcisko saišu dzīvi, un kas vismaz manā adresē joprojām turējās uz novecojušas versijas par “jauno cilvēku” no divtūkstošo gadu sākuma. It kā, izsūtot šo artefaktu, tiktu oficiāli paziņots, ka ir nomainījusies ēra. Vēstījuma nopietnību uzsver arī grāmatas dizains, kas piestāvētu fiziskam datu nesējam – tehnokrātiski balts un tīrs ietvars, svaigs un neapspeķots kā iekārta, kam nupat noņemta aizsargplēve. Uz baltā fona balti, glancēti burti Did you notice me?. Tikko nojaušami, līdzīgi kā jautājums, kas bieži vien naivi lasāms tikai acīs: vai tu esi mani pamanījis?
Vāks mazliet nostalģiski atgādina telefonu blociņu vai pat adrešu katalogu – priekšmetu ar savu noteiktu auru, kas nu ir izzudis no mūsu ikdienas, bet kam reiz bija tāds pats kulta statuss kā šobrīd ekrāna nemitīgai pārlūkošanai, gaidot ziņas, izsekojot svešus profilus, meklējot savu cilvēku – tāds kā cerību un iespēju katalogs. Grāmatas cietais vāks ir 2 cm šaurāks par satura lapām un atsedz uz maliņas rakstītos atslēgvārdus, pēc kuriem orientēties: Lara, Gunārs, Leontīne, Tīna, Matīss. Tas būs stāsts par pieciem Latvijas jauniešiem, izgaismojošs ieskats piecās jaunu cilvēku dzīvēs. Man patīk, cik daudz ko idejiski var nojaust no grāmatas izskata un cik tieši, tomēr neuzbāzīgi tiek dota norāde meklēt, pamanīt, uzšķirt. Cik ērti lietojama – pat ar noapaļotiem stūrīšiem – mums tiek pasniegta šī informācija un cik pārdomāti fiziskā grāmatas maliņa sasaucas ar margām un margināli. It kā klusi saucot: “Atrodi mani, es dzīvoju uz pašas malas, uz naža asmens, rudzu lauka kraujas.” Turpmāk tikai jāuzmanās pašam nesagriezt pirkstus uz lapu malām.
Atvērt vāku
Ērtāk, protams, būtu bijis atstāt to aizvērtu. Pieņemt, ka jaunais laikmets ir sācies un pa pilsētu tagad dzīvojas jauna paaudze, bet labāk pat nemēģināt kaut ko par viņiem saprast un, pats galvenais, neizkustināt savus paša jaunības marasma iesaldētos failus. Taču grāmata šajā procesā ieved saudzīgi, ar pakāpenisku iepazīstināšanu un pat jaunā filozofa Toma Babinceva rakstītu ievadu, kurā skaidrots, ka tālāk redzams būs identitātes tapšanas process. Ko gan daudz var pateikt par šo procesu – mēs, it kā pieaugušie, to labprātāk atstājam piesegtu atmiņās, jo mūs biedē doma par to, cik daudz kas varēja noiet greizi.
Atvērt vāku – šo paņēmienu diezgan burtiski pilda fotogrāfs Filips Šmits, viņš vismaz daudzas reizes atver divdesmitgadīgā Matīsa pelēkās dzīvokļa durvis. Zēns mainīgos tēlos, ar dažādiem atribūtiem un citiem jauniešiem kopā, pasper pretī tikai vienu soli durvīs, nostājas pilnā augumā, ļauj uz sevi paskatīties, bet tālāk nelaiž. Matīss ir tik… latvisks. Pelēcīgi bāliem latviešu dzejnieka, zvaigžņu puisēna, atraitnes dēla vaibstiem… Bikls, gaišs, nevainīgi, nemākulīgi ārišķīgs – bet šo attēlojumu, protams, panāk arī medijs. Ir viegli iztēloties šo pašu kadru no mazliet zemāka leņķa un ar kontrastējošu gaismu, kas Matīsu noliktu uz jaunības spēka un paštīksmes pjedestāla, uzburtu viņam mītiska varoņa auru. Taču Šmits izvēlas rādīt to svaigi jēlo satikšanās situāciju, kad mēs atveram durvis svešam cilvēkam, kurš mūs redz pirmo reizi, pilnā augumā – ar nezinošu objektīvismu – kurš nepazīst mūsu personību, stāstu, fonu – neko par mūsu statusu burbulī. Fotogrāfs kā pirmo reizi ierauga šo garo ķermeni ar vēl naivo, nenobriedušo seju, kura nemaz negrib atklāties, bet arī neprot nēsāt masku, tikai rezignēti noliedz iejaukšanos viņa dzīvē.
