Pētera Korsaka fotoalbums Eižens Finks. Fotogrāfs leģenda
Pirms simt gadiem nelabvēļi Rīgas avīzēs rakstīja, ka Eiženam Finkam slikti gāja ar foto biznesu, un tāpēc viņš ķēries klāt zīlēšanai. Lai arī fotogrāfija bija Finka profesija, vairāk zinām viņu kā likteņa pareģotāju. Pagājušā gadsimta 20.–30. gadu preses smalko aprindu hronikā zib viņa nākotnes paredzējumi, tāds ir viņa tēls arī musdienu masu kultūrā. Pats Finks patiesi vai izliekoties Aizkulišu korespondentam gan teicis: “Gribu mieru no cilvēkiem. Man nepatīk, ka nāk pie manis zīlēt, tas viss man galīgi jau apnicis. Gribu tikai strādāt, kā labs fotogrāfs.” (1928. g. 30. nov., 2. lpp.). Fotogrāfijas vēsturnieks Pēteris Korsaks jauniznākušajā fotogrāmatā atdot Finkam šo profesionālo un, es teiktu, arī cilvēcisko identitāti. Grāmata ir izveidota kā ģimenes fotoalbums. Sākumā ir Finka radu fotoportreti ar gariem parakstiem – personu dzīvesstāstiem. Drukātais teksts aizstāj mutisku stāstījumu, kas parasti pavada albuma šķirstīšanu radu un draugu lokā. Ģimenes fotogrāfijām seko salonā uzņemtie rīdzinieku komerciālie foto. Māksliniece Anna Aizsilniece fotogrāmatas lapaspušu fonam izvēlējusies laikmetam raksturīgu sienu tapešu rakstus, šādi atgādinot kādreizējo privātās telpas izskatu: lielformāta fotoportretus ierāmēja un kāra uz āķīša pie sienas. Skatītāja personiskā emocionālā atmiņa liek uztvert šīs svešo cilvēku ģīