Ko var panākt ar fotogrāfiju? Intervija ar Jorgu Kolbergu

Jorga Kolberga (Jörg Colberg) vārds ir labi pazīstams laikmetīgās fotogrāfijas vidē, ko viņam patīk saukt par fotolendu – kopienu, kas savās diskusijās un darbībā mēdz būt diezgan nošķirta no pārējās pasaules. Kolbergam raksturīgi izteikties asi un precīzi. 2002. gadā uzsāktajā blogā Conscientious  viņš savai darbībai piesaistījis uzticīgu auditoriju.

Pagājušajā gadā Kolbergam iznāca divas grāmatas – Vaterland (Kerber Verlag), fotogrāmata ar viņa dzimtās Vācijas attēliem, un Photography’s Neoliberal Realism (MACK), teorētisks apcerējums par fotogrāfijas lomu mūsdienu sabiedrībā. Kolbergs dzīvo Ziemeļhemptonā, ASV, un jau aptuveni desmit gadus pasniedz fotogrāfiju. Patlaban viņš ISSP vada darbnīcu Teksts un attēls, attēls un teksts, kas šā gada beigās notiks trešo reizi un kam vēl var pieteikties.

Tu raksti par fotogrāfiju, pasniedz un arī pats ar to nodarbojies. Šīs lietas ir saistītas. Vai mēs varētu par šīm jomām runāt atsevišķi – tu kā rakstnieks, kā pasniedzējs, kā fotogrāfs.

Būtu traki, ja šīs lietas būtu pilnīgi neatkarīgas cita no citas, lai gan tās mēdz arī nošķirties. Kad rakstu kritiku, man ir sevi pilnīgi jāizslēdz un jāpievēršas tikai tam. Bet, protams, ir saikne starp mani kā fotogrāfu, kā rakstnieku un īpašī kā pasniedzēju – esmu pasniedzis fotogrāfiju 10 gadus. Nebūtu pareizi dot cilvēkiem padomus un tad pašam tiem nesekot. Lielākoties mēģinu darīt lietas, par kurām stāstu saviem studentiem.

Pagājušajā gadā tika izdota mana pirmā fotogrāmata. Gribēju izdot šo grāmatu, jo vēlējos iziet cauri grāmatas veidošanas procesam. Tā bija iespēja iemācīties visas nianses, ko iepriekš zināju tikai no citu cilvēku stāstītā.

Esi arī daudz rakstījis par fotogrāmatām, vai ne?

Mani vienmēr interesēja grāmatas, daudz lasīju. Pēc 2008. gada finansiālās krīzes piedzīvoju atklāsmi. Kādreiz daudz braucu uz Ņujorku, lai apstaigātu galerijas. Pēc 2008. gada sapratu, ka tajās vairs nav interesantu fotogrāfiju. Galerijas rādīja smukas lietas, ko varētu pārdot. Tāpēc es pārstāju tās apmeklēt un sāku skatīties grāmatas. Grāmata ir lielisks medijs, lai parādītu fotogrāfiju un ar to strādātu.

Tagad vadi darbnīcu ISSP, un liekas, ka ļoti veiksmīgi – decembrī programma notiks jau trešo reizi. Ko dari kopā ar studentiem?

Vieglāk, iespējams, ir pastāstīt, ko nedaru. Es neuzskatu, ka pateikt priekšā, kas cilvēkam ir jādara, ir labs veids, kā mācīt radošā vidē. Nāku no zinātnes lauka, un tāda pieeja strādā fizikā – vari kādam pateikt, ka kaut kas jādara dara noteiktā veidā, un tas strādās. Mākslā šāda pieeja parasti nestrādā. Uzskatu, ka pasniedzot man jāpalīdz citiem veikt pašiem savus atklājumus. Iespējams, kaut ko kādam ieteikšu, bet daudz laika pavadu arī, ar studentiem apspriežot attēlus; ko tie spēj panākt un kā tas notiek, un vai tie patiešām panāk to, ko autors ir gribējis.