Durvis ir atvērtas tikai pusvirus – jūs drīkstat redzēt Matīsu tikai tik, cik redzētu garāmgājējs vai nepiederošais, kas piezvanījis nepareizajās durvīs. Ir ļoti maza iespēja, ka šī nejaušā tikšanās kļūs par pazīšanos vai pāraugs draudzībā, taču fotogrāfam izdodas Matīsu vairākkārt izvilināt. Gandrīz katrā attēlā viņam ir kāda sīka aizsargkārta – kosmētiskā vai elpošanas maska, kažoks, bieza, polsterējoša sega, draugu kompānija, čemodāns, zobu birste – Matīsam nav laika tev un viņam vēl gandrīz nav arī matērijas. Viņš dzīvo nerestaurētā pilsētas centra namā – pa lēto, bet patriotiski – un ikdienā neievēro, cik apskretušas izskatās dzīvokļa pelēkās durvis. Toties viņam – kā visiem latviešiem – ir zeķes ar adītu tautisku valnīti un viņa skaistajai draudzenei – adītas čībiņas.
Vēlamais pret īstenību
Nākamo fotogrāfiju sēriju veidojusi Annemarija Gulbe, kura paver mums durvis uz septiņpadsmit gadus veco Tīnu. Tā ir mazliet sievišķīgāka introspekcija un, šķiet, fotogrāfei pašai labi pazīstama pasaule, kurā parādās dažādi leņķi, kā uztveram sevi un kā mūs, iespējams, uztver apkārtējie – kontrasts starp selfiju un ārēju it kā objektīvu skatienu. Kura ir īstā Tīna? Tā, kuru meitene pati konstruē, meklējot savu veidolu, vai svešā acs, kas viņu fiksē bezkaislīgā portretā, pilnā augumā savandītā gultā ar kaķi. Mēs sevi nekad tā neredzam, līdzīgi kā savu gultu mēs neredzam ar katru izgaismotu segas kroku, bet gan kā vietu, kur apgulties. Acs redz kaķi, mīkstu spilvenu, atmiņas par miegu, nevis cieto galvgali, radiatoru, koka grīdu. Interjerā ienāk latviski smagnēji, tradicionāli kulturālas piepilsētas mājas elementi – klavieres, gleznas stūris, vītuši ziedi, plātsmaize, salātiņiem sagriezti pētersīļi… Var just Tīnas iekšēju pretestību tam, ka viņa tiek uzlūkota kopā ar šo visu, bet viņai vēl nav pašai savas pasaules. Tīnas attieksme ir tāda: ja jūs gribat redzēt visu, tad skatieties – visu. Un viņa jums parāda savu zobu brekešu iekšpusi, čipsus un telefona saturu – nav ne sevišķi daudz, ko rādīt, ne arī sevišķi daudz, ko slēpt. Viņa ēd un guļ, droši vien arī mācās, un viss pārējais viņai pagaidām liekas tēlošana. Un vai tad tā nav? Tīna negrib tēlot. Viņa zina, ka pārmaiņas notiek lēni un nemanāmi, līdzīgi kā viņas hronoloģiski dokumentētā zobu taisnošana, kas liecina par aptuveni 2 gadu periodu, kurā Tīnas zobi ir sastājušies nevainojamā rindā – pieredze, kas, iespējams, arī pašai Tīnai ir iemācījusi vērtīgu atziņu, ka lēnām visu ir iespējams pieregulēt.
