Muzejs kā pētniecības centrs. Intervija ar jauno Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāju Baibu Teteri

Baiba Tetere (1978) oktobrī kļuva par jauno Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāju, nomainot Mairu Dudarevu, kura darbu pameta jau vasaras beigās pēc pašas vēlēšanās. Pirms 20 gadiem Baiba strādāja muzejā par izglītības un sabiedrisko attiecību speciālisti, arī par bibliogrāfi Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, arhivāri LVKFFD arhīvā, u. c., bet pēdējos gados pasniedz Rīgas Stradiņa universitātē. Baiba ir studējusi vēsturi Latvijas Universitātē, ieguvusi maģistra grādu vēsturē LU (2005) un fotogrāfijas vēsturē Demontfortas Universitātē Lesterā (2011). Pabeigusi doktorantūras studijas Greifsvaldes Universitātē Vācijā un turpina darbu pie disertācijas.

Kā jūties jaunajā amatā?

Es jūtos ļoti labi. Ļoti daudz ko apgūstu, ienākot institucionālajā vidē. Man ir pieredze, strādājot institūcijās, bet kādu laiku strādāju freelance, nodarbojos ar dažādiem pētījumiem, vairāk uz projektu bāzes. Šajā sākumposmā, kur tagad esmu, darbs nemaz nav saistīts ar pašu fotogrāfiju, bet man jāmēģina saprast muzeja darbības principus. Man ir pieredze darbā muzejā, arhīvā, bibliotēkā, bet ir ļoti daudz formalitāšu. Tas viss man joprojām liekas ļoti interesanti. Piemēram, notiek inventāra nodošanas, pieņemšanas. No darbinieka uz darbinieku pieņemam inventāru… Tas ir kaut kas nebijis manā dzīvē. Pašreiz arī veidojam komandu, tā vēl nav pilnā sastāvā. Otro dienu sāka strādāt krājuma glabātāja, decembrī nāks krājuma speciālists, kas strādās ar fotogrāfijas muzeja arhīvu, vēl ir jāpieņem pētnieks. Strādāt nepilnā komandā, domāt, saprast, pieņemt darbiniekus – tāds šobrīd režīms.

Kā tev vispār radās interese par fotogrāfiju? Tomēr sāki kā praktiķe…

Jau agrā bērnībā mani ļoti piesaistīja attēls. Atceros vecāku grāmatu plauktos ilustrētas grāmatas vai mammas ārzemju modes žurnālus. Attēls tika patērēts tādā bērnu rotaļāšanās veidā, izteiktāk man patika mākslas izdevumi un modes žurnāli, un tas varbūt jau pusaudžu vecumā ietekmēja manu interesi par modes fotogrāfiju. Tas bija pirmais impulss caur fotogrāfiju izteikt sevi, apzināties sevi. Pirmā fotosesija tapa uz ģimenes dzīvokļa balkona. Tēvs iedeva FED kameru, padomju laika melnbalto filmiņu, pastāstīja, kā to ietīt, darbošanās pamatprincipus. Man ļoti patika, ka FED var uzlikt slēdzi uz laiku, respektīvi, ka var veidot pašportretus. Tapa tādi stilizēti pašportreti, biju uztaisījusi make-up, tēlu. Ar tēva palīdzību vannasistabā arī attīstīju filmiņu. Tad bija mans pirmais portfolio no vienas filmiņas. Paralēli visam tam biju uzzinājusi arī par Andreja Granta studiju. Uzdrošinājos to savu portfolio arī parādīt. Atceros, Andrejs Grants teica – viens tāds “kadrs” jau ir, kurš sevi fotografē, Arnis Balčus. Tev, Arni, tieši bija pašportretu izstāde tolaik kaut kur Vecrīgā.

Ģertrūdes ielā, kafejnīcā. Tas bija 1996. gads, ja nemaldos.

Kaut kas iedvesmojošs tajā bija, tādā zemapziņā var savilkt kaut kādas paralēles ar to balkona fotosesiju. Ar šo portfolio tad arī tiku pieņemta pie Andreja Granta. Sāku apgūt analogo fotogrāfiju.

Un kad notika pārslēgšanās, kad tu principā kļuvi par teorētiķi?

