Runā jaunais fotogrāfs: Laima Skrīvele

Laima Skrīvele (22) absolvējusi Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolu foto dizaina specialitātē. Vēlāk ieguvusi sertifikātu pedagoģijā un patlaban Limbažu mūzikas un mākslas skolā māca bērniem kompozīciju, gleznošanu, zīmēšanu, veidošanu un mākslas valodu. Fotogrāfijā interesē cilvēku izpēte, psiholoģiskais portrets un sirreālisms.

Kad un kā tu sāki fotografēt?

Jāsaka, māžošanās, rotaļu līmenī fotografēju, kopš dabūju savu pirmo Nokia podziņtelefonu 11 gadu vecumā. Pirmo profesionālo kameru rokās turēju, sākot trešo kursu rozentāļos. Foto dizaina specialitāte bija viena no manām labākajām izvēlēm dzīvē līdz šim.

Otrajā kursā jutu izdegšanu un nonācu līdz lūzuma punktam, kad sāku nopietni apsvērt lēmumu iet prom. Trešajā kursā, iepazīstoties ar fotogrāfijas konceptu, ieejot foto studijā un klausoties pirmajās foto ievadstundās, es jutu, kā kaut kas manī lēnām sāk atdzīvoties. Caur stundām un uzdevumiem, lēnām saaugot kopā ar savu kameru, foto studija kļuva par manām otrajām mājām. Pirms tam man nebija ne jausmas, ka šī būs tā lieta, kas atkal no jauna atdzīvinās manu garu un vēlmi radīt, nodoties radošajam procesam, un visbeidzot pamudinās dot vēl vienu iespēju mākslai.

Pastāsti, kāds ir tavs radošais process?

Rozentāļos divi pēdējie gadi bija konstanta foto radīšana, gan obligātajos skolas uzdevumos, gan brīvdienās celties četros no rīta, brist, stiept, mocīt līdzcilvēkus un draugus, citiem vārdiem, darīt visu iespējamo, lai nevis dažus brīvos brīžus aizpildītu, atgūstot spēkus mācībām, darbam, bet tieši otrādi — darot visu pretējo, lai tikai radītu galvā niezošo vīziju, mazu vai lielu, tam nebija nozīmes. Atceros, kā savu diplomdarba aizstāvēšanas runu filmēju Gaiļezerā, Neiroloģijas nodaļā pēc operācijas. Šis darbs man bija ļoti svarīgs un personīgs, strādāju pie tā visa gada garumā, tāpēc neiestudētais, pilnīgi improvizētais stāstījums nāca pats no sevis, neskatoties, ka biju maskā un apkārt notika ikdienišķa slimnīcas jezga. Tāds noslēgums man bija vajadzīgs. Tagad atskatoties, nāk smiekli, cik tas, iespējams, varēja izskatīties traģikomiski, bet tāpat liels prieks, ka to izdarīju.

Tagad, strādājot mākslas skolā par skolotāju, pašas radošajai izpausmei tīri praktiski nav daudz laika, bet, absorbējot visu, ko redzu un piedzīvoju ikdienā, idejas tik un tā pašas no sevis iekrājas un, kad sanāk laiks, tiek organizēts arī praktiskais fotosesiju process. Tā kā lielākoties fotografēju cilvēkus, esmu liels cilvēku pētītājs un vērotājs. Vēroju tos uz ielām, transportā, veikalos, gan neapzināti, gan apzināti ar acīm fotografējot detaļas un redzētos scenārijus, kas piesaistījuši uzmanību. Tas īstenībā ir ļoti aizraujošs process, arī meditatīvs reizēm, jo nevajag līdzi ne grāmatu, ne austiņas, tikai pašas redzi. Pārējais notiek automātiski.

Kā tu izvēlies savus modeļus un cik viegli tev ir ar tiem sadarboties?

Par šo jautājumu ilgi domāju. Parasti, kad galvā izveidojas idejas skice, uzreiz domāju, kuri cilvēki vizuāli vislabāk iederētos šajā konkrētajā darbā. Jautrākais sākas tajā brīdī, kad saproti — lai arī cik vizuāli izcili šis cilvēks tur iederas, ja ar viņu neizdodas nodibināt emocionālu saikni, nekas nesanāk. Viena lieta ir runāties ar cilvēku, satuvināties, pavisam cita — likt viņam atvērties kameras priekšā. Šo procesu vēl aizvien mācos. Parasti sākumā daudz jokoju, stāstu dažādus atgadījumus, apkaunojošus, neveiklus notikumus par sevi, lai zūd neērtuma sajūta, jo neērtums noēd dzīvīgumu, no tā vienmēr visātrāk jācenšas tikt vaļā. Bieži sanāk, ka ceļā uz fotosesijas vietu, kopā stiepjot mantas, brienot pa aizliegtām vietām rītausmā un aukstumā, šis process līdz fotosesijas sākumam ļoti satuvina, īpaši, ja vēl pa ceļam sanāk apmaldīties. Adrenalīns ir noderīga lieta! Vienmēr arī patiesi cenšos paust apbrīnu un pateicību izvēlētajam cilvēkam. Par to, ka viņš ir izvēlējies man uzticēties un riskēt kopā ar mani radīt kaut ko, kā iznākumu nekad līdz galam nevar paredzēt. Ja cilvēks jūtas gribēts un pieņemts, notiek brīnumu lietas, arī kameras priekšā.

