Vai latvietība ir aizsargmehānisms?

Latvijas Radio 1 raidījuma Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru sērijā, kas veltīta šausmu žanram, dzejnieks Toms Treibergs jautā: “Un no kā tev ir visizteiktākās bailes, [..] ja mēs atvirzāmies no ikdienības vienkāršuma, ieejot jau kādā tālākā realitātes fāzē vai stāvoklī?” Rakstnieks Svens Kuzmins atbild: “…no ierakstītām vēstulēm, [..] no cilvēku radītām sabiedriskām vai birokrātiskām struktūrām, [..] man ir šausmīgi bail no studentu korporācijām.” ¹⁾Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru. Pārlapojam Bārbalas Simsones sastādīto šausmu stāstu antoloģiju. Latvijas radio 1: Rīga, 2021. 1.–3. min // https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/cienijamie-lasitaji/pabaidities-parlapojam-barbalas-simsones-sastadito-sausmu-stastu.a148854/

Nebūt nevaru identificēties ar bailēm no konservatīvām, taču akadēmiskām organizācijām – korporācijām. Tomēr vispārīgos vilcienos jūtos līdzīgi. Es, piemēram, baidos no ekstrēmi patriotiskām grupām. Var apsvērt kādreiz medijos (cerams, ne biedru skaitā) populāro kustību Tēvijas sargi. Vispār ir ļoti viegli iztēloties, kā pēc izskata kaujinieciskas, agresīvas kustības, kuru mērķis ir izskaust visu svešo, varētu raisīt bailes ikvienam, kurš nav kustības dalībnieks vai domubiedrs. Apsverot ko mazāk asu, mani mazliet biedē latviešu strēlnieku un leģionāru dziesmas. Varbūt mūsdienu izpildījumos tas ir tikai audzinoši iecerēts, drosmi veicinošs patoss, taču relatīva miera laikos ir nedaudz īpatnēji jautrā vienbalsībā izdziedāt, ka “sitīsim tos utainos arvien, arvien”, un vārdos apliecināt gatavību “nežēlīgam naidniekam likt visu atmaksāt” u. tml. Kad šāda dziedāšana nav cieņas izrādīšana memoriālos pasākumos, tā mēdz izskatīties pēc pašsaglabāšanās instinkta nevietā vai sliktākajā gadījumā – pēc paranojas. Un, pat ja tas ir tikai patoss, arī dzīve metaforiskos ierakumos ir nogurdinoša.

Par kolektīvām bailēm vedina domāt Arņa Balčus fotogrāmata Nākotne pieder nākotnes cilvēkiem. Sergeja Kruka pēcvārdā izcelts, ka tajā prezentēta sociālā kritika, kas aptver politiķu tukšvārdību, sociālo nevienlīdzību, sabiedriska mēroga atsvešinātību, kuru pārvar tikai kolektīvi rituāli. ²⁾Kruks S. Vārdos saliktā nākotne, fotogrāfijas vienkāršā tagadne. // Balčus A. Nākotne pieder nākotnes cilvēkiem. Mūdienu kultūras centrs Kultkom: Rīga, 2021. 204. lpp. Preses relīzēs rodams papildinājums, ka grāmata tostarp ir latviešu portretējums ar sentimentālu, ironisku piedevu. Ielūkojoties fotogrāfiju saturā, skatītāja uzmanība ir vērsta uz latviešu patriotisma un valstiskuma dažādajiem poliem – no Latvijas antiglobālistiem līdz 11. Saeimas sasaukumam – un to reakcijām pret samilzušām sabiedriskām problēmām. Fotogrāfijas uzņemtas saspīlētajā laika posmā no 2008. līdz 2015. gadam, un mītiņu, gājienu, atceres pasākumu, pat reklāmas stendu, bukletu attēlos atbalsojas procesi un notikumi: ekonomiskā krīze, valsts valodas referendums 2012. gadā, valūtas maiņa no lata uz eiro, ieilgušās emigrācijas un demogrāfijas problēmas. 2015. gadā iedzīvotāju skaits nokrīt zem 2 miljonu atzīmes bez izteiksmīgām cerībām to paaugstināt ³⁾Skat. Centrālā statistikas pārvalde. Iedzīvotāju skaits un tā izmaiņas. // https://stat.gov.lv/lv/statistikas-temas/iedzivotaji/iedzivotaju-skaits/247-iedzivotaju-skaits-un-ta-izmainas – tas ir interesants fona apstāklis, ko paturēt prātā, spriežot par Nākotne pieder nākotnes cilvēkiem. Savukārt mērķtiecīgas un pārliecinātas rīcības vietā Latvijas sabiedrība saskaras ar korupcijas skandāliem, iedzīvotāju uzticība valdībai krītas, un to būtu grūti viennozīmīgi nodēvēt par populismu. Savukārt, skatot grāmatu kopš 2022. gada 24. februāra, it sevišķi pamanāmi ir uzsvari uz militāro drošību, zinot, ka grāmatas fonā gruzd arī Krimas aneksijas radītā baiļu noskaņa.

