LNMM būs jauna pastāvīgā ekspozīcija ar 12 Latvijas fotogrāfu darbiem

No 19. februāra Latvijas Nacionālais mākslas muzejs apmeklētājiem piedāvās jaunu pastāvīgo ekspozīciju 12 fotogrāfi / 125 fotogrāfijas / 10 sērijas, kas apkopos pagājušā gadsimta 60.-90. gados tapušas fotosērijas no izciliem Latvijas fotogrāfiem.

Jaunā ekspozīcija būs aplūkojama LNMM galvenās ēkas 2. stāvā un tajā pārstāvēti 12 fotogrāfi: Gunārs Binde, Māra Brašmane, Uldis Briedis, Zenta Dzividzinska, Andrejs Grants, Gunārs Janaitis, Gvido Kajons, Valts Kleins, Sarmīte Kviesīte, Aivars Liepiņš, Inta Ruka un Egons Spuris.

Kā norāda ekspozīcijas kuratore Elita Ansone, 60. gadi Latvijas fotogrāfijas dzīvē bija entuziasma un pacēluma piesātināts laiks, un šajā desmitgadē Latvijas fotogrāfija sāka iekļauties starptautiskajā ideju, tēlu un stilistikas tendenču apritē. 60.–70. gados starptautiskus panākumus guva Gunārs Binde un ekspozīcijā būs aplūkojama viņa dokumentālais cikls Hallo, Maskava! (1965), kas tapis sadarbībā ar Sarmīti Kviesīti un Arnoldu Plaudi, un iesācies no pasūtījuma veidot optimistisku reklāmas filmu ārzemju auditorijai par PSRS galvaspilsētas dzīvi.

60.–70. gadu portretu tēliem raksturīgos dramatiskā varoņa meklējumus varēs novērtēt ekspozīcijā iekļautajās Gunāra Bindes, Sarmītes Kviesītes un Gunāra Janaiša fotogrāfijās, savukārt Zentas Dzividzinskas 60. gadu darbi uzrāda interesi par avangarda parādībām – to varēs saskatīt estētiski izsmalcinātajā sērijā Rīgas pantomīma (1964–1966), kurā tverti trupas mēģinājumu mirkļi. Tāpat izstādē iekļauti fotogrāfes radīti sievieši portreti un sērija Māja upes krastā (60.–70. gadi), kur momentuzņēmumos fiksēti ģimenes ikdienas brīži lauku mājas pagalmā.

60. gados fotogrāfiem nācās pierādīt, ka fotogrāfija arī ir mākslas forma, tāpēc dokumentālā fotogrāfija tika atstāta žurnālistikas ziņā, turpretī šodien 60. gadu sociālā rakstura reportāžas un ikdienišķie skati ir kļuvuši par vērtīgu laikmeta liecību, tāpēc ekspozīcijā iekļautas Ulda Brieža fiksētās lauku ainas un Māras Brašmanes fotogrāfijas ar laikabiedriem, vidi un sadzīvi.

Jaunajā ekspozīcijā pārstāvēts arī fotoestēts un fotomodernists Egons Spuris, kurš 70. gados sāka teorētiski izkopt fotogrāfijas dokumentalitātes nozīmi un kura sērija Rīgas 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma proletāriešu rajonos (70.–80. gadi) iekļauta Latvijas kultūras kanonā, Gvido Kajons, kura ielu fotogrāfijas sērija Tēma 011 sociālisma laikam raksturīgos simbolus, ideoloģiskos uzrakstus, gājienus un ikdienas dzīvi tver satīriskā mirklī, Aivars Liepiņš ar sērijām Teiču purvs. Siksala (1987–1995), kas izseko vecticībnieku kopienas nomaļajai lauku dzīvei, un Bērnu pansionāts Nr. 2. Baldone (1991), kas pievērš uzmanību bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem, Valts Kleins, kurš sērijā Gribu būt laimīgs (1992) portretējis desmitiem bērnu ar uzvedības problēmām, Inta Ruka, kas piecpadsmit gadu garumā devusies pie Balvu pagasta apkārtnes cilvēkiem, iepazīstot viņu ģimenes vairākās paaudzēs un radot cilvēkstāstu kolekciju Mani lauku ļaudis (1983–1998), un Andrejs Grants, kurš dokumentējis savus laikabiedrus sērijā Kolēģi, draugi, paziņas (80.–90. gadi).