Konkrētā darbnīca bija par tekstu un attēlu, un tā bija vairāk eksperimentāla. Darbnīca tika izstrādāta fotogrāfiem, kas vēlas strādāt ar tekstu. Sākumā studentiem rādīju daudz piemēru. Tad visiem bija jāizvēlas kāda grāmata un jāpastāsta par to. Tas ir labs uzdevums! Nav pareiza vai nepareiza veida, kā to darīt. Tad studentiem bija pašiem jāuzraksta par fotogrāfijām.

Daudzi fotogrāfi ir ļoti kautrīgi, ja ir runa par tekstiem. Cilvēki bieži saka —  Ak, es neesmu rakstnieks. Ja gribētu būt rakstnieks, neuzņemtu fotogrāfijas. Tomēr man liekas, ka tās ir muļķīgas atrunas, jo visi māk rakstīt e-pastus, vēstules, iepirkšanās sarakstus u. tml. Tas nav ļoti atšķirīgi. Parasti mākslinieki atklāj, ka rakstīt ir daudz vieglāk, nekā viņi domāja. Tas var būt arī izklaidējoši un ļauj tev uztaisīt kaut ko ar tekstu un attēlu, ko nevarētu izdarīt ar attēlu vien.

Man liekas, ka dažkārt māksliniekiem ir grūti ar teksta un attēla kombināciju, jo, lai arī valoda var būt diezgan atvērta, kad blakus attēliem novietojam vārdus, tie var ierobežot jēgas lauku. Tas mani bieži kaitina muzejos, jo tur pie sienām mēdz būt teksti, kas paskaidro to, kas man būtu jādomā par to, ko redzu.

Vienmēr atkārtoju, ka teksts un attēls jāuztver kā partneri, bez sāncensības. Jādomā par to, kas tekstam jādara. Ar tekstu var panākt noteiktas lietas, ko ar attēliem nevar, un otrādi. Tas atbrīvo no spriedzes un uztraukuma, ka teksts ierobežos attēlu. Dažkārt mudinu studentus paskatīties uz tekstu tā, it kā tas būtu attēls, tikai cita attēla forma.

Bet es saprotu, ko saki. Muzejā tekstiem ir noteikta loma. Rakstītais vārds ir fleksibls formāts, un to var izmantot dažādi. Muzejā teksti var likt cilvēkiem padomāt par konkrētām lietām, lai viņus izglītotu. Vai tas ir labi vai slikti, tas ir cits jautājums. Bet tev jau teksts noteikti nav jālasa un nav jāuztver nekritiski.

Esi strādājis gan universitātē, gan arī kā neatkarīgs pasniedzējs. Pašlaik ir daudz diskusiju par mākslas izglītību. No vienas puses, cilvēki sūdzas par to, ka skolās iztērē daudz naudas un laika, neiegūst reālas prasmes, lai izdzīvotu mākslas pasaulē. Citi savukārt saka, ka ir nereāli izsist sev vietu mākslā, ja nav bijusi piekļuve tam tīklojumam, ko var iegūt tikai skolās. Turklāt ir arī darbnīcas un mākslinieki, kas pasniedz tādās platformās kā Patreon vai Discord. Ko tu par to visu domā un kā sevi redzi šajās struktūrās?

Ļoti labs jautājums. Tas ir tiešām sarežģīti. Piemēram, ASV izglītība ir komercializēta, pat štatu universitātēs. Tas ir bizness. Realitātē mākslas izglītība ir ļoti dārga. Es uzaugu Vācijā, kur, man liekas, šādas sistēmas nav.

Kad kāds saka, ka apsver maģistrantūrā studēt mākslu, es vienmēr jautāju, kādēļ viņš vēlas to darīt un ko no tā iegūt. Nedomā par statusu vai tīklojumu, bet gan pajautā sev – ko vēlies iegūt no dalības darbnīcā, studijām maģistrantūrā vai sadarbības ar mentoru!

Ir taisnība, ka maģistrantūra mākslas skolā palīdz izveidot netvorku. Ja vēlies iztērēt 100 000 dolāru tīklojumam, tā var darīt. Tīklojums ir svarīgs. Tā gan ir tieši uz karjeru orientēta domāšana.