Nākotne pieder nākotnes cilvēkiem var skatīt kā turpinājumu darbam, ko Arnis Balčus iesācis sērijā Amnēzija un fotogrāmatā Uzvaras parks. Tajos reflektēts gan par atmiņu personīgā dimensijā, gan par tās instrumentalizēšanu kolektīvos, politiskos nolūkos. Amnēzija funkcionē kā vispārīgs idejas pieteikums, kas norāda uz atmiņas selektivitāti, kurā noklusētais top aizmirsts un kļūst par neesošu, bet vēlamais tiek uzsvērts, pārtopot par realitāti it kā atspoguļojošu mītu. Dzīve savā ziņā kļūst par mērķtiecīgu, pārdomātu vai mazāk pārdomātu izlikšanos. Turpretī Uzvaras parks un Nākotne pieder nākotnes cilvēkiem koncentrējas uz konkrētiem kolektīvās atmiņas rituāliem un tajos ierautā indivīda pieredzi. Abas grāmatas kritiski lūkojas uz konkrētu mītu izspēlēšanu praksē, pievēršoties katra savai Latvijas sabiedrības daļai: krieviem un latviešiem. Ja Amnēzija ir tēmas vispārīgs pieteikums, tad Uzvaras parks un Nākotne pieder nākotnes cilvēkiem ir gadījuma pētījumi.

Grāmatā Nākotne pieder nākotnes cilvēkiem ir divi vadmotīvi. Viens no tiem ir vientulība. To iedveš interjeru, kluso dabu, arhitektūras un vides fotogrāfijas, kurās atklājas postpadomju vizuālā telpa, drūpošas un pamestas dzelzsbetona ainavas. Attēlos rādīts laika zoba skartais vai nepabeigtais – fokuss ir uz bedrēm, ieilgušiem remontdarbiem, noplukušām pastkastēm, nestrādājošiem vilcienu kustības sarakstiem. Grāmatā ir attēloti neapdzīvoti mājokļi, apputējuši interjeri, rēgojas noplukusi un sagraizīta “pārdod dzīvokļus” zīme. Fotogrāfijās redzamā nekārtība un nabadzība pēcvārdā raksturota kā pretmets latviešu politikā izplatītākajiem problēmu risināšanas veidiem “sakārtot” un “vienot”. ⁴⁾Kruks S.Op. cit. 204. lpp. Taču var izvērst arī citu lasījumu – iemītnieku paliek arvien mazāk, paliek jo mazāk iespēju apstrādāt un uzturēt vidi. Trāpīgs ir foto, kurā atspoguļots tukšs betona reklāmas stends, kam fonā izputējusi rūpnīca – nav, kam reklamēt, un nav, kam ražot. No 1990. līdz 2010. gadam iedzīvotāju skaits Latvijā krities aptuveni par 500 tūkstošiem ⁵⁾Skat. Centrālā statistikas pārvalde. Iedzīvotāju skaits un tā izmaiņas. // https://stat.gov.lv/lv/statistikas-temas/iedzivotaji/iedzivotaju-skaits/247-iedzivotaju-skaits-un-ta-izmainas – šad tad izskan, ka no Latvijas pazudusi Rīgas apjoma pilsēta. ⁶⁾Par laimi, 2022. gada sākumā salīdzina ar Cēsīm (skat. Nulle A. Iedzīvotāju skaits Latvijā turpina sarukt. // https://lvportals.lv/skaidrojumi/337118-iedzivotaju-skaits-latvija-turpina-sarukt-2022) Demogrāfijas un migrācijas krīzē urbānā un industriālā vide kļūst par tukšumu. Gluži kā drupu, tā arī Latvijas nākotne pieder stihijām un pašam laikam.