Divus gadus vecākās Leontīnes dzīvē gan notiek jau kas vairāk – viņa pielaiko dažādus tēlus, kuri viņai vēl it kā neder un spiež. Fotogrāfe Adelīna Kalniņa vērš uzmanību uz vārdiem, formulējumiem, kas ieņem arvien lielāku lomu meitenes dzīvē, tāpat kā attiecību veidošana ar citiem, par ko liecina telefona sarakstes pārpublicējumi. Kalniņa, līdzīgi kā pārējie fotogrāfi, piekļūst ļoti tuvu jaunietei – attēli ir autentiski, tādi, kas visbiežāk nenokļūst pie svešiem – tiem bieži vien ir nozīme tikai noteiktā iekšējā lokā, tajos ir kaut kāds citiem nesaprotams prikols (tā vēl saka?). Bet šajā gadījumā nav pat svarīgi, kas tieši ir tas prikolīgais, fotogrāfei izdodas nodot sajūtu, ka tas tur ir. Ka personības, attiecības un viss cits neveidojas ap kaut ko racionālu, iepriekšnoteiktu, bet gan lielā mērā savijas ap šo netveramo, intuitīvi svarīgo… savējo kaut ko.
Šķirot grāmatu, man brīžiem šķiet, ka gandrīz kā laboratorijā zem lupas vēroju cilvēka pieaugšanas etapus, kuriem visi esam gājuši cauri. Neatkarīgi no paaudzes un personības, cilvēkiem kādā brīdī parādās vajadzība pēc saukļa – vēlme nākt klajā ar provocējošiem apgalvojumiem – ietetovēt, ieskrāpēt solā, pielikt pie sienas. “Sveicināti jaunajā pasaules kārtībā” – saka plakāts uz Leontīnes durvīm. “Dirsā kā pasakā” – uzraksts uz galda. Vakaros viņa izsūta kliedzienus sociālajos tīklos – meklējot uzmanību. Tīrajā, sakārtotajā vidē, no kuras viņa nāk, parādās pudeles, cigaretes, zanakss, ātrais kredīts, depresija, seksuāla atklāšanās. Deviņpadsmit – tas ir jau sarežģīti. Bet, lai arī tas viss izskatās blīvi un dramatiski, – cik pati atceros un nojaušu – tā ir mazliet arī koķetēšana ar dramatismu, kuru var atļauties, jo šķiet, ka šis vēl nav pa īstam – ka tā ir tikai krīze, pēc kuras dzīve ies uz augšu, bet šo posmu Leontīne aizmirsīs, ja vien viņai neparādīs fotogrāfijas.
Nolaišanās
Tikai ne Gunāra dzīve – viņam ir jau 22 un viņš ir nolēmis neiet uz augšu, bet laisties lejā, cik zemu vien var. Iepazīstieties – Gunārs, mūsu jaunais pagrīdes karalis. Šī vēsts viņam ir ietetovēta uz miesas. Elīnas Semanes veidotā sērija par bohēmisko Gunāru viennozīmīgi ir skaļākā šajā grāmatā, tas ir kulminējošais pagrieziens. Gunāra protests pret esošo pasaules kārtību ir kliedzošākais un visvairāk atgādina rokenrolīgu vintage dumpošanos, tikai jau citā ironijas līmenī. Semane ir atradusi savu mūzu un pati, šķiet, labi pazīst šo naža asmens realitāti starp enerģijas uzplūdiem un suicidālas depresijas lēkmēm.
