Trauslie foto pieminekļi

Kad 1990. gadā jaundibinātajā Latvijas Fotogrāfijas muzejā sāku veidot ekspozīciju, pirmos fotoattēlus — dagerotipus — aizņēmos vienā no vecākajiem Eiropas muzejiem Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, kur glabājas lielākā pirmo fotoattēlu kolekcija Latvijā. Pirms piecdesmit gadiem, kad sāku pētīt Latvijas fotogrāfijas vēsturi, muzeju ļaudis nebija diez ko kompetenti dagerotipu un ambrotipu pazīšanā. Apsekojot Latvijas muzeju fondus, konstatēju, ka tajos bija atrodami pa kādam dagerotipam un ferrotipam, tikai tolaik ferrotipus dēvēja vienkārši par fotogrāfijām, kas nebija visai izteiksmīgas, ievietotas kartona ietvaros, vai arī par skārda fotogrāfijām. Bet kas tad ir šie unikālie uzņēmumi? Kā zināms, fotogrāfiju 1839. gadā atklāja francūzis Luijs Žaks Mande Dagērs, un, par godu atklājējam, šos attēlus uz apsudrabotas vara plāksnes nosauca par dagerotipiem,. Savukārt ambrotipi ir attēli uz stikla, kuram ir tumša pamatne, kas dod pozitīva attēla iespaidu. Ferrotips ir skārda plāksnīte ar gaismas jūtīgas emulsijas pārklājumu, uz kura projicē attēlu. Šajos paņēmienos iegūst tikai vienu unikālu attēlu, jo tie nebija kopējami. Šie unikālie brīnumainie paņēmieni pastāvēja apmēram desmit gadus. 19. gadsimta sešdesmitajos gados fotogrāfijas jau kopēja un pavairoja nepieciešamajā daudzumā. Vienīgi ferrotips pastāvēja līdz pat 20. gadsimtam kā tāds ātrais foto, kuru dēvēja arī par amerikāņu foto. Bija izgudrota neliela, lielgabalam līdzīga fotokamera, kuru lietoja gadadatirgos, lai par piemiņu brošiņas veidā iegūtu savu portretu. Šo paraugu Latvijā ir visvairāk.

Patlaban Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā ir apskatāma minēto paraugu lielākā izstāde, kuras eksponāti savākti no visas Latvijas un redzami pirmo reizi. Izstādes autore muzeja speciāliste Lauma Lanceniece ir rūpīgi apsekojusi muzejus, bibliotēkas, arhīvus, privātpersonas, lai sabiedrībai atklātu šos unikālos pieminekļus. Jo, kā izrādās, tie nav mūžīgi, dažiem attēli ir izzuduši un, neskatoties uz mūsdienu modernajām tehnoloģijām, nav atgūstami. Skumīgākais, ka ir zudis pirmais Rīgas panorāmas dagerotips, kas vēl septiņdesmitajos gados bija redzams, to publicēja fotogrāfs Valdemārs Upītis. Ir palicis ierāmējums ar uzrakstu Dagerotips 1840–1845. Šo attēlu Valdemārs Upītis bija pircis, zinot tā vērtību, un rūpīgi glabājis dzīvoklī, bet, neskatoties uz it kā normālajiem apstākļiem, tas tomēr nav saglabājies. Pirms dažiem gadiem fotogrāfa dēls Ivars, zinot manu aizraušanos ar fotovēstures pēdu meklējumiem, atdāvināja šo unikālo attēlu man. Esmu sirsnīgi pateicīgs par šo dāvinājumu. Pagājušajā gadā bija izdevība Rīgas panorāmas dagerotipu iedod līdzi muzeja restauratoram Kristapam Latvim, kad viņš brauca uz ASV stažēties restaurācijā. Institūts, kurā Kristaps mācījās, pieaicināja dažādus speciālistus, tomēr slēdziens bija viens – attēls ir zudis uz neatgriešanos. Nesekmīgi beidzās arī līdzīgi centieni Šveicē. Atliek vien secināt, ka visnoturīgākais fotoattēls tomēr ir labi izskalota melnbaltā fotogrāfija, kādas saglabājušās vairāk nekā pusotru gadsimtu. Savos meklējumos esmu uzgājis iepriekšējās gadsimtu mijas fotogrāfijas, kas izskatās kā šodien uzņemtas.

Tas ir brīdinājums tiem, kam pieder šīs senās liecības. Aicinu tās iemūžināt, pārceļot uz citu attēla nesēju.

Izstādē tiek parādīti 15 dagerotipi, 13 ambrotipi un 52 ferrotipi, apzinot 50 iestādes un privātpersonas. Ar saviem dārgumiem var lepoties Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, Latvijas Fotogrāfijas muzejs, kura krājumu pats papildināju 1999. gadā, atvedot no ASV divus dagerotipus un divus ambrotipus, ko man Losandželosā uzdāvināja fotomāksliniece Helēna Hofmane. Šie unikālie dārgumi deponēti no Latvijas Valsts arhīva, visiem vadošajiem Rīgas, kā arī no citu pilsētu — Apriķu, Kuldīgas, Limbažu, Krāslavas u. c. — muzejiem. Varam būt lepni par lielo bagātību, kas rūpīgi glabāta un beidzot aplūkojama vienuviet. Nedaudz vēlāk tiks izdots arī izstādes katalogs. Es izsaku pateicību kuratorei un projekta vadītājai Laumai Lanceniecei par doto iespēju pieskarties vizuāli aizgājušajam laikam. Izstādes ievadā Lauma raksta: “Izstāde ir veltījums mūsu atmiņas trauslumam, skaistajai, bet neuzvaramajai cīņai ar laiku un gaistošajai vēsturei, kam lemts sabirzt līdz ar šo cilvēku dvēselēm.”