Attiecībā uz cilvēka dzīves telpu visai uzskaņojošs ir blokmājas loga foto – kur kāds iemājo, tur priekšā ir restes. Cilvēks portretos parādās nocietinājies vienatnē vai arī izolēts no citiem, kaut arī dažviet fonā nojaušama izplūdusi rosība. Balčus ielūdz ieskatīties vēlēšanu iecirkņa tukšumā, kur sporta zālē, sapņaini demokrātiska saules stara aspīdēts, sēž vientuļš uzraugs. Spriežot pēc vēlēšanu aktivitātes rādītājiem, minu, ka šis bija vieglākais kadrs, ko uzņemt. Citviet skatāms anonīms cilvēks, nocietinājies baltā kubā – varbūt tas ir papildinājums fotogrāfijai ar peļķē samīdītu Eiropas Savienības cepurīti? Dziesmu svētku gājienā tautumeita fotografēta atstatus no pūļa. Kora koncerta laikā blakustelpā skaņas tehniķis garlaikoti skatās telefonā.

Kopīgi rituāli nebūt nav ekstenciāli triviāli, taču viegli piekrist Hannai Ārentei, ka stingrā nozīmē mīlēt var tikai tuvāko, nevis tautieti vai kolektīva dalībnieku. “Es principā mīlu tikai savus draugus un neesmu spējīga ne uz kāda cita veida mīlestību. [..] visiem, kas cits ar citu organizējas, ir kaut kas kopīgs – proti, tas, ko mēs ikdienā dēvējam par interesēm, [..] taču, ja šīs dimensijas jauc vietām, ja mīlestību, tā teikt, ņem līdzi pie sarunu galda, tad, pavisam skarbi izsakoties, tā, manuprāt, ir katastrofa.” ⁷⁾Ginters Gauss intervē Hannu Ārenti. Cilvēks publiskās telpas gaismā. Tulk. Ošiņš M. // Rīgas laiks. 2019. gada februāris. 18. lpp. Es varu just atbildību cita pilsoņa priekšā, mums var būt kopīgas intereses un mērķi, bet cik gan tuvs kādam varu justies, piemēram, lāpu gājienā? Kaut Krukam ir zināma taisnība, tomēr grūti visā pilnībā piekrist novērojumam, ka “rituāla radītā vienotība vienkārši ir cilvēku klātesamība laikā un telpā.” ⁸⁾Kruks S. Op. cit. 204. lpp. Kopības sajūta, līdzesamība ir būtiska, un gājiens ir pacilājošs, it sevišķi, ja tas pulcē tūkstošiem cilvēku, taču tas obligāti neglābj no vientulības un izolētības. To, iespējams, vislabāk spēj izkoptas privātās telpas intimitāte.

Pēcvārdā minēts, ka grāmatu var skatīt, neievērojot kādu noteiktu secību, taču rosinu vismaz vienu reizi to ignorēt. Tādējādi var ieraudzīt, ka drupu un pamestības spēlē atkārtojas specifiska metode – secīga kompozicionāla ekvivalence. Piemēram, attēlam ar kādreizējā kolhoza Dzimtene aizaugušo impozanto zīmi seko kompozīcijā identisks attēls ar apdrupšu ķieģeļu stabu lauka vidū – nieka skursteni, kas palicis pāri no viensētas. Sociālisma atmiņas nākotne ir nebūtība, nevis daļa no latvieša pašdefinīcijas un vēstures atceres? Patvaļīgi šķirstot, šāda nozīmju spēle paliek slēpta. Vienlaikus Arnis Balčus izturas pietiekami uzmanīgi, norādot, ka monētai ir otra puse – aizmirst nevis tāpat vien, varbūt tie ir centieni izslēgt šausmas? Un, ja arī atceras ar konkrētiem uzsvariem, tad tas ir tādēļ, lai neapklusinātu vēstures netaisnības un ciešanas? To skatītājam atgādina Latvijas Politiski represēto apvienības foto. Un tas ir būtisks atgādinājums – atceres prakses var kritizēt un to ir vērtīgi darīt, taču tas var būt ciniski, ja neiekļauj empātisku jūtīgumu attiecībā uz šausmu, genocīda vēsturi, upuru un viņu ģimeņu balsīm.

