/ Elīna Ruka / Intervija

Latvijas fotomāksla amerikāņu pētnieces fokusā. Intervija ar Mariju Gārtu.

Marija Gārta (Maria Garth) ir doktora grāda kandidāte mākslas vēsturē Ratgersa Universitātē (ASV), kur viņa specializējas fotogrāfijas vēsturē un krievu un padomju mākslā. Viņas pētījumi un raksti fokusējas uz dzimuma problemātiku un politiku fotogrāfijā. Universitātē atrodas arī Zimmerli Mākslas muzejs un Nortona un Nensijas Dodžu kolekcija, kur atrodas ārzemēs lielākā Latvijas mākslas kolekcija. Pētot šo kolekciju, Marija izveidoja izstādi Komunisms caur fotoobjektīvu: Ikdienas dzīve sieviešu fotogrāfu darbos no Dodžu kolekcijas Zimmerli muzejā (1. maijs–17. oktobris). Tajā ir iekļauti latviešu fotogrāfu Māras Brašmanes, Zentas Dzividzinskas un Inas Stūres darbi.

Marija Gārta, pašportrets

Kā aizsākās tava interese par padomju mākslu?

Pie šīs tēmas strādāju jau vairākus gadus, tā ir disertācijas pētījuma daļa. Arī izstāde sakrita ar manu interesi par fotogrāfijas vēsturi, sevišķi par padomju fotogrāfiju. Vairumā fotogrāfijas vēstures avotu, piemēram, ASV izdotajos, padomju fotogrāfija bieži tiek izlaista, tā ir margināla, pat, apskatot fotogrāfiju plašākas mākslas vēstures ietvaros, par padomju fotogrāfiju vēl joprojām daudzi nezina. Mani arī ļoti interesē sieviete padomju mākslas kontekstā. Padomju fotogrāfijas vēsture vienmēr ir fokusējusies uz fotogrāfiem vīriešiem, visi zina tādus lielus vārdus kā Aleksandrs Rodčenko, bet fotogrāfijā darbojās arī sievietes, viņas tikpat aktīvi tajā laikā veidoja darbus, kā arī iesaistījās fotogrāfijas klubos un organizācijās. Par to mēs daudz neesam dzirdējuši. Mani vienmēr ir interesējis uzzināt vairāk par šo vēstures daļu un mēģināt ar to dalīties.

tas nākas, ka mākslas muzejā Ņūdžersijā – Zimmerli Mākslas muzejā – atrodas ārzemēs lielākā Latvijas mākslas kolekcija? Kā šī kolekcija tika izveidota?

Latvijas mākslas un fotogrāfijas kolekcija Zimmerli Mākslas muzejā ir daļa no lielākas kolekcijas, ko veidoja Nortons un Nensija Dodži, padomju mākslas kolekcionāri. Nortons Dodžs ir miris, bet viņa sieva Nensija Dodža joprojām ir aktīva pilnvarotā persona Zimmerli valdē. Nortons Dodžs bija ekonomikas pasniedzējs Mērilendas Universitātē. Viņa pirmais brauciens uz Padomju Savienību bija, šķiet, 50. vai 60. gados, kad viņš nopietni ieinteresējās par padomju mākslu un sāka to kolekcionēt. Šī kolekcija aizsākās 60. gados un tika izveidota vairākās desmitgadēs līdz pat 90. gadiem. Deviņdesmitajos Nortons un Nensija Dodži kolekciju uzdāvināja Zimmerli muzejam. Taču Nortons Dodžs turpināja kolekcionēt, daudz kolekcijas darbu tika turēti viņu fermā Kremonā, Mērilendā. Darbi no Kremonas tika un vēl joprojām tiek pievienoti kolekcijai. Nortons Dodžs bija patiesi ieinteresēts izveidot vispārēju padomju mākslas kolekciju. Viņš negribēja kolekcionēt tikai krievu mākslu, bet gan darbus no visām padomju republikām. Daudzas valstis viņš apmeklēja pats vai arī satika konkrētās valsts mākslas ekspertus. Latvijas fotogrāfijas iegādē viņš sadarbojās ar Latvijas mākslas speciālistu Marku Svēdi, kas patlaban pasniedz mākslas vēsturi Ohaio Universitātē.

Violeta Bubeļūte

Kādi latviešu fotogrāfi ir iekļauti šajā kolekcijā?

Tajā ir daudz latviešu mākslinieku un fotogrāfu – Zenta Dzividzinska, Māra Brašmane, Ina Stūre, Jānis Borgs, Valdis Celms, Andris Grīnbergs un citi. Pēdējo gadu laikā Zimmerli ir ieguldījis daudz darba, lai digitalizētu kolekciju, pat pirms pandēmijas viņi vēlējās padarīt to pēc iespējas pieejamāku publikai. Liela daļa darbu jau ir apskatāma tiešsaistē, es tiešām vēlos iedrošināt cilvēkus iepazīt Zimmerli muzeja kolekciju. Manuprāt, Latvijas 60.–80. gadu māksla tajā ir pārstāvēta ļoti interesanti un dažādi. Zimmerli mēģina pievienot jaunus digitalizētus attēlus, pašlaik visi fotogrāfi un mākslinieki ir minēti, bet visi attēli tiešsaistē vēl nav apskatāmi.

Kā un kāpēc izvēlējies šīs izstādes tēmu?

Esmu Dodžu stipendiāte, tā ir programma, kurā dokturantūras studentiem studiju laikā ir iespēja strādāt muzejā, un viens no stipendijas vērtīgākajiem aspektiem ir iespēja pētīt kolekciju un izvēlēties izstādes fokusu. Es pētīju kolekciju, konsultējoties ar Zimmerli kuratorēm – Džeinu Šarpu, kolekcijas pētniecisko kuratori, un Jūliju Tulovsku, Zimmerli Mākslas muzeja kuratori. Tā kā mani interesēja sievietes padomju fotogrāfijas vēsturē, es, protams, sāku pētīt fotogrāfijas daļu Zimmerli kolekcijā. Vispirms sašaurināju meklējumus tikai uz sieviešu radītiem darbiem un izveidoju sarakstu ar fotogrāfēm no dažādām Padomju Savienības republikām. Tas kļuva par pamatu izstādei.

Vai izstādes izveidē bija arī kādi sarežģījumi?

Kolekcija ir lieliska un arī ļoti liela. Pirms nonācu muzejā, es pat nezināju, cik tieši liela ir šī kolekcija, bija grūti saprast, kā sākt darbu. Pirmā problēmas puse ir vienkārši iepazīties ar kolekciju, lai saprastu, kas tieši interesē. Bet tā ir normāla kuratora darba daļa, visi tā dara. Taču līdz ar pandēmiju parādījās cita liela problēma, proti, nebija iespēja aiziet uz muzeju un klātienē apskatīt darbus. Tas bija negaidīti – no ierastā darba klātienē pāriet uz ekskluzīvu tiešsaistes procesu. Liela daļa kuratora darba tika veikta tiešsaistē, piekļūstot muzeja datu bāzei un strādājot ar muzeja darbiniekiem virtuāli. Ar šādām grūtībām pēdējo divu gadu laikā saskārās daudzi kuratori, mēģinot saprast, kā pāriet uz darbu tiešsaistes vidē. Tas bija lielisks izaicinājums, es daudz iemācījos. Pandēmija atklāja, cik svarīgi muzejiem un kultūras institūcijām izveidot savas kolekcijas un padarīt darbinieku darbu pieejamu tiešsaistē. Manuprāt, tas rada daudz iespēju, cerams, veicinot muzejus vairāk darbus ievietot tiešsaistē. Vairāk muzeju, šķiet, saprot, ka viņu auditorija  ir ne tikai tuvējās apkārtnes kopiena, bet arī publika visā pasaulē. Šī izstāde ir bijusi intersanta arī ārpus Ņūbransvikas Ņūdžersijā, zinātnieki no visas Amerikas, Eiropas un Krievijas ar mani par to ir sazinājušies. Ir svarīgi, ka kuratori, muzeji un akadēmiķi, patiesībā, ikviens, kas strādā ar publiku klātienē, apsvērtu, kāda ir virtuālas izstādes loma un nozīme un patiešām mēģinātu padarīt darbus pieejamākus bez fiziskas klātbūtnes. Protams, nekas nevar aizstāt klātbūtnes izstādi vai iespēju turēt rokās kādu mākslasdarbu. Taču izglītības dēļ ir tiešām svarīgi piedāvāt pieejamību tiešsaistē. Man ir patiess prieks redzēt, ka tas notiek. Pēdējo divu gadu laikā muzeji un kuratori tiešām ir centušies piedāvāt pasākumus virtuāli tiešsaistē. YouTube ir pieejamas tik daudz lekcijas, tas ir brīnišķīgi. Šo divu gadu laikā es, manuprāt, esmu noskatījusies vairāk lekciju nekā jebkad dzīvē un esmu sniegusi arī savu ieguldījumu.

Vai šo izstādi varēs apskatīt arī klātienē muzejā?

Jā, ja nebūtu notikusi pandēmija, tā būtu bijusi vienkārši tradicionāla izstāde muzejā. Taču tad kļuva skaidrs, ka muzeju vajadzēs slēgt un to atvērs tikai septembrī. Mēs izveidojām šo virtuālo izstādi, mēģinām arī piedāvāt tiešsaistes pasākumus un izveidot tiešsaistes programmu, lai cilvēkiem būtu iespēja sajust izstādi virtuāli. Patlaban esmu ļoti priecīga, kā viss izvērties. Cilvēki var apskatīt izstādi tiešsaistē un iegūt pilnu pieredzi, nekas nav atstāts nepieejams. Bet tiem, kas ir netālu un vēlas apmeklēt muzeju, tas būs atvērts septembrī un oktobrī, un es arī vadīšu ekskursijas.

