Lietas kursā: fotonotikumi Baltijā

IGAUNIJA

• Jekaterina Solovjeva, Zemes Aplis. Kolodozero

Tallinas Fotogrāfijas muzejs, 17.12.2021.–05.06.2022.

Izstāde stāsta par Arkādiju, panku priesteri no Tallinas. Fotogrāfe iemūžināja Arkādija dzīvi un darbību Kolodozero ciematā Karēlijā no 2009. līdz 2018. gadam, kad viņš traģiski gāja bojā.

Savas īsās dzīves laikā Arkādijs bija saistīts ar Tallinu – tur viņš dzīvoja no 1973. gada līdz pat Igaunijas neatkarības atgūšanai 1991. gadā. Skolā viņš bija asprātīgs, daudz lasīja un dievināja futbolu, tāpēc viņa skolas forma vienmēr bijusi netīra un putekļaina. Kad Padomju Savienība sāka brukt, Arkādijs pievērsās reliģijai. Viņš piedalījās arī Tallinas bohēmas pagrīdē. Pazina visus igauņu panku mūziķus, apmeklēja viņu koncertus, nēsāja ādas jaku ar kniedēm un panku atribūtiku, kā arī iedziļinājās panku filozofijā.

Dokumentālā fotogrāfe Jekaterina Solovjeva (1977) ir dzimusi Maskavā un studējusi žurnālistiku, bet kopš 2006. gada dzīvo un strādā Hamburgā, Vācijā. Viņas radošajā darbā galvenā uzmanība pievērsta bijušās Padomju Savienības valstu lauku iedzīvotāju dzīvei. Īpaši viņu interesē cilvēki, kas saistīti ar reliģiskajām tradīcijām un praksēm, parādot viņu garīgos meklējumus, dzīvi un likteņus.

• Tanja Muravskaja, Abstraktais dārzs

Kogo galerija, Tartu, 12.11.2021.–22.01.2022.

Tanjas Muravskajas izstāde Abstraktais dārzs ir daļa no tēmas Ekoloģija – ekonomika, kas caurvij šā gada izstāžu un publiskās programmas Kogo galerijā. Atteikšanās no antropocentriskā pasaules redzējuma ir sāpīgs process, pilns šaubu, atrunu un cīņas tumsā.

Dārza metafora, kas atrodama Muravskajas jaunajā izstādē, ir simboliski piepildīta. Šoreiz dārzs neatsaucas uz konkrētu vietu, bet darbojas kā simbols, kas atbrīvots no potenciāli mulsinoša konteksta. Dārza tēlu iemieso ļoti abstrakta vide. Vēlmē abstrahēties autore cenšas izvairīties no burtiskuma, lai pievērstos fotogrāfijai kā tādai. Līdzīgi kā 20. gadsimta sākuma avangarda mākslinieki un mūsdienu autori, kas dažādos mākslas veidos no jauna atklāj materialitāti, arī Muravskaja cenšas sasniegt sava mākslas medija (un caur to redzamās un neredzamās pasaules) elementārās struktūras, pamatus un dabisko dabu.

Tanjas Muravskajas (1978) darbi pievēršas identitātei un atmiņai, kā arī sabiedrības un tās locekļu savstarpējām attiecībām. Savu pieeju fotogrāfijai un medija specifikai viņa attīsta instalācijās, kas tiecas kļūt par totālu vidi.

• Hasans Hadžādžs, Vogue, Arābu izdevums

Fotografiska muzejs Tallinā, 14.01.2022.–17.04.2022.

Vogue, Arābu izdevums piesaista uzmanību ar spilgti portretētiem cilvēkiem, kas ietērpti drosmīgu krāsu, daudzveidīgu faktūru un trakulīgu rakstu pasaulē. Hasana Hadžādža fotogrāfijas izaicina skatītāju ar eklektisku stilu konfrontāciju un aicina pārskatīt kultūras stereotipus un klišejas.

 

LIETUVA

• Alvīds Lukis, Ne tikai saknes. Izmantojot sava tēva Joza Luka Sibīrijas arhīvu kā avotu

Viļņas Fotogrāfijas muzejs, 16.12.2021.–27.02.2022.

Joza Lūka (1921–2001) fotogrāfiskā mantojuma pētniecībai izmantoti fotonegatīvi no Alzamajas, Irkustkas apgabala, kas tapuši deportācijas laikā un Lietuvā vairākus gadus pēc repatriācijas.