Otrs grāmatas vadmotīvs ir kopība, kas raisās mītiņu, gājienu, dievkalpojumu, svinību u. c. fotogrāfijās. Vairākos attēlos ieraugāmi saukļi: “Zaudējot latu – zaudēsim valsti!”, “NĒ – EIRO”. Attiecībā uz seksuālās orientēcijas problemātiku pavīd jautājums: kam mums “Rietumeiropas atkritumu lieko?” Var ieraudzīt valsts valodas referenduma bukletu, tajā trīs smaidīgas tautumeitas aicina parakstīties pret grozījumiem. Kaut neiebilstu tautumeitām, vispārīgi spriežot, visās trīs saukļu grupās var saskatīt kopīgu tendenci. Atminoties nesenos Valsts valodas centra, maigi izsakoties, pārsteidzošos vērtējumus par konkrētu vārdu neitralitāti ⁹⁾Skat. Demidovs V. Negatīvu rezonansi izsaucis valodas centra paustais par vārda “nēģeris” lietojumu. // https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/negativu-rezonansi-izsaucis-valodas-centra-paustais-par-varda-negeris-lietosanu.a441351 , šo tendenci varētu nosaukt par latviešu pretējību starptautiskajam kontekstam. Konteksts ir apdraudējums, bet vajag pašsaglabāties. Ja Austrumu pieredze ir slepkavnieciska un asiņaina, tad dažiem Rietumi ir vēl biedējošāki. Nāk prātā nostājas, kuras dedzīgā, cīņai gatavā retorikā kultivē kustība Austošā Saule. Rietumu civilizācija, kuras daļa ir arī Latvija, “atrodas lejupslīdē. Šīs lejupslīdes cēlonis ir marksistu ideoloģiskā subversija, [..] radikalizēti kreisie, [..] postmodernisma filozofija.” ¹⁰⁾Skat. n. a. Manifests. // https://www.austsaule.lv/manifests-2/ Draudi pa labi un draudi pa kreisi, un visur ir marksisti! Vajag aizsargāties, un homofobija, rasisms, intelektuāls negodīgums, šķiet, ir atļauti līdzekļi.

Pie Pēterbaznīcas iemūžināts cieši sakļauts aplis, kur katrs no biedriem rokās tur Latvijas karogu, un 16. martā ar Latvijas karogu stāv tikai ierindā. Metaforiskos ierakumus par realitāti padara plašais klāsts policistu, specvienību, armijnieku fotogrāfiju. Policisti, divās apjomīgās kolonnās nostājušies pie Brīvības pieminekļa, apsargā pilnīgu tukšumu. Goda sardze apsargā pašu Brīvības pieminekli. Salīdzinoši attālu cits no cita izkārtoti, policisti pie Uzvaras pieminekļa arī apsargā pilnīgu tukšumu. Policija mēdz apsargāt karsējmeitenes. Kamuflāžā tērpti un krāsoti kareivji apsargā Latviju. Specvienība pie autobusa gatavojas kaut ko apsargāt. Policistu un apsargājamo proporcijas mainās studentu un studenšu korporāciju gājienā 18. novembrī. Garām labdarības akcijas Nepaej garām reklāmai soļo tūkstošiem cilvēku. Brālība, kopība tomēr ir atsevišķas cilvēciskās eksistences šķautnes, atšķirībā no mīlestības, un varbūt tas pats sakāms par līdzjūtību?

Starp citiem kopā sanākšanas iemesliem izcelti arī daži sadzīviskāki: nocenotas zandeles tirgū, veikala Economclass atlaides. Masu skatā Purvciemā visiem rokās maizītes. Latvieši pulcējas, kad ir piemiņas dienas, kad ir atlaides un kad var labi paēst. Sanāk arī uz dievkalpojumiem, vingrošanas sacensībām un koncertiem. Noslēgumā parādās foto no “drošības festivāla” – pēc visa spriežot, tas ir bērnu koncerts, skatītāji gan tikai divi.