Daudz interesantāk par to domāt ir šādi: atrodi uzticamus draugus, ar kuriem vari runāt par savu mākslu; grupu, kas ir tavs tīklojums. Man liekas, ka tas ir daudz svarīgāk nekā tīklojums, kas var palīdzēt iekļūt galerijās. Atkal, tam ir divas puses. Ir biznesa puse – kā mākslnieks vēlies, lai cilvēki zina par to, ko tu dari, un viņiem ir iespēja to iepazīt. Tas atšķiras no tā, ka cilvēki apskata tavus darbus, komentē un iesaka.

Piekrītu, bet man liekas, ka varbūt cilvēki – īpaši ASV – domā par karjeras aspektu arī tāpēc, ka izglītība ir liela investīcija. Runāju ar mākslinieku, kas mācījās mākslu maģistrantūrā Kalifornijā 70. gados, tolaik tas viss bijis daudz lētāk, bet studenti arī nedomāja, ka jebkad spēs pelnīt naudu ar saviem darbiem – studēt mākslu pieteicās lielākoties tikai dīvaiņi. Tādā ziņā mākslas pasaule ir ļoti mainījusies. Cilvēki studē mākslu ar domu, ka varēs izveidot karjeru. Tas rada diezgan neiespējamu situāciju, jo beigu beigās tā ir arī laimes spēle. Svarīgi arī, kur tu atrodies. Mani draugi mākslas studenti Vācijā, šķiet, maksā kādus 300 eiro gadā, un tas nosedz arī sabiedriskā transporta izmaksas vai tamlīdzīgi.

Tā ir laimes spēle. Par daudziem, kas studēja mākslu 60. un 70. gados, vairs neko nezinām, jo viņiem nebija karjeras. Tagad dzīvojam laikā, kad viss ir ļoti kapitālistisks un viss ir par naudu. Ja godīgi, es to nesaprotu. Māksla un karjera, manuprāt, ir savstarpējā konfliktā – ne principiāli, bet teorētiski. Ja esi mākslinieks, tavai darbībai vajadzētu būt vērstai uz radošumu un brīvību, bet karjera bieži to neļauj.

Man patika, ka teici, ka tā ir laimes spēle. Kā pasniedzējs, sevi nekad neuztveru kā to, kurš pokerā izdala kārtis. Tā ir diezgan amizanta aina. Bet, jokus pie malas, ja domā, ka no mākslas skolas iegūsi karjeru, tu no tās sagaidi par daudz. Ja studē medicīnu, sagaidi, ka pēc tam kļūsi par ārstu – pieņemsim, ķirurgu. Bet es nedomāju, ka sagaidi, ka būsi galvenais ķirurgs visslavenākajā slimnīcā savā valstī. Nezinu, varbūt tas nav labs piemērs.

Vienalga, ko dari, nav garantiju, ka studijas garantēs fantastisku karjeru. Viss ir atkarīgs no tik daudziem dažādiem faktoriem – veiksmes, tavām spējām, tavu vecāku finansiālās situācijas un sakariem un, iespējams, pat no tā, vai patiešām to vēlies. Man liekas, ka daudzas mākslas pasaules diskusijas nav īsti reālistiskas un citās jomās tā īsti nav.

Lūdzu, pastāsti par savu fotogrāfijai veltīto blogu Conscientious, ko uzsāki 2002. gadā!

Šajā stadijā tas ir viena cilvēka žurnāls. Grūti par šīm lietām runāt, jo tas mainās – ne visu laiku, bet dažkārt. Patiesībā, tieši pašlaik mēģinu mainīt tā saturu, jo esmu noguris rakstīt tikai grāmatu recenzijas.

Viss sākās pirms 20 gadiem. Tajā laikā nebija viegli atrast mākslas fotogrāfiju tiešsaistē. Tagad tas skan neticami. Es meklēju fotogrāfijas, jo gribēju izglītoties. Domāju, labi, ja es visu saglabāju kā grāmatzīmes, tad tās visas pazaudēšu, kad dabūšu jaunu datoru. Tāpēc saliku to visu blogā, lai noglabātu. Sākotnēji blogs bija mana fotogrāfiju kolekcija.