Ko pārsteidzošu uzzināji par Latvijas fotogrāfiju, kamēr veidoji šo izstādi?

Es specializējos krievu mākslas vēsturē, tādēļ nebiju ļoti pazīstama ar Latvijas fotogrāfiju vai Latvijas mākslu, un šī procesa laikā es daudz par to uzzināju, tas bija ļoti interesanti. Disertācijā par padomju sievietēm fotogrāfēm es rakstu arī par Zentu Dzividzinsku. Kā Krievijas mākslas speciālistei man ir interesanti redzēt atšķirības Latvijas un Krievijas fotogrāfu darbos 60., 70. un 80. gados. Fotoklubu kultūra bija interesanta. Tajos fotogrāfi sazinājās, radīja un izplatīja darbus. Tāda prakse bija visai normāla visiem padomju fotogrāfiem, fotoklubi bija visur, taču katram šajā sistēmā bija unikāla vieta, katra kluba dalībnieki veidoja atšķirīgu kultūru. Alise Tīfentāle to visu ir daudz pētījusi, publicējusi grāmatas un rakstus, viņas zināšanas man ļoti noderēja, lai labāk iepazītu Latvijas mākslas vēsturi. Vēl mani ļoti interesē, kā sievietes tika iekļautas, vai atrada vietu Latvijas fotogrāfijā. Man liekas, ka Zentas Dzividzinskas un Māras Brašmanes stāsti ir tiešām fascinējoši. Viņas radīja unikālu pieeju fotogrāfijai, neskatoties uz padomju sistēmas ierobežojumiem, kā arī izstādījās starptautiski un bija patiesi ieinteresētas veidot sakarus ar fotogrāfiem un māksliniekiem ārzemēs. Ievērības cienīgi, ka fotoklubā Rīga sievietes piedalījās jau no paša sākuma – Zenta Dzividzinska un Māra Brašmane sāka 60. gados. Klubs ir nozīmīgs, jo veicināja dažādas pieejas fotogrāfijai – pašportretu, eksperimentus ar fotoaparāta un laboratorijas tehnikām un akta fotogrāfiju, kas tolaik Padomju Savienībā bija aizliegta. Šeit atsaucos uz Alises Tīfentāles publikācijām.

Valentīna Kulagina

Kurš ir tavs mīļākais darbs Latvijas fotogrāfijas kolekcijā?

Tas ir ļoti grūts jautājums. To ir daudz, bet man jāsaka, ka Zentas Dzividzinskas darbi šķiet ļoti interesanti, īpaši pašportreti. Izlēmu viņu iekļaut disertācijā pēc tam, kad pētīju kolekciju priekš izstādes, viņas darbi ir fascinējoši, un es esmu patiesi priecīga, ka viņas darbi iegūst vairāk uzmanības, pateicoties Alises Tīfentāles centieniem saglabāt viņas mantojumu. Arī citi vēsturnieki sāk interesēties par viņas darbiem.

Ja tu organizētu vēl vienu izstādi, kādas tēmas vēlētos pētīt?

Mans stipendijas laiks tuvojas beigām, šim projektam tika veltīti vairāki gadi. Ir citi Dodžu stipendiāti, laimīgā kārtā, programma ir strukturēta tā, ka pie kolekcijas vienlaicīgi strādā vairāki dokturantūras studenti, arī viņi veidos savas izstādes. Tā kā pie kolekcijas strādā jauni cilvēki, viņi vienmēr kolekcijā atklāj jaunus aspektus un saredz citādas sakarības. Mani interesē atklāt sieviešu ietekmi fotogrāfijas vēsturē. Nezinu, vai man būs vēl viena iespēja veidot izstādi, bet gribētu vairāk uzzināt par sievietes vēsturi padomju un Latvijas mākslā. Mākslas vēsturē kopumā pēdējos gados, manuprāt, šis jautājums ir bijis aktuāls. Metropolitēna Mākslas muzejā ir izstāde ar nosaukumu The New Woman International, kurā ir sieviešu fotogrāfu darbi.

Kādu darbu vai mākslinieku tu vēlētos iekļaut šajā kolekcijā?

Tas ir interesants jautājums. Man patīk, ka kuratores Jūlija Tulovska un Džeina Šarpa vienmēr pievieno kolekcijai jaunus darbus. Ir lieliski, ka šī nav tikai vēsturiska kolekcija, jo muzejs vienmēr vēlas paplašināt kolekciju, it kā mēģinātu izveidot jaunas saiknes un aizpildīt caurumus, piemēram, mākslu no bijušajām Padomju Savienības republikām un Krievijas. Daudzi no kolekcijas fotogrāfiem joprojām ir dzīvi un taisa darbus.