Kurš sajuka prātā

Teicu Arnim Balčum, ka mēģinātu uzrakstīt recenziju par Aļņa Stakles personālizstādi Liegā apokalipse Latvijas Fotogrāfijas muzejā, ja vien drīkstētu attīstīt pirmo iespaidu, ka Alnis Stakle ir sajucis prātā. Skaidru piekrišanu no FK redaktora nesaņēmu, tomēr arī noraidījumu ne, tādēļ mēģināšu īstenot savu ieceri, tikai maigākā, iejūtīgākā izteiksmē.

Retoriskā figūra, kā pateikt to pašu, bet mainīt saturu, būs apmēram šāda — Alnis Stakle kā persona, protams, nav sajucis prātā. Tā ir metafora. Runa ir tikai par viņa radošo identitāti. Bet arī te mēs ieviesīsim nozīmes pārnesi un vēl vienu metaforu — kas gan ir fotogrāfa radošā identitāte? Protams, būt pasaules spogulim. Tātad, turpināsim, pasaule ir sajukusi prātā, un Alnis Stakle kā, no vienas puses, apsudrabots, bet, no otras, nevainojami gluds stikls mums to parāda. Es neteiktu, ka ar lielu entuziasmu izturos pret tāda mēroga vispārinājumiem, kā “pasaule ir sajukusi prātā”, bet pie šīs domas mēs vēl atgriezīsimies.

Pirmkārt, kādēļ man likās, ka Alnis Stakle (labi, viņa mākslinieka identitāte — turpmāk ērtības labad pie šīs atšķirības uzsvēruma neatgriezīsos, jūs tāpat sapratīsiet!) ir sajucis? Tādēļ, ka kādreiz viņu pazinām kā ļoti gaumīgu, pat piesardzīgu fotogrāfu, kas ne par kādu cenu nepieļautu savos attēlos kādas pārmērības. Bet tieši pārmērības pirmās “krīt acīs” jaunajā izstādē. Pompozi apaļi formāti, glezniecības ilūzija — turklāt nevis šādas tādas glezniecības, bet īsta baroka — jo apaļos laukumus aizpilda grēdām tēlu, kopumā veidojot patumšu, pseidovēsturisku koptoni, bet detaļās — tikpat viltotu iespaidu, ka visam redzamajam ir kāda dziļi simboliska, apslēpta jēga. Jāatzīstas, es ko līdzīgu esmu redzējis pretenciozu un komerciāli orientētu mākslinieku gleznojumos, kur tiek sajaukts vienā putrā “vecmeistaru kolorīts”, reālistiskas figūras, klusās dabas un arhitektūras elementi, pievienojot porciju sirreālas ačgārnības un naiva postmodernisma, un tad mēģināts to pasniegt bagātiem cilvēkiem kā dziļdomīgu augsto mākslu. Šādi mākslinieki bija bieži sastopami bijušās PSRS pamalēs, visādos salonos, un joprojām ir patvērušies, piemēram, finanšu institūciju gaiteņos. Lai jūs saprastu, par ko runāju, pieminēšu tikai dzeltenās preses uzmīļoto Artūru Bērziņu, kaut gan viņš, protams, nav ļaunākais piemērs. Neviens nav ļauns, un katram ir sava vieta. Tomēr mākslas kritika parasti šādai produkcijai saka kategorisku “nē”, patiesībā nesaka neko, uzreiz novēršas, ieraugot vien raksturīgo formas komplektu, un izliekas, ka nemaz nav redzējusi. Izņēmumi ir daži pasaulslaveni vārdi — sirreālisti un postmodernisti, kuriem ir ļauts tas, kas nav ļauts parastajiem mirstīgajiem, bet pie viņiem sīkāk nepakavēsimies.

Kādēļ gan inteliģentais Alnis Stakle būtu riskējis iekulties šādā kompānijā? Pirmkārt, viņš pozicionējas ne kā sirreālists vai postmodernists, bet konceptuāls mākslinieks. Tādēļ mums jāizliekas, ka neticam savām acīm, bet vēršamies pie smadzenēm — lūdzu, iztulkojiet šo visu konceptos un jēdzienos!