Tāds kā publisks arhīvs.

Arhīvs vai katalogs, kur redzi visus šos vārdus un vari tiem iet cauri. Sākumā tur īsti nebija tekstu, izņemot vienu īsu aprakstu. Kaut kādā brīdī sapratu, ka tekstus vajadzētu vairāk. Sāku veidot intervijas, jo likās, ka trūkst interesantu interviju – es negribēju runāt par kamerām, un man likās, ka varētu darboties citādāk. Tālāk viss attīstījās pats no sevis. Sāku rakstīt. Rakstīt par fotogrāfiju neesmu mācījies, bet iemācījos darot.

Ap 2007./2008. gadu daudzi blogoja. Tas bija ļoti populāri. Tad parādījās sociālie mediji un daudzi cilvēki pārgāja uz Facebook. Tas nebija man. Godīgi sakot, man Facebook likās pārāk savāds un baiss. Tā es turpināju blogot. Man arī bija sajūta, ka sociālie mediji apēd ļoti daudz satura un to aizvieto ar reklāmām. Es biju un esmu stūrgalvīgs – gribēju saturu.

Vienubrīd es no lapas izņēmu kataloga daļu, jo internetā bija viegli atrast fotogrāfus. Arī nespēju to uzturēt; ar tūkstošiem ierakstu, tas vienkārši bija pārāk liels darbs. Mēģināju fokusēties uz to, ko daru vislabāk. Tā radās blogs šā brīža formātā. Daudz rakstīju par fotogrāmatām, jo mani tās interesēja. Nesen sapratu, ka gribu rakstīt par citām lietām. Gribu atsākt veidot intervijas un padarīt to visu interaktīvāku un pašam interesantāku.

Pamanīju, ka blogā un citviet tu daudz izcel darbus no Austrumeiropas. Ko tu domā par to, kas  šeit notiek laikmetīgajā fotogrāfijā?

Nezinu, vai sauktu sevi par šī reģiona ekspertu. Sākšu šādi. Martins Pārs (Martin Parr) un Džerijs Bedžers (Gerry Badger) ir uzrakstījuši trīs grāmatas par fotogrāmatām. Es pārbaudīju, no kurienes tās ir. Bija daudz grāmatu no Rietumeiropas, bet gandrīz nemaz – no Austrumeiropas. Fotogrāfijas pasaulē Eiropas dalījums Rietumos un Austrumos vēl joprojām eksistē.

Piemēram, manuprāt, Polijā pašlaik rodas daudz vairāk interesantas fotogrāfijas nekā Francijā. Ja paskaties uz Poliju, Igauniju, Latviju vai Ungāriju – ir daudz fotogrāfijas un daudz fotogrāfu.

Tāpat arī modernismu fotogrāfijā lielākoties attīstīja Centrāleiropas valstis. Uzskatu, ka tam ir sekas joprojām. Vēl daudz ko var atklāt fotogrāfijas vēsturē. Ir arī daudz jaunu mākslinieku, kas rada patiešām lieliskus darbus.

Cilvēki Rietumeiropā jūtas diezgan ērti, un tas nav nekas slikts. Austrumeiropā ir citādi, negribu gan vispārināt par visu reģionu. Tomēr vēl joprojām notiek cīņa par pilsoniskas sabiedrības izveidi un izkļūšanu no padomju stāvokļa. Paskaties, piemēram, uz autoritāro režīmu Polijā un to, kā fotogrāfi mēģina ar to tikt galā. Tas ir jāredz!

Pagājušajā gadā izdevi arī grāmatu izdevniecības MACK  sērijā Discourse. Grāmatas nosaukums ir Fotogrāfijas neoliberālais reālisms (Photography’s Neoliberal Realism). Kas ir neoliberāls reālisms un kā tas saistīts ar fotogrāfiju?

Šajā grāmatā apvienojās trīs lietas. Pirmkārt, pietrūkst izvērstas fotogrāfijas kritikas – daudz kas ir ļoti virspusējs. Nezinu, vai šī grāmata sniedz dziļāku ieskatu, bet gribēju veidot kaut ko, kas sasaista fotogrāfiju ar sabiedrību. Mani vienmēr ir interesējis paskatīties uz fotogrāfijām ārpus fotogrāfijas pasaules un novērot, kā tās komunicē.

