Klāvs Mellis: Fotogrāfija, kas iedvesmo

Piecām slavenajām Kotinglijas laumiņu fotogrāfijām pirmo reizi apzināti uzdūrāmies, taisot izrādi Fake News!. Šī fotosērija tapusi pirms vairāk nekā 100 gadiem, un tās autores bijušas divas sešpadsmit un deviņus gadus vecas britu māsīcas. Jāpiezīmē, ka, lai arī sērijas nosaukums ir Kotinglijas laumiņas, patiesībā fotogrāfijās redzamas ne tikai laumiņas, bet arī elfi un rūķis. Attiecīgi šo piecu foto pusoficiālie nosaukumi ir Alise un laumiņas (1917), Īrisa un rūķis (1917), Alise un spriņģojošā laumiņa (1920), Laumiņa piedāvā Īrisai ziedus (1920) un Laumiņas sauļojas, elfi u. c. (1920).

Alise un Īrisa nav māsīcu īstie vārdi, bet gan pseidonīmi, kas viņām tika piešķirti pēc fotogrāfiju publiskošanas, lai jaunās sievietes pasargātu no laumiņu, elfu un rūķu pētnieku uzmācīgās intereses. Vēlāk visādi apstrīdēta leģenda vēsta, ka pirmā Kotinglijas laumiņu fotogrāfija tālajā 1917. gadā tapusi pavisam praktisku iemeslu dēļ — meitenes diezgan bieži aizlavījušās no mājām, lai laiskotos kādā aizaugušā dārzā pie tuvējā strauta. Nokaitinātajām mammām viņas stāstījušas, ka laiku pie strauta pavada tikai tāpēc, ka tur var paspēlēties ar laumiņām. Kādu dienu, aizņēmušās vecāku fotoaparātu, viņas devās uz strautu, lai pēc pusstundas atgrieztos ar dokumentālu pierādījumu savu vārdu patiesumam.

Divus gadus vēlāk Kotinglijas laumiņu fotogrāfijas jau bija apceļojušas vairākus Anglijas laikrakstus un māsīcas kļuva par vietēja mēroga slavenībām. Daļa tā laika sabiedrības viņas uzskatīja par vidutājām, kas spēj sazināties ar smalkās pasaules iemītniekiem, citi — par parastām šarlatānēm. Viens no aktīvākajiem fotogrāfiju un māsīcu aizstāvjiem bijis Šerloka Holmsa autors sers Arturs Konans Doils, kurš, būdams liels ezotērikas entuziasts un maģisko būtņu eksperts, šīs bildes uztvēris par neapgāžamu pierādījumu laumiņu, elfu un rūķa eksistencei. Fotogrāfijas un to negatīvus apskatīja arī dažnedažādi eksperti; viņi piesardzīgi izvairījās apgalvot, ka fotogrāfijās redzamas laumiņas, elfi un rūķis, tomēr bija vienisprātis, ka ar bildēm nav veiktas nekādas manipulācijas, tās ir autentiskas un tajās attēlots mazs gabaliņš objektīvās realitātes.

Šajos 1917. un 1920. gada realitātes fragmentos mēs kļūstam par lieciniekiem tam, kā  jaunas meitenes ar glītām frizūrām bez sevišķa izbrīna vai aizkustinājuma vēro kaut ko, ko mēs neesam redzējuši un, visticamāk, nekad arī neredzēsim. Divas britu māsīcas pozē aizaugušā dārzā pie strauta, rimti iekļaudamās reizē vienkāršajā un mulsinošajā, maģiskajā un loģiskajā, satraucošajā un garlaicīgajā pasaulē. Vārdu sakot, man šķiet, Kotinglijas laumiņu fotosērijā ir noķerta tāda kā galēji autentiska bērnības sajūta. Un, manuprāt, tas ir ļoti iedvesmojoši.

Vēlāk abas māsīcas pamazām kļuva par savu laumiņu ķīlniecēm. 1966. gadā viena no nu jau pieaugušajām sievietēm atzina, ka laumiņas, elfi un rūķis, iespējams, bijuši viņas iztēles augļi un ka viņai nez kādā veidā izdevies nofotografēt savu fantāziju. Visbeidzot 1983. gadā māsīcas atklāja, ka fotogrāfijās redzamos laumiņu siluetus viņas gluži vienkārši bija izgriezušas no kartona, bet vēlāk vairījušās atklāt patiesību, jo nav gribējušas sāpināt savu kvēlāko fanu nabaga seru Arturu Konanu Doilu. Neskatoties uz to, viena no Kotinglijas māsīcām līdz pat savai nāvei 1986. gadā turpināja apgalvot, ka, lai arī pārējās četras fotogrāfijas bijis bērnišķīgs viltojums, piektā un pēdējā bilde esot īsta: “Bija apmākusies sestdienas pēcpusdiena, mēs laiskojāmies ar savām kamerām. Es pamanīju šīs laumiņas, tās dzīvojās mauriņā. Vienkārši notēmēju objektīvu un uzņēmu fotogrāfiju.”