Pieļauju, ka daudzi Gunāru pazīst pilsētā bez komentāriem. Varbūt pat pārāk daudzi viņu ir pamanījuši, un tagad viņam ir jānes šī loma – jābūt svešu acu starmešos un jāmeklē vēl tālākas galējības par dzeršanu, reibšanu, čurāšanu uz ielas, politiskām provokācijām un morāles robežu spārdīšanu. Protests Gunārā ir iesēdies līdz kaulam un manifestējas savas miesas graizīšanā – tas ir vairāk par protestu pret esošo kārtību un ārējo pasauli, tā ir vēršanās pret sevi – pret apziņu, ka šī pasaule tev būs jāmaina pašam vai arī jāsamierinās. Asinis šokē vienmēr. Tomēr Gunāra gadījumā – vai šīs paaudzes fotogrāfu gadījumā – tai klāt nāk arī pašironija un tāda kā neuzticēšanās attēla reprezentācijai, kas pauž attieksmi, ka īsto patiesību neviens nevar ielikt kadrā. To uzsver arī grāmatas maketa dizains ar fotogrāfiju fragmentiem, kuri iziet ārpus malām, tādējādi liekot saprast, ka īstā brīvība iziet ārpus jebkādiem morāliem vai estētiskiem rāmjiem.
Vēl diezgan labi atceros, kā savā zemākajā dzīves punktā paši teicām, ka esam “pagrimuma dievi” – uzsvars bija uz “dievi”, nevis pagrimumu. Zemā nolaišanās ir atbrīvojoša, spārnojoša. Tā ļauj noticēt, ka ir sasniegts pamats un katrs solis, ko tālāk sper, ir tevis paša – stabils, īsts, nevis uzspiests.
Pieņemšana
Noslēdzošais ir žanra klasiķa Arņa Balčus – jo, būsim godīgi, visa grāmata izskatās pēc “Balčus skolas” – fotostāsts par panku meiteni Laru, kas, lai arī joprojām skaudrs, mazliet asiņains un sāpīgs, tomēr izved mīlestības, solidaritātes un draudzības gaismā. Šie skarbie, nepiekāpīgie, varbūt kaut kādā mērā deformētie vai defektīvie jaunieši viens otram smaida, tur klēpī un atbalsta viens otru. Un tas atbruņo – es redzu viņus ļoti cilvēcīgus un naivus aiz visiem tiem cinisma dzelkšņiem un aizdomām pret pasauli. Deviņpadsmit gadus vecās Laras raksturojums priekšvārdā – “viņai riebjas kristietība un valdība, jo viss ir dirsā. Viņa gribētu dzīvot mīlestības vadītā pasaulē…” – patiesībā izklausās kaut kur līdzīgi Rīgā vēl nesen dzīvojušā franču domātāja Bernāra Sordē teiktajam par mūsu sabiedrību: “Latvija negrib būt vadāma, bet gan atbildīga. Jums Latvijā ir labi cilvēki – miera vēstneši, bet arī tādi, kas, piemēram, tiecas pārstāvēt Dieva vārdu, taču nav miera nesēji.” Iespējams, arī viņš jaunībā bija panks vai gots.
Bet jā… es ņemu šo grāmatu rokās ar pietāti un tādu kā paaudžu pēctecības rituāla sentimentu. Gribas pieņemt ar tīriem pirkstiem šo 2021. gada failu un neaptraipīt ar savām asociācijām un aizspriedumiem. Fotogrāfi šajā gadījumā ir drosmīgie korespondenti no vietas, kurai ir grūti piekļūt. Nodibinot kontaktu un atrodot uzticēšanās slieksni ar saviem modeļiem, viņi paveic svarīgu misiju – pagriež spoguli pret sevi un savu paaudzi mūsu visu vietā. Viņi uz brīdi paver durvis uz šo sabiedrību un izstāsta, iespējams, tieši tik daudz, cik mums būtu jāzina, jo nav ko pārāk līst svešās dzīvēs. Tomēr redzētais… mani nomierina.