Vienu dienu pa pastu pienāca ļoti liela kaste, un tā bija Annijas Lebovicas (Annie Leibovitz) grāmata. Ļoti saskaitos. Man likās, ka tā patiešām ir mēsls. Saņēmos par to uzrakstīt – kas tieši tajā ir tik slikts un kāpēc. Atklāju, piemēram, ka, visi grāmatā portretētie ļaudis tiek parādīti kā varoņi. Man liekas, ka tajā laikā Donalds Tramps jau bija prezidents un grāmatā bija bildes ar viņu. Bija fotogrāfija ar Hārviju Vainstīnu, kas tad jau bija kritis neslavā. Tur pat bija arī Hilarija Klintone, kā arī cilvēki, kas bija atbildīgi par 2008. gada finanšu krīzi. Tajā grāmatā bija visi: cilvēki ar varu, briesmīgi cilvēki, bagāti cilvēki. Man likās, ka tā ir propaganda.

Sapratu, ka tā grāmata ir kapitālisma svinības. Tā slavē bagātos un veiksmīgos. Pastāv priekšstats, īpaši amerikāņu kapitālismā, ka, ja tu pietiekami smagi strādāsi, gūsi panākumus. Bieži šo ideju apgriež otrādi. No tā rodas arguments, ka, ja esi nabadzīgs, tas ir tāpēc, ka esi slinks – šādi runā ASV konservatīvo vērtību piekritēji un galēji labējais spārns, kas tagad ir apvienojušies. Tam, protams, nav nekādas saistības ar realitāti, jo daudzi strādā divos trīs darbos, bet tik un tā ir nabadzīgi.

Domāju, labi, tā ir kapitālisma ideoloģija un, ja Lebovicas fotogrāfijās redzam uzvarētājus, kāds noteikti ir attēlojis arī zaudētājus. Vienā rītā sapratu, ka lūzerus savukārt ir parādījis Gregorijs Krūdsons (Gregory Crewdson). Viņš gan tā nesaka, bet viņa fotogrāfijās redzami nomākti cilvēki. Viņi dzīvo nolaistās pagājušā gadsimta vidus mājās un šķiet arī kaut kā seksuāli nelaimīgi. Ļoti īpatnēji. Annijas Lebovicas attēlos seksualitāte strādā tā, ka sievietes ir principā otrās šķiras pilsoņi — viņas bieži ir attēlotas kā objekti, nevis cilvēki, tomēr tiek slavētas, jo ir skaistas.

Par šo uzrakstīju blogā. Pagājušogad Maikls Maks (Michael Mack) uzaicināja šo rakstu pārvērst par nelielu grāmatu. To arī izdarīju. Tolaik interesējos par padomju mākslu. 20. gadsimta 20. gados padomju Krievijā bija daudz ļoti interesantas mākslas – konstruktīvisms, Els Ļisickis, Aleksandrs Rodčenko. Tas viss diezgan ātri pazuda un kļuva par sociālistisko reālismu. Vienmēr domāju, kā tas ir iespējams! Izlasīju vienu Borisa Groisa (Boris Groys) grāmatu par sociālistiskā reālisma funkciju un šo absurdo attēlu uztveri. Cilvēki skatījās uz tiem nevis kā uz faktiem, bet gan nolasīja attēlos ir iekodētos vēstījumus.

Sapratu, ka tieši tā tas strādā arī šo fotogrāfu pasaulē, kur īstais vēstījums ir kodēts — priekšstats par panākumiem, par smagu darbu, neizkāpšanu no sistēmas. Tas viss sanāca kopā, un tāpēc es to nosaucu par fotogrāfijas neoliberālo reālismu.

“Varoņa” naratīvs eksistē ne tikai mākslā vai mediju fotogrāfijās, bet arī sociālajos tīklos. Cilvēki vēlas sevi parādīt kā varoņus. Tas kļūst par jocīga veida kapitālu, kas balstīts reprezentācijā.

