Politiskā fotomāksla kā lidojums prom no ikdienas

Līdz 6. janvārim Somijas Fotogrāfijas muzejā Helsinkos norisinās Politiskās fotogrāfijas festivāls (PFF). Festivāls notiek kopš 2015. gada reizi divos gados, mēģinot noskaidrot, ko vārds “politisks” nozīmē laikmetīgās fotogrāfijas praksē. Iepriekš festivāli veltīti sieviešu, bērnu un seksuālo minoritāšu problēmām, dzimtenes nozīmei, pārtikas industrijas ietekmei uz klimatu un sabiedrību, kā arī fotogrāfijai kā politiskā aktīvisma formai. Šogad PFF veltīts skatam no putna lidojuma, izrādot darbus, kurus radījuši paši putni (precīzāk – ierīces, kas piestiprinātas putniem), un tādus, kas saistīti ar putnu grūto dzīvi un apdraudējumiem.

Muzejā iekārtoto izstādi sauc Bird-Eye View jeb Skats no putna lidojuma. Kuratorēm Annai Kaisai Raternbergerai un Tīnai Rauhalai ir plaša pieredze fotomuzeja izstāžu darbā. Ieejot plašajā telpā, ir sajūta, ka esi nonācis dabas muzejā – no visām malām uzglūn dzīvnieku attēli, kaut kur fonā skan putnu balsis un citas dabas skaņas. Pirmais darbs ir ievelkošs – holandietes Demelzas Koijas video Vilki no augšas, kur sniegotā laukā planējoša kamera (visdrīzāk drons) no augšas seko vilku baram, kuri, kameru ieraugot, sāk aplūkot un riņķot ap to. Šis darbs jāskatās guļus pozā, skatoties uz augšu, kur novietots ekrāns. It kā ļoti vienkārši, bet efektīvi – skatītājs sajūtas kā putns, kurš vēro, kā vilki ap viņu dejo. Arī nākamais darbs ir aizkustinošs – itāļu kolektīva Rirhof kolekcija Balodis fotogrāfs, kas piedāvā fotogrāfijas no 20. gadsimta sākuma aerofotogrāfijas izmēģinājumiem, kad kameras tika uzkārtas kaklā baložiem un automātiski uzņēma kadrus no augšas. Taču, jo tālāk ejam izstādē, jo darbi vairāk tiecas runāt par kādu tehnoloģiju vai sociālu problēmu, piedāvājot taksonomu un entomologu kolekcijas, reto putnu kartotēkas vai putnu zīmju vārdnīcas, pašās beigās arī klišeju ar vistu fermas kopplānu. Un, jo informācijas kļūst vairāk, jo mazāk skatītājam tiek atstāta vieta iztēlei, kas šo izstādi patiesi tuvina dabas muzeja ekspozīcijai, kur primāri ir kaut ko paskaidrot, izstāsīt, neaizmirst kādu svarīgu faktu, un fotogrāfija ir tikai utilitārs instruments pētnieku, izgudrotāju un sociālo aktīvistu rokās. Bez šaubām, fotogrāfijas festivāla kontekstā šādus darbus varam uztvert par kārtējo apliecinājumu fotogrāfijas nozīmīgajai lomai sadzīvē un zinātnē, tomēr informācija, izstāžu apraksti un iezīmētie konteksti ir smagāki par pašu fotogrāfiju, respektīvi, šeit pietrūkst telpas fotogrāfijai kā mākslinieciskam lidojumam. Paradoksāli, ka visi tie darbi, kurus “radījuši” paši putni, ir daudz tēlaināki, radošāki un pat fotogrāfiskāki par tiem, kur cilvēks mediju vienkārši izmantojis par vizuālās informācijas reģistrēšanas ierīci. No otras puses festivālam, kurš tiecas būt politisks, fotogrāfija kā māksliniecisks uzstādījums var nebūt primārais fokuss. Taču, ja runājam par politiku, tad nevaram abstrahēties no plašāka mūsdienu konteksta, kas ietekmē mūs visus. Festivāls, kurš vēlas ar fotogrāfijas palīdzību runāt par sabiedrībai nozīmīgām problēmām, nevienā darbā nav pieskāries pandēmijai. Laikā, kad kultūra un arī fotomāksla lielā mērā ir patvērums no grūtās ikdienas, arī šis notikums drīzāk aicina uz eskeipismu, nevis sarunu par pandēmijas radītajiem izaicinājumiem demokrātijai, mieram, labklājībai, sabiedrības mentālajam stāvoklim, vai, tikpat labi, ja runājam par putniem, dzīvnieku dzīvei kovidā. Var jau būt, ka ir daudz un dažādu iemeslu un argumentu, kāpēc šis konkrētais notikums izvēlas lidot prom no the real shit, bet es nevaru noslēpt vilšanos par to, ka kur tad vēl, ja ne politiskās mākslas notikumā, es varētu cerēt sagaidīt kādus jautājumus, atbildes vai vismaz refleksiju par pasaules problēmu nr. 1.