Starp ikdienas momentiem atrodams punctum, kurā saturiskais vēstījums sakrīt ar visas fotogrāfijas vienojošo, pelēcīgo krāsu gammu. No tribīnēm paveras skats pāri futbola laukumam, kura vidū guļ sportisti. Šķiet, viņi veic staipīšanās vingrinājums, taču, iesaldējot tos fotogrāfijā, raisās iespaids, ka sportisti būtu apkrituši – kontekstā ar apkārt esošajām fotogrāfijām tā primāri izskatās pēc atpūtas bezspēkā. Un pat saulainās dienas košums grāmatas vienotajā toņu gammā izskatās nošļucis, saguris. Viss pilnasinīgi dzīvīgais grāmatā rādās pelēcīgi slābans. Tā ir attēlošanas metode, kas skatītāju iedzen stūrī, liekot saturu skatīt ar it kā nogurušām acīm, caur noguruma prizmu. Taču šādā veidā zūd sentimentālā piedeva, un, pat esot nostalģiski noskaņotam, atmiņās gluži neizdodas kavēties, jo sadzīviskais izskatās pēc daļas no kritikas – pēc vizuāla atgādinājuma par depresijas un pašnāvību rādītājiem Latvijā.

Šajā noguruma estētikā pilsonisku, nacionālu un reliģisku vērtību iemiesojošie kopīgie rituāli izskatās tikpat sadzīviski, pat pliekani kā kopmītņu istaba vai malkas grēda. Grāmatu caurvijošā vientulība, kolektīvā defensivitāte un nogurums vedina sociāli kritisko vēstījumu lasīt kā brīdinājumu, ka nacionālā identitāte, kas formēta nepārtrauktās bažās par savu eksistenci, ilgtermiņā ir izsmeļoša. Ciktāl “būt latvietim” nozīmē baidīties no Krievijas, no naidnieka, no Rietumu neomarksistiem, no savas iznīcības un par savu eksistenci nepārtraukti cīnīties, tiktāl tā ir definīcija no pretējā – primāri ir kaut kas patstāvīgs, attiecībā pret kuru, norādot uz savu atšķirību, sevi definē latvietis. Latvietība šajā nozīmē sāk izskatīties pēc aizsargmehānisma. Vai arī Nīčes garā var runāt par latvisko resentimentu. Ciktāl pašdefinīcija ir atkarīga no cita, tiktāl cieš patstāvība – tā paliek sekundāra.

Reizē, domājot par šādu, visai abstraktu kritiku, svarīgi konstatēt, ka Krievijas agresija ir pavisam reāls drauds un latviešu represijas vēsture ir nevis upura balss atzīšanas un pāridarītāja nožēlas diskurss, bet gan tā sastopas ar Krievijas šovinismu, kur režīma—pāridarītāja sabrukums tiek saukts par traģēdiju. Šajā ziņā svarīgs ir atmiņas pētnieces Aleidas Asmanes secinājums: “Kamēr starp upuru un vaininieku pēctečiem nav izveidojušās atzīstošas attiecības par vēsturisko vainu, upuru atmiņa saglabāsies sakaitēta…” Sakaitējumam kļūstot par būtisku asi nacionālajā pašizpratnē, nobriest ekskluzīvas, izslēdzošas kolektīvās atmiņas prakses, kas “nepieļaus citas atmiņas”. ¹¹⁾Asmane A. Jaunais īgnums par memoriālo kultūru. Iejaukšanās. Tulk. Šuvajevs I. Zinātne: Rīga, 2018. 127. lpp. Kolektīvajā atmiņā, patriotismā pamatoti koncentrējoties uz savas balss un pieredzes artikulāciju un atzīšanu, diemžēl nesadzirdētas paliek citas balsis. Un, skumjā kārtā, citādajam kļūstot par problēmu, ir pieejami jo mazāk resursi, kā konfrontēt ksenofobiju, homofobiju, rasismu. Citādā izslēgšanas un diskriminācijas formu klāsts ir plašs, bet, ja neskaita specifiskas grupas un personas, valstiskā mērogā tas paliek neadresēts. Un, raugoties no kreisi liberālas un pesimistiskas perspektīvas, pretestība pret citādo, svešo brīžiem izskatās pēc mēģinājumiem saglabāt tiesības atstumt un pat pazemot citu, nevis pēc kaut kā cēli nacionāla vai patriotiska, latviskās vērtības apliecinoša. Proti, latvieši mazākā mērogā īsteno principā to pašu pamatattieksmi, kas, ekstrēmā formā īstenota, vēsturiski nodarījusi pāri viņiem pašiem. No vienas puses, neceļas roka kādam pārmest, taču traumu pārstrāde ir problēmu loks pats par sevi, ja tā notiek uz citu rēķina. Un arī vispārējā baiļu noskaņā ir pietiekami daudz paškritisku jautājumu, ko sev uzdot.