Alvīds Lukis stāsta: “Tēva ģimenes bilžu albumi bija mana pirmā īstā fotogrāfijas skola.  Pateicoties viņam, es iepazinos arī ar tehniskajiem aspektiem, piemēram, attīstīšanas līdzekļu izgatavošanu (tēvs lietoja savu terminu “zāļu izgatavošana”), fotogrāfiju drukāšanas procesu un iemaņām, kā panākt kvalitāti nospiedumā.

Tālāk uzskaitītas dažas būtiskas atziņas, kas mani pamudināja radīt šo vizuālo stāstījumu: tēva lietotais termins “tikt attēlotam” (vai “attēlot”); viņa izteikti agrārās attiecības ar dabu, ko es uztvēru attēlos; skaistā, dabiskā veģetācijas un augu vide, kas bija galvenais fons un dekors, un eksistenciāls mēģinājums uzmest baltu plīvuru uz smagās un nožēlojamās ikdienas.”

• Ieva Rute, Attēli un pārvērtības

Viļņas Fotogrāfijas galerija, 12.01.2022.–05.02.2022.

Personālizstādē Attēli un pārvērtības Ieva Rute pēc gandrīz 10 gadu pārtraukuma atgriezusies pie fotogrāfijas. Izstāde sastāv no divām daļām, kuras vieno mēģinājums notvert mirkļa emociju un saglabāt to dzīvu cauri laikam. Melnbaltās pinhole fotogrāfijas no viņas ceļojumiem uz Tibetu nav tādas, kā varētu sagaidīt – gandrīz nevar pazīt, ka tās uzņemtas Tibetā. Abstraktas ainavas un uz ceļa iestrēgušu automašīnu attēli atgādina par sarežģījumiem, ar kuriem fotogrāfe saskārās ceļojuma laikā. Attēli, kas uzņemti uz lētas ķīniešu melnbaltās filmiņas Lucky, pēc attīstīšanas pārsteidza – tajos bija iespiests filmas marķējums. Tas atgādina par Ķīnā tik spēcīgo digitālo uzraudzību, kas ir atstājusi nospiedumu uz analogās filmas.

Izstādes otrā daļa skatītājus ieved plūstošā tējas attēlu pasaulē, kas kopēta uz sudraba želatīna fotopapīra. Ieva ir  liela tējas cienītāja un kopš 2021. gada 15. oktobra dokumentē katras dienas tējas rituālu. Attēlos redzami nospiedumi t , ko viņa dzērusi Londonā, Kijevā, Viļņā. Izstāde ir nepārtraukts process, jo fotogrāfe joprojām dzer tēju un turpina to dokumentēt, tāpēc uz aizkara parādīsies jauni tē . Attēli nav fiksēti, tas nozīmē, ka, pakļauti gaismas iedarbībai, tie mainīsies, atgādinot mums izzūdošās atmiņas par tējas dzeršanas brīdi.

• Tads Kazakēvičs, Pērnais sniegs

Prospekto galerija, Viļņa, 15.12.2021.–22.01.2022.

Tada Kazakēviča izstāde ir par Sibīrijas trimdu, par kuru gandrīz katrai lietuviešu ģimenei ir savs stāsts. Kā stāsta autors: “Ar dažu apņēmīgu vīriešu un sieviešu palīdzību, kuri šajos ceļojumos uzņēmās milzīgu risku, vairāk nekā 250 deportāciju rezultātā par bāreņiem palikušie bērni tika nogādāti atpakaļ Lietuvā pie saviem tuvākajiem radiniekiem. Daži no viņiem tika pat nelegāli nogādāti atpakaļ mājās, jo viņiem nebija nekādu personu apstiprinošu dokumentu. Glābjot bērnus no izsūtījuma, šie apņēmīgie pieaugušie riskēja ar savu brīvību un pat dzīvību. Šis ir stāsts par šo bērnu dzīvi. Par viņu dzīves ziemām, kas pavadītas dziļā Sibīrijas sniegā, izcērtot mežus kopā ar vecākiem un brāļiem un māsām. Par viņu dzīves pavasari, kas nāca līdz ar ilgi gaidīto ceļojumu atpakaļ uz dzimteni, par kuru viņi sapņoja. Stāsts par viņu dzīves vasaru, ko stāsta tie, kuri vēl ir dzīvi un svin savu esību. Tiesa, tas ir arī stāsts par visu trimdas bērnu grūto likteni: vieni apglabāti šeit, zem dzimtenes gaišās un dārgās zemes, citi diemžēl priekšlaicīgi nodzisuši un palikuši kaut kur turpat ārā – mūžīgajā salā, vai arī joprojām meklē sevi tur, kur plosās skarbie un nekad nenogurdināmie Sibīrijas vēji.”