Kas ir tavi nozīmīgākie iedvesmas avoti un paraugi?

Notiekti jāsāk ar maniem izcilajiem foto skolotājiem — Mārtiņu Lablaiku un Raimo Lielbriedi, kuri pirmie mani šajā foto burbulī ieveda. No tā laika man kardināli mainījās uztvere un veids, kā es redzu apkārtējo pasauli. Viņi man iemācīja no jauna domāt pašai un regulāri mainīt perspektīvu, skatīties uz lietām no dažādiem skatpunktiem. Viņi no jauna man iemācīja būt nekaunīgai un iemīlēt to, kas agrāk likās neglīts, nesaprotams, pat pretīgs. Uzdrīkstēties.

Pirmie elki, pasaules mēroga fotomākslinieki, bija Rodnijs Smits un somu fotogrāfs Arno Rafaels Minkinens. Šo mākslinieku darbi mani ļoti piesaistīja ar spēcīgo sirreālisma klātbūtni. Likās ļoti iespaidīgi, ka to visu iespējams radīt bez fotomontāžas un citiem trikiem, tikai ar kameru un izdomu. Bieži piesaistīja tieši absurdais un neloģiskais, tas, ko ikdienā tā neieraugām. Arī lietas, kas mūsu sabiedrībā nav līdz galam pieņemtas, netipiskas.

Kā tehniski top tavas fotogrāfijas? Vai arī tu centies panākt sirreālistiskas kompozīcijas bez montāžas pēcapstrādē?

Jā, fotomontāžai esmu tikai nedaudz pieskārusies, praktiski neviena no manām fotogrāfijām nav montēta. Vienīgais pēcapstrādes process notiek Lightroom programmā, kur mazliet pastrādāju ar gaismām un krāsām, kas atkarīgs no noskaņas, rakstura, kuru vēlos panākt. Man vienmēr vislabāk ir paticis pats reizēm tiešām neprātīgais process, kur visu radām paši uz vietas. Tas taču ir daudz aizraujošāk, nekā stundām sēdēt fotošopā.

Par ko tev ir svarīgi stāstīt ar savām fotogrāfijām? Vai domā arī par to, kā tās komunicē ar skatītājiem, kādu reakciju izraisa?

Man ir svarīgi sniegt skatītājiem tālāk to, ko foto deva man — likt paskatīties uz lietām no cita skatpunkta, likt domāt un just — apbrīnu vai riebumu, vienalga, galvenais, lai tās ir cilvēka paša domas un sajūtas, lai tas kaut ko iekustina, raisa. Vismaz to es pati meklēju mākslā.

Kādi ir tavi novērojumi par citiem jaunās paaudzes fotogrāfiem?

Grūti teikt, bet dažkārt šķiet, ka mūsdienās pārlieku aizraujamies ar visām pieejamajām ekstrām un foto rediģēšanas iespējām, kā arī augstas kvalitātes fotokamerām, ka aizmirstam par pašu saturu un konceptu. Tāpēc reizēm šķiet, cik ļoti svarīgi būtu pakāpties dažus soļus atpakaļ un atgriezties pie saknēm. Kā vecmeistari, kuriem no inventāra lielākoties bija tikai pats minimums, viss pārējais nāca no paša talanta, izdomas.

Ko tu vēlētos sasniegt fotogrāfijā?

Pagaidām es gluži vienkārši vēlētos turpināt ļauties šim radīšanas procesam, ļaut tam mani vadīt, virzīt. Protams, būtu lieliski kādreiz noorganizēt savu personālizstādi, mazliet paceļot ar to pa pasauli. Vai pa Latviju, arī lieliski.

Tāda vairāk sapņa formāta vīzija būtu dokumentālā filma, kurā parādītu manu fotosesiju, radošās darbības aizkadrus — kā tas viss tiek organizēts, kā rodas. Pati esmu skatījusies šādas dokumentālās filmas par slaveniem fotogrāfiem un ļoti aizrāvusies. Galu galā pats process man vienmēr būs vissvarīgākais, un šī filma būtu tieši par to.

Bet kopumā sāls ir tajā, ka vismaz līdz šim es to visu daru, jo nevaru nedarīt. Tā tas vienkārši ir, un domāju, ka būs arī turpmāk. Tikai ceru, ka turpināšu sevi izaicināt, ielīst savos kompleksos un bailēs vēl dziļāk, virzīties tuvāk savam kodolam. Un tad jau viss pārējais notiks pats. Jāmācās sev uzticēties.