Sākotnēji man bija ļoti viegli atrast tēmas, veidot savus foto pierakstus. Kaut kādā brīdī, pēc kādiem trīs, četriem gadiem, sāka likties, ka citi autori man ir saistošāki. Tas bija tas neērtais periods, kad likās – nē, es taču esmu autore. Tomēr bija dzinulis, ka mani ļoti interesē citi autori, biogrāfijas, darbi. Vienlaikus studēju vēsturi. Teiksim tā, konkrēta lēmuma pārslēgties nebija. Vienmēr esmu teikusi sev, ka varu taču nākt atpakaļ, atkal fotografēt. Arī tagad. Nesen atveda mana agrīnā analogā perioda arhīvu. Pašas rokām labaratorijā veidotas kopijas. Esmu saglabājusi arī dažādus izmēģinājumus, testus. Skatījos, domāju, ka jātaisa kaut kāds kopsaucējs no tā visa. Es joprojām fotografēju pētnieciskiem mērķiem.

Tev noteikti kā pētniekam ir izveidojis savs interešu lauks. Vai tu varētu to raksturot?

Sākotnēji mani ietekmēja pusaudžu vecums, kad interesēja ārišķais, dekoratīvais, piemēram, modes fotogrāfija. Domāju, ka arī tagad notiek ļoti interesanti procesi – kas ir modes fotogrāfija un kā tā nonāk līdz savai auditorijai. Nākamais posms ir pētīt žurnālu Atpūta, smalko aprindu dzīves atspoguļojumu, to, kā šis medijs strādāja, atspoguļojot eliti. Šo pētījumu veicu maģistra darba ietvaros Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. No modes fotogrāfijas virzījos uz fotogrāfijas vēsturi sociālā kontekstā.

Jau studējot Anglijā, redzot plašo horizontu, ko man tur piedāvāja, iedziļinoties pašai un redzot, kā fotogrāfijas medijs ir integrēts ļoti dažādās dzīves jomās, vairāk pievērsos tam, kā fotogrāfiju izmanto zinātnē. Man bija fantastiska pasniedzēja, maģistra darba vadītāja Kellija Vaildere (Kelley Wilder), arī profesore Elizabete Edvartsa (Elizabeth Edwards). Vaildere pēta, kā 19. gs. fotogrāfija adaptējas zinātnē, savukārt Edvartsas pamatvirziens ir antropoloģijas zinātne, viņa skatās, kā antropoloģijā tiek pielietota fotogrāfija.

Kad braucu uz Angliju, man bija stingra pārliecība, ka es pētniecībai izmantošu materiālu no Latvijas, un ka tā būs laikmetīgā fotogrāfija. Bet Lesterē, maģistra programmā, sākām studēt fotogrāfiju no paša sākuma. Mani ļoti ieinteresēja 19. gadsimts. Maģistra darbu veidoju par sievieti ar ūdensnēšiem. Skatījos, kā šis motīvs dzīvo, stagnē no 19. gs. beigām līdz 20. gs. beigām. Man bija iespēja izmantot arī laikmetīgās fotogrāfijas, piemēram, vienu Intas Rukas darbu, fotogrāfiju no sērijas Mani lauku ļaudis, Ritas Vilnītes 1992. gada portretu. Viņa pozēja Intai Rukai ar ūdensnēšiem. Skatījos, kā šis motīvs iet cauri laikiem, dažādiem politiskiem, ekonomiskiem periodiem. Pirmais darbs bija no Jāņa Krēsliņa ekspedīcijas, 1894./1895. gads, otrs – no pieminekļu valdes, 20. gs. 20. gadi, tad šis motīvs pārlauzts, pārtraukts padomju periodā, un pēdējais – Intas Rukas darbs. Mani interesē, kā šis motīvs no antropoloģiskas/etnoloģiskas ekspedīcijas 19. gs. beigās iedzīvojies Intas Rukas sērijā.

Par ko būs tava doktora disertācija?

Disertācijai iedvesma nāk no maģistra darba. Es skatos uz latviešu zemnieku attēlojumu caur trīs leņķiem. 19. gs. beigas. Mani interesē impērijas laiks, dažādo kultūru līdzpastāvēšana. Interesē, kā uz latviešu zemnieku skatījās paši latvieši (Jānis Krēsliņš), interesē vācbaltu skatījums (Oskars Emīls Šmits), kā arī Krievijas impērijas skatījums – šajā gadījumā Pēterburgas muzeju fotogrāfs Mitraiters, kurš 19. gs. 70. gados uz sāls papīra veidojis fotogrāfijas, kuras ir kolorējusi viņa sieva. Tās atrodas Pēterburgas etnogrāfijas muzejā. Viņš bildējis lelles, kas apģērbtas latviešu tautas tērpos. Tās tika izmantotas etnogrāfiskajā izstādē 1867. gadā.

