Runā jaunais fotogrāfs – Roberts Svižeņecs
Roberts Svižeņecs dzimis 1984. gadā Rīgā, izglītība vidējā, strādājis par repera Gustavo producentu un asistentu (2001–2010), bet pēdējos desmit gadus nodarbojas ar fotogrāfiju – veido reportāžas no dažādiem pasākumiem. Šogad Roberts vairāk pievērsies kultūras notikumu, it īpaši fotoizstāžu atklāšanu un Rīgas Fotomēneša norišu, dokumentēšanai, turklāt vasarā arī pats piedalījās fotoizstādē Vienreiz mūžā Viskaļu ielā.
Kā tu pievērsies fotogrāfijai?
Pirmais ciparu fotoaparāts man bija 2002. gadā – Aiptek Pen ar 0,3 megapikseļiem. Aktīvi sāku fotografēt no 2011. gada. Bija parādījušās bezspoguļu digitalās kameras, un tās mani aizrāva. Galvenokārt taisīju fotoreportāžas no pasākumiem Latvijā un ārvalstīs. Esmu pabijis tuvās un tālās zemēs. Pirms Covid, 2019. gadā, biju Guandžou (Ķīnā) un Granadā (Spānijā). Pēdējā laikā fotografēju kultūras pasākumus, jo bija interesanti izpētīt jauno mākslinieku vidi, izstāžu telpas, galerijas.
Kāda veida fotogrāfija tev pašam patīk?
Meklējot interesantas foto kameras, acīs iekrita dubultās ekspozīcijas fotografija. Ļoti patika šovasar redzētā ISSP Skolas izstāde Šis nav veikals, patīk 60. gadu modes fotogrāfija. Viviana Maiere ar savu Rolleiflex kameru.
Kāpēc nodarbojies tieši ar analogo fotogrāfiju?
Ar analogo fotogrāfiju sāku nodarboties 2017. gadā, interesējoties par filmu fototehnikas vēsturi. Ļoti patīk TLR tipa kameras. Digitālais fotoaparāts ir par precizitāti un bilžu daudzumu. Analogajā ir 36 kadri vai tikai 12 kadri vienā filmā. Uzreiz arī neredzu rezultātu. Man patīk tās kļūdas un nepilnības, ko sniedz analogā fotogrāfija. 2019. gadā bildējot starptautisku konferenci ar digitālo aparātu, man līdzi bija arī filmu kamera Olympusflex, izrādījās, ka starp konferences dalībniekiem bija arī cilvēki, kurus interesē filmu aparāti. Bija vērts aprunāties par šo tēmu.
Cik daudz tev ir fotokameru, un kā tu izvēlies, ar kuru fotografēt?
Es bieži mainu TLR tipa kameras, kas no malas izskatās vienādas, bet ir ar dažādiem nosaukumiem – Semflex, Altiflex, Beatyflex, Mamiyaflex. Neesmu skaitījis, cik kameru esmu izmēģinājis, droši vien, ka vairāk nekā 50. Pašlaik man ir trīs fotokameras – Olympus-s, Nikon Nikomat un kāda TLR tipa kamera. Jau nākamajā mēnesī, iespējams, skaits mainīsies. Izvēlos to kameru, ar kuru vēl nav bildēts.
Kāpēc tev ir interesanti ar tām fotografēt?
Ir 2021. gads, un ir interesanti turpināt bildēt ar, piemēram, 1956. gada kameru. Kamerai ir vienalga, kurš tagad gads. Digitālajā vidē 2000. gada kamera jau būs kaut kas vecs un arhaisks, nespējīga pildīt savu funkciju. Manā skatījumā tā 1956. gada kamera ir pārdzīvojusi savu īpašnieku/fotogrāfu. To saprotot un pieņemot, es varu neuztraukties par to, ka kamera vairs nav aktuāla un ir vai nav iznācis jauns modelis. Es koncentrējos uz brīža tveršanu, nevis kameras modeli. Priecājos, kad cilvēki jautā – kas tev par kameru, bet tu atbildi – Beatyflex vai Zenobiablex, kas nevienam neko neizsaka. Galvenais, lai būtu jautri, jo ir skaidrs, ka tās kameras pārdzīvos arī mani.
Kas tevi saista pasākumu fotografēšanā?
Es varu atrasties vidē, kurai tieši nepiederu, un varu dot savu pienesumu sabiedrībai, protams, ja pēc tā ir vajadzība.
Kas tev fotogrāfijā sniedz vislielāko gandarījumu?
Ja tā tiek tālāk izmantota (grāmatās, publikācijās, izstādēs, soctīklos u. c.). Kopš sāku nodarboties ar fotogrāfiju, nāk arī piedāvājumi no citiem cilvēkiem, ir prieks sastapt jaunus un par mani daudz talantīgākus cilvēkus.
Vai plāno savu turpmāko dzīvi saistīt ar fotogrāfiju?
Turpināšu meklēt interesantas kameras. Ir arī interese par modes fotogrāfiju, izmantojot filmu. Liels paldies fotogrāfei Andrai par iespēju piedalīties dažos projektos un laikmetīgās fotogrāfijas virzienos. Varbūt varēšu arī kādu fotogrāmatu izdot.
