Līga A. Neilande: Fotogrāfija, kas iedvesmo

Ēģipte, Šarm eš Šeiha, 2013. gads

Kad domāju par fotogrāfiju kā tādu, nonāku pie secinājuma, ka neesmu sevišķi vizuāls cilvēks. Priekšroku dodu audiālam kairinājumam. Skaņas man dod nepieciešamo vizuālo un prāta tukšumu, kuru varu piepildīt ar sev vēlamu saturu. Skaņas pielīdzinu garšvielai, kas paspilgtina ēdiena garšas nianses. Konkrētā garšviela ir galvenā pieredzes tematika, bet tas neizslēdz iespēju papildināt maltīti arī ar citu saturu. Īsāk sakot — skaņa sniedz tās baudītājam lielāku iztēles brīvību.

Vizuāls baudījums savukārt ir visai dominējošs. Sevišķi kino, kurš manai gaumei ir pārlieku intensīvs mākslas veids.

Vēl viens aspekts, domājot par fotogrāfiju, ir klātesamības efekts. Tā neesamība.

Esmu klātbūtnes cilvēks, kurš vislabāk spēj novērtēt mākslas darbu un mijiedarboties, esot aci pret aci ar objektu. Tādēļ jebkāda veida attālums un ierīces starp mani un mākslas darbu traucē tā pilnīgu uztveršanu (piemēram, kameras lēca). Kino un fotogrāfijas uztveru kā iesaldētus mirkļus. Tie var būt iespaidīgi, bet tie nav dzīvi. Attēlotie objekti neatrodas te un tagad. Un ar to man ir grūti strādāt.

Tomēr kā izņēmumu saredzu kontaktmirkli starp mani un fotogrāfu vai mani un fotografējamo. Šis brīdis ir intīms un tādēļ, raugoties atpakaļ uz kontakta brīdi, atsevišķas fotogrāfijas spēj mani kaut kādā mērā aizkustināt.

Šī fotogrāfija tapusi pirms astoņiem gadiem kādā Ēģiptes kūrortā.

Toreiz daudz lasīju Hemingveja Salas straumē un biju pievērsusies cilvēku pētīšanai. Šis kūrorts bija vieta, kur nodoties samērā nekustīgai atpūtai vienatnē, nebija arī nekādas vajadzības uz kādu atstāt iespaidu — tāpēc man bija daudz laika nodoties cilvēku pētīšanai.

Tajā brīdī man bija ļoti bail no vecuma. Tā kā kūrortos atrast vienaudžus nebija viegli, daudz skatījos uz cilvēkiem gados. Kaut kas šajā laikā sašūpoja manas bailes no neizbēgamā. Un kaut kas mani šajā pārī aizkustināja.

Es šajā fotogrāfijā saskatu nepielūdzamo laika plūdumu, samierināšanos ar to, spītu, uzticēšanos, tuvību, individualitāti, darbu ar sevi, spītību, līdzīgu skatu punktu un kopīgu mērķi, es saskatu rūpes par sevi un citiem, saaugšanu, redzu strīdus, kašķus un uzupurēšanos, redzu vilšanos, būšanu kur citur kā esošajā momentā , saskatu atsvešinātību. Redzu kafijas tasi ar karoti cukura un vienu pieniņu, pankūkas un kotlešmaizes. Taksīti Feģu. Redzu kāda sapnīša piepildīšanos par dienvidu sauli un palmām, redzu smieklus, divdesmit sesto reizi skatoties Briljanta roku, un redzu klusumu.

Vienlaikus apzinos, ka attēlā ir redzami divi anonīmi dibeni uz palmu fona. Tur nav nekā no iepriekš minētā, tomēr es to visu šajā attēlā saskatu. Ļauju vaļu iztēlei, jo citādi baudīt neprotu.

Interesanti, ka dienu pēc šī pāra nofotogrāfēšanas pazaudēju savu fotoaparātu.

Izrādījās, ka man tajā vakarā bija piemetusies mēnessērdzība, kā tolaik dažreiz notika, un naktī, nevienam nezināmu iemeslu dēļ, biju aiznesusi savu fotoaparātu uz viņu viesnīcas numuru.

Vai mēs tajā brīdī tikāmies, vai viņi bija apskatījušies fotoaparāta bildes, vai varbūt manījuši mani fotogrāfējam apkārtējos, to es nezinu, bet nākamajā rītā viņi, mīļi smaidot, pludmalē atdeva man fotoaparātu, attaisnojot visas manas fantāzijas par šiem cilvēkiem.