Tev ir pilnīga taisnība, influenceri ir daļa no tā visa. Man nepatīk, ka fotogrāfijas pasaulē jeb fotolendā selfiji un influenceri tiek noniecināti. Manuprāt, šajā jautājumā jāiedziļinās rūpīgāk. Es nevaru vainot kādu, kas uzaug mūsdienu pasaulē un vēlas sekot šim piemēram – slavināti tiek bagātnieki. Nav alternatīvas. Nozīme ir tikai slavai un naudai. Par to būtu jārunā, tā vietā, lai vienkārši sūdzētos par selfijiem un influenceriem. Apmēram kā kādā pasaulē, kur izlietnē no krāna tek alkohols un cilvēki sūdzas par reibumu.

Nedomāju, ka šī ir vienīgā tēma, par ko vajadzētu diskutēt. Piemēram, no fotogrāfijām ar nabadzīgiem cilvēkiem tiek izveidoti dārgi attēli, ko izstāda galerijās, un bagāti cilvēki tās nopērk. Kas tas tāds ir? Kur vispār radusies šāda ideja?! Tas nepalīdz nabadzīgiem cilvēkiem un vienkārši notur pie dzīvības slimu sistēmu. Esmu pārliecināts, ka fotogrāfiem ir labi nodomi, bet par šo ir jārunā. Vai tiešām šādi jāizmanto fotogrāfija?

Bet vai māksla, laikmetīgā fotogrāfija vai fotogrāmatas spēj izmainīt politiku? Ir daudz interesantu mākslas darbu par politiskām tēmām, bet ko tie īsti panāk?

Varu tev pateikt vienu — izstāde galerijā vai fotogrāmata, kas tiek pārdota mākslas tirgū citiem fotogrāfiem, neizmainīs pasauli. Tas ir vairāk nekā skaidrs. Par vienu tādu piemēru no Polijas stāstu studentiem. Pēc tam, kad tika atcelts likums par abortiem un aborti 2020. gadā kļuva nelegāli, uz ielām notika milzīgas demonstrācijas. Poļu fotogrāfu grupa dibināja Sabiedrisko protestu arhīvu (The Archive of Public Protests). Viņi izdod avīzes. Tās bez maksas tiek izsniegtas uz ielas un demonstrācijās. Viņi tās atgriež kopienās. Es nedomāju, ka šīs avīzes var iegādāties mākslas tirgū. Pat ja tas ir iespējams, tāds nav to izdošanas mērķis. Es nezinu, vai tas ko maina. Bet dārga fotogrāmata, ko apskata 300 cilvēku, noteikti neko neizmainīs, vai ne?

Man patīk ideja par to, ka mākslinieki vēlas mainīt pasauli. Nezinu, cik tas ir reālistiski. Bet man idejiski patīk, ka kāds to mēģina panākt, jo tas nozīmē, ka ir cilvēki, kam rūp. Es apbrīnoju māksliniekus, kam rūp tas, ko viņi dara. Mums būtu jādomā, kā fotogrāfiju var ienest pasaulē citādi.

Sasniegumu nozīme mākslā ir aktuāls temats. Vai esi veiksmīgs, ja kļūsti par zvaigzni, vai arī varbūt jēga ir tajā, ka strādā ar savu kopienu un dalies zināšanās ar to? Tiesa, lielākoties cilvēki, kas strādās ar mazākām kopienām vai vietās, kas nepiesaista daudz uzmanības, netiks reprezentēti.

Par  panākumiem esmu daudz runājies ar studentiem. Man liekas, katram pašam sākumā jādefinē, ko tev kā māksliniekam nozīmē sasniegumi. Cenšos saviem studentiem uzsvērt, ka vissvarīgākie sasniegumi ir mākslinieciskie. Ja uztaisi projektu, sasniegums ir tajā, ka tas panāk to, ko tu vēlies, un ka tu kaut ko iemācies, to uztaisot. Domāju, tas ir svarīgāk par izstādi galerijā.

Ja domā par kādu kopienu, kaut ko par to uztaisi un tad atgriezies pie viņiem ar saviem darbiem, tad tev ir arī auditorija, ko uzrunā. Es teiktu, ka tas ir sasniegums.