Jā, pasaule ir sajukusi prātā, mēs to zinām un redzam. Izstādes nosaukums Liegā apokalipse to pasaka diezgan burtiski, jo gan prāta zaudēšana, gan pasaules gals ir apmēram viens un tas pats. Kādēļ “liegā” — laikam jau tās pašas kičīgi mākslinieciskās formas dēļ. Jo izskatās jau, hm, efektīgi. Es pieļauju, ka Stakle ir ironisks — kas visumā nav pārāk raksturīgi viņa mākslai, tomēr, apskatot jaunāko projektu dokumentāciju mājaslapā, secināju, ka ne par kādu vienotu stilistiku tajos nevar runāt, tādēļ — kadēļ gan ne kičs un ironija? Stakles proponētā apokalipse gan attiecas ne tik daudz uz visu pasauli kopumā (atkal metaforas!), kā to pārpildījušo attēlu jūru, patiesībā okeānu, kurš draud aprīt pēdējās sauszemes paliekas. Tam ir pamats — darbu sērija un izstāde, lai gan sakritības pēc sagaidījusi patiešām apokaliptiskas ainas no kara Ukrainā, ir tapusi iepriekšējā periodā, kad aktuāls bija pandēmijas solītais pasaules gals. Tēma ir gudri sašaurināta — no pandēmijas laika paņemts tikai viens fenomens, proti, pēkšņa un masveidīga pasaules sakrāto kultūras bagātību digitalizācija un atvēršana apskatei attālināti. Kopā ar ierobežotām iespējām kustēties fiziski, tā tiešām radīja lavīnas iespaidu, kas gāzās pār nabaga patērētāju galvām, pareizāk, zibinājās viņu acu priekšā. Visu pasaules muzeju krājumi, pie kuriem cilvēki ne tik sen devās garos ceļojumos un par kuru apskati maksāja naudu, pēkšņi tika piegādāti viņu mājās — bezgalīgās attēlu galerijās un virtuālās tūrēs. Protams, tie bija kultūras vērtību surogāti — skulptūras bez apjoma, gleznas — visas vienā (datora) izmērā, dziedātāju balsis, it kā viņi nevis uzstātos uz skatuves, bet spiegtu ausī. Nemaz nerunājot par tādām smalkām lietām kā materialitāte un unikalitāte, kas bezcermonijā bija sabirzušas pikseļos. Tiesa gan, nevar teikt, ka pandēmijas realitāte būtu radījusi kādu pavisam jaunu pasaules galu — tikai modelējusi to pašu veco, tā saucamās digitālās revolūcijas apokalipsi. Digitāli pieejamu attēlu jau pirms pandēmijas bija tik daudz, ka pārspriedumi par kādu nebūt “aptveršanu” bija kļuvuši bezjēdzīgi.

Stakles izstādes izmestais āķis, uz kura uzķeras gandrīz katrs labticīgs apmeklētājs, ir vēlme atpazīt katru konkrēto fotogrāfiju vai mākslas darba reprodukciju, no kuru fragmentiem veidotas bezgalīgās kolāžas. Tas varbūt pat ir aizraujoši līdz brīdim, kad skatītājs iedomājas pajautāt pats sev — kādēļ tas vajadzīgs? Erudīcijas pārbaudei? Aizmirstiet, jūs nevarat būt erudīts visas pasaules attēlos — ne tagad, ne agrāk. Lai atminētu slēptas sakarības — tēmas, kompozīcijas principus, tēlu dialogus? Jums atklāsies tikai ilūzija. Meklēt kontekstus? Tāpat taču skaidrs, ka ne tikai konteksti, bet pat atsevišķu tēlu nozīmes mūsdienās ir bezgalīgi mainīgas, lai neteiktu, ka pilnīgi iztukšotas. Es nolēmu neiekrist slazdos, bet, protams, iekritu, jo daudzi attēli ir pazīstami bez piepūles, minēšu tikai dažus, kas novietoti apļu centros:
– kaut kāds muskuļains torss; iespējams, cīkstonis no patskartes,
– kaut kāda 19. gadsimta dāmu komiteja,
– Pietà,
– šķīvīša dancināšana,
– Pizas tornis,
– vēsturiska kleita.

Pietiks. Kā redzat, es ne sevišķi nopietni pret to attiecos. Neizjūtu trauksmi, ka nepazīstu, piemēram, divus kungus, no kuru portretu pusēm salīmēts viens vesels. Laikam dikti slaveni kungi, vai man vajadzētu kaunēties? Es, protams, pamanīju, ka katrā darbā kaut kāda veida attēli dominē — svētā Sebastiana gleznojumi un vīriešu kailfigūras vai 20. gadsimta strādnieki. Visgodīgākais man šķiet darbs taisnstūra formā, kas novietots muzeja trešajā stāvā un ir krietni paburzīts — tas pat nemāna skatītāju, ka būtu kāds noteikts, pabeigts veselums, kuru nevarētu turpināt visos virzienos līdz bezgalībai. Pasaule nav sajukusi prātā. Tajā vienkārši ir daudz lietu, kas man nav vajadzīgas. Varu iedomāties neirozi, kas pārņem aktīvu sociālo tīklu lietotāju, kam sāk likties, ka viss, kas nonāk viņa redzes laukā, attiecas tieši uz viņu. Tomēr tā ir viņa, nevis pasaules problēma.

Es ceru, ka Alnis Stakle ir domājis tieši par to, kā iztēlota apokalipse varētu ietekmēt konkrēta skatītāja prāta stāvokli. Nevis retoriski jautā, kas notiek ar pasauli, bet, gluži kā pie terapeita, mēģinot atbildēt — kāpēc mani tas interesē, kas man liekas vajadzīgs un bez kā var iztikt, ko noteikti attēli nozīmē tieši man. Un — vai tiešām apokalipse, vienalga, reāla vai metaforiska, ir tuvu, jo es taču neesmu sajucis prātā!

Izlīdzinošam finālam pieminēsim laikus, kad katrs attēls kaut ko nozīmēja. Izmantoju, protams, interneta resursu, kas pirmais “izlec”, iegūglējot “simboli 17. gadsimta flāmu glezniecībā”:
– maize — Jēzus miesa,
– austere ar citronu — dzīrotāji Kristus vietā izvēlas izpriecas,
– gliemezis — bezvainīgā ieņemšana.

Es ieteiktu pie tā palikt.