Kā tu kopumā skaties uz fotogrāfijas pētniecību Latvijā un kur redzi savu vietu tajā?

Domāju, ka ir tik plašs lauks, kas vēl nav pētīts. Negribu teikt, ka tagad jāraksta Latvijas nacionālā fotogrāfijas vēsture, jo Latvija ir bijusi impērijas, padomju sastāvā. Jāskatās šie politiskie, reģionālie aspekti. Pa šiem gadiem esmu sapratusi, ka fotogrāfija ir ļoti starptautiska, tādā ziņā, ka attēla veidošanas process tiek ļoti ātri pārņemts, arī sociālie aspekti – uz ko mēs skatāmies, kā skatāmies. Tas tiek pārņemts globāli. Man ļoti forša likās Šeldas Puķītes un Indreka Grigora pieeja projektā Silver Girls, kā viņi skatās reģionāli, ietverot Igauniju.

Tu jau piedalījies vienas fotogrāfijas institūcijas – ISSP – dibināšanā. Tomēr aizgāji prom.

Jā, mēs četras draudzenes dibinājām ISSP. Es biju klāt katrā skolā no 2006. līdz 2010. gadam. Es neaizgāju prom administratīvā darba dēļ. Radās nepieciešamība iegūt dziļāku izglītību fotogrāfijā. Sākotnēji nemaz neaizgāju prom no organizācijas, es devos studēt. Mans interešu lauks pavirzījās uz citu pusi.

Kāpēc tu pieteicies būt par fotomuzeja vadītāju?

Mana pieredze darbā un studijās ir uzkrājusi tādas zināšanas, ka varu dalīties. No 2020. gada es veicu pētījumu par fotogrāfiju un atmiņu institūcijām. Šī interese par fotogrāfiju kolekcijām, vēsturi un vietu atmiņu institūcijās mani vairāk pievērsa institūcijām, kurās ir šīs kolekcijas, kāda ir mijiedarbība fotogrāfiju muzejos, bibliotēkās. Interesanti arī skatīties, kā mainās skatījums uz fotogrāfiju pašās institūcijās, ko tās nozīmē.

No manas pozīcijas skatoties, nav jau ļoti daudz tādu amatu, kas piedāvātu to, kas atbilst manām interesēm un izglītībai. Fotogrāfijas muzejs ir viena no tām institūcijām, kur ar savām zināšanām varu sniegt ieguldījumu. Arī no līdzcilvēkiem saņēmu atbalstu, kas iedrošināja pieteikties.

Pastāsti, kā muzejs mainīsies! Kāda būs muzeja trešā direktore?

Pilnīgi noteikti katrs muzeja vadītājs ir veidojis savu ieguldījumu, bijušas savas spilgtās puses. Es ļoti gribētu strādāt ar krājumu. Saprast pētniecības potenciālu un kā to nodot tālāk – apmeklētājiem, izdevumos u. tml.

Muzejs ir dibināts 90. gadā, ja skatāmies šos 30 gadus retrospektīvi, tad varam redzēt, ka sabiedrībā ļoti mainījušies uzskati par to, kas ir fotogrāfijas muzejs un kāda ir tā funkcija. Teiksim, 90. gados un divtūkstošo sākumā bija akcents veidot laikmetīgās fotogrāfijas kolekciju. 2010. gadi mainījuši muzeju darbu institucionāli, arī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā tiek veidota fotogrāfiju kolekcija. Fotogrāfija arī tehnoloģiski ļoti mainās – tās pašas sociālo tīklu fotogrāfijas. Arī to būtu interesanti pētīt, saprast. Turklāt Latvijas Fotogrāfijas muzejam arī jāmeklē jauna mājvieta.

Kas, tavuprāt, būs tavs lielākais izaicinājums?

Darbs ar krājumu, tā sakārtošana. Liels darbs būs arī krājuma speciālistiem, būs jāreģistrē liels vienību apjoms. Interesants pētījums bija socioloģei un Latvijas Kultūras akadēmijas pētniecei Maijai Spuriņai, viņa vizuāli parādīja, ka fotogrāfija atmiņu institūcijās ir viens no lielākajiem krājuma materiāliem, jo tas ietver visu – negatīvus, stikla plates utt. Tie ir lieli apjomi, kas vienkārši ir jāapstrādā.

Kā tas ietekmēs izstāžu programmu?

Izstāžu programmu plānoju veidot gada nogrieznī, domāju, kādas četras izstādes gadā. Skatoties gan to, ka katras izstādes izveidošana prasa resursus, laiku, gan arī to, kā kovids ietekmē izstāžu, muzeju apmeklējumu.

Vai arī pati plāno kūrēt vismaz daļu no šīm izstādēm?

Man būtu interesanti sadarboties ar kuratoriem no ārpuses, bet es jau gatavoju vienu izstādi par fotoalbumiem, tas ir nākamā gada plānos. Būtu lieliski redzēt arī kuratoriālo dažādību, dažādu skatījumu uz fotogrāfiju.

Līdz šim muzejā nav bijusi tāda kuratora pozīcija, ar to ir nodarbojies direktors. Ja izstādes top uz pētījumu bāzes, tas, protams, aizņem laiku. Kā tu plāno apvienot muzeja vadīšanu, plānošanu, kūrēšanu?

Mans amats iekļauj arī pētniecību, kas sākumposmā, protams, ir ļoti sarežģīti, jo jākārto organizatoriskās, administratīvās lietas. Mana galvenā funkcija ir piedāvāt kvalitatīvu, saistošu, aktuālu saturu. Patreiz man ir jāsaprot, vai es varu šo pētniecību apvienot ar izstāžu darbību.

Līdz šim Latvijas Fotogrāfijas muzejs regulāros uzsaukumos aicināja fotogrāfus vai kuratorus pieteikt izstādes. Vai plāno šo tradīciju turpināt vai arī pati meklēsi izstādes un projektus?

Patlaban tas viss vēl ir tāda tranzītposmā. Par uzsaukumiem es vēl īsti nezinu, kā tas turpmāk būs. Bet aicinātu kuratorus un fotogrāfus nākt, pieteikties, sūtīt elektroniski savus piedāvājumus, idejas. Muzejs priecātos izskatīt sadarbības iespējas.

Kā tu redzi fotogrāfijas muzeja lomu Latvijas fotogrāfijas vidē? Kāda tā bijusi līdz šim un kādu to gribētu redzēt nākotnē?

Ļoti labs jautājums. Skatoties kontekstā, kur mēs vispār esam, kur ir Latvijas Fotogrāfijas muzejs, mums vispār nav tādu centru, kas dziļāk pievērstos tieši fotogrāfijas pētniecībai. Ir Latvijas Mākslas akadēmija, ir Stradiņa Universitātes Komunikācijas fakultātes bakalaura programma fotogrāfijā. Bet tīri tā zinātniski un mērķtiecīgi – nav. Es gribētu, apzinoties šo kontekstu, lai fotogrāfijas muzejs kļūtu par vietu, kur notiek pētnieciskie procesi, un lai komanda, kas šeit strādā, piedāvātu ekspertīzi un profesionalitāti fotogrāfijas vēsturē un arī aktualitātēs.

Vai tas varētu nozīmēt arī izdevējdarbību? Ir jau tas mūžīgais stāsts, ka nav uzrakstīts naratīvs par fotogrāfijas vēsturi Latvijā. Tādi stāsti bieži vien top uz kādas kolekcijas, krājuma bāzes. Vai tas varētu būt viens no mērķiem?

Cik es esmu informēta, tad ISSP raksta par Latvijas fotogrāfijas vēsturi. Nav jau tādas vienas fotogrāfijas vēstures, tāpēc alternatīvas ir vēlamas. Lielisks piemērs no manas priekšgājējas Mairas Dudarevas ir arī darbs ar kolekcijām, piemēram, sadarbībā ar tekstgrupu Orbīta 2019. gadā tika izdota grāmata Stikla Strenči. Man pats krājums vēl jāapzina vairāk, lai varētu runāt par tādas vispārējas vēstures rakstīšanu. Esmu ieinteresēta arī institucionālā sadarbībā.

Vai esi gatava vērtēt iepriekšējo muzeja vadītāju darbu?

Es to ļoti cienu un uzskatu, ka katrs vadītājs ir bijis ļoti spēcīgs kādā jomā. Atceros, strādājot ar Vilni Auziņu, tika piedāvāta laba izstāžu programma sadarbībā ar Baltijas fotogrāfiem. Arī ar somu fotogrāfu darbiem izstāžu apmeklētāji tika labi iepazīstināti. Savukārt Mairas Dudarevas gadījumā tiešām gribu izcelt darbu pie Strenču kolekcijas, nupat tā tika aptiprināta UNESCO pasaules atmiņas reģistrā.

Ļoti jāņem vērā, kā mainās fotogrāfijas medija izpratne, un, skatoties ar laika distanci, kļust arī saprotamāki attiecīgā laika posma muzeja darbības principi.

Ko tu domā par Latvijas laikmetīgo fotogrāfiju?

Es domāju, ka infrastruktūras ziņā laikmetīgā fotogrāfija ir labāk pozicionēta, ir ISSP galerija, kas strādā ar laikmetīgo fotogrāfiju, ir Rīgas Fotomēnesis, ir Fotogrāfijas biennāle, divi liela mēroga festivāli, kas piedāvā gan lokālu, gan starptautisku laikmetīgās fotogrāfijas prezentāciju. Arī laikmetīgās fotogrāfijas kritikā ir zināmi vārdi – Evita Goze, Santa Remere, Santa Hirša. Tīri no tādas infrastruktūras, protams, varētu būt vēl labāk, bet ir ļoti labi. Par autoriem – ir dažādība. Vienmēr ir autori, kuri ir sevi ļoti stingri un skaidri pieteikuši ar pētāmo tēmu lauku, kas aizvien pārsteidz. Diāna Tamane, piemēram, kas gan dzīvo Tartu. Viņas iedvesmas materiāls ir ģimene, bet tas ir tāds neizsmeļams trauks, par kuru viņa var ļoti interesanti vizuāli stāstīt.

Kāpēc Latvijā trūkst pētnieku?

Muzejos ir darbinieki, kas strādā ar fotogrāfijas materiālu, bet šis darbs nav tik publiski redzams. Varbūt ir kādas zinātniskās publikācijas, bet tās nav tik plašam cilvēku lokam. Domāju, ka ir arī problēmas ar fotogrāfijas vēsturi – ir jāpārzina fotogrāfijas tehnoloģiskā attīstība, agrīnie fotogrāfijas attēla procesi. Tie ir ļoti interesanti, tajos vairāk iedziļinājos savos studiju laikos Anglijā. Tie ir jāizprot, jāiedziļinās, to ir arī ļoti daudz. Bieži vien arī augstas raudzes speciālisti saskarās ar dažādiem jautājumiem. Katrs fotogrāfs jau attīstīja arī savu oriģināltehniku, pamainīja kādas nianses.

Tīri praktiski fotografēt interese ir liela, ir daudz dažādu kursu, kur to apgūt. Tad arī cilvēki saprot, ka tā ir zināšanu sistēma, ka tajā ir ļoti daudz faktoru. Domāju, ir LMA maģistri, bakalauri – ir pētīta fotogrāfija tādā studiju līmenī. Jautājums, kāpēc tas neturpinās. Nav jau tik daudz algoto pozīciju, infrastruktūras, kur šie pētnieki varētu piedalīties, komandas, lai veidotu lielākus projektus. Varbūt arī tāpēc līdz šim ir bijis tā, ka ir viena autora biogrāfijas, jo to var pavilkt viens pētnieks.

Vai Latvijas Fotogrāfijas muzejs turpmāk varētu būt šī platforma?

Tas ir ilgu gadu darbs. Bet būtiski jau ir veikt arī tādus… iedīgļus.

Vai tev ir bail aplauzties?

Protams. Bet esmu gatava izaicinājumiem.

Vai muzeja statuss – Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja filiāle – varētu ietekmēt tavu darbību?

Sarunā ar Pēteri Korsaku, uzzinot muzeja aizsākumus jau 70. gados, un kā muzejs jau tīri kā institūcija ir veidojies un kāpēc zem Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja, sapratu, ka tolaik tā bija vienīgā iespēja. Protams, mūsdienās tas ir neatbilstoši. Pēc būtības fotomuzejam kā mediju muzejam būtu jābūt neatkarīgam. Un uz to, es domāju, tas arī būtu jāvirza. Tas arī ir ilglaicīgā plāna jautājums.

Tas diemžēl jau bija plānots, bet neizdevās. Kā tu redzi fotomuzeja nākotni?

Katra foto muzeja vēsture ir sava, jāņem vērā tas konteksts. Zviedrijā, piemēram, 60., 70. gados bija savs fotomuzejs, bet tad to pievienoja Moderna muzejam. Nacionālais mediju muzejs, kur bija karaliskās fotogrāfijas biedrības kolekcija, tika pārvirzīts uz Viktorijas un Alberta muzeju, un no tā izveidots atsevišķs fotogrāfijas centrs. Domāju, ka nākotnē fotomuzejam jābūt neatkarīgai vienībai.