Jā, bet domāju arī, ka mūsu sociālo mediju kultūrā un ar šo “varoņa” naratīvu sevis reprezentācija kļuvusi tik svarīga, ka dažkārt ir grūti iedomāties cilvēkus darām kaut ko tādu, ko viņi pēc tam nevarēs parādīt pasaulei. Turklāt, ja pasaule zina par tavu veikumu, tev potenciāli pavērsies vairāk iespēju nākotnē. Būs cilvēki, kas tā strādā un strādās, bet man liekas, ka tas nozīmē arī atteikties no zināma veida ego, un mūsu vidē tas nav nemaz tik vienkārši.

Dažkārt man sev jāatgādina, ka esmu nedaudz vecāks un uzaugu pasaulē, kurā bija cita izpratne par panākumiem. Nezinu, vai es tā domātu, ja būtu uzaudzis šajā hiperkapitālistiskajā pasaulē, kurā dzīvojam tagad. Es arī negribu pamācīt, bet liekas, ka pastāv alternatīvas.

Mūsdienu fotogrāfijas nozare kļuvusi par lielām sacensībām, un tas ir šausminoši. Žēl, jo man liekas, ka vairāk vajadzētu būt sadarbībai. Mākslā ir skaisti satikt citus cilvēkus un radīt kaut ko tiešām svarīgu. Ja sistēma ir slikta, tad to var vai nu pieņemt, vai mainīt.

Lai nobeigtu interviju uz nedaudz vieglākas nots, gribēju pajautāt par taviem profiliem sociālajos medijos. Cilvēki, kas tev seko Instagram zina, ka mīli kaķus un kaķu fotogrāfiju. Uzticams avots man saka, ka tev ir arī atsevišķs kaķu fotogrāfijas konts. Kāpēc fotografēt kaķus?

Vai tev ir kaķis? Droši vien nav.

Man nav kaķa.

Ja tev būtu kaķis, tu vienkārši zinātu, kāpēc. Mājdzīvnieku fotogrāfijām ir slikta reputācija fotogrāfijas pasaulē. Bildēt savus mājdzīvniekus ir slikts stils. Bet patiesībā ir ļoti grūti uzņemt labu kaķa fotogrāfiju, jo kaķi vienmēr ir mīlīgi. Aizmirsu, kurš to teica, iespējams, Deivids Kampanī (David Campany) – problēma ar kolāžām ir tajā, ka ir ļoti viegli uztaisīt labu kolāžu, bet ir ļoti grūti uztaisīt sliktu vai izcilu kolāžu. Tas pats ir ar kaķiem — ir ļoti sarežģīti uztaisīt ļoti labu kaķu fotogrāfiju.

Fotogrāfijas vēsturē redzam daudz veiksmīgu kaķu fotogrāfu no Japānas. Daži attēli ir tiešām izcili! Bet neiedomājos uzreiz daudz līdzvērtīgu Rietumu fotogrāfu. Marks Steinmecs (Mark Steinmetz) gan ir uzņēmis dažas izcilas kaķu fotogrāfijas.

Tāpēc uzņemt izcilu kaķu fotogrāfiju ir neticama veiksme. Mīlu kaķus, bet man arī ļoti patīk skatīties uz lieliskām kaķu fotogrāfijām. Tādas uztaisīt ir patiešām grūti.

Pie kā tagad strādā? Varbūt iznāks vēl viena grāmata?

Tikko pabeidzu rakstīt grāmatu un meklēju izdevēju. Puse no grāmatas ir par fotogrāfiju, otra puse ir kas cits. Tā mani arī noveda pie nākamā projekta — vienmēr vēlējos uzrakstīt grāmatu, kas nebūtu par fotogrāfiju, bet nezināju, vai būtu uz to spējīgs. Tagad zinu, ka varu. Tāpēc lēnām strādāju pie grāmatas, kas nav par fotogrāfiju. Negribu neko daudz par to teikt, jo viss ir vēl pašā sākumā, bet esmu par to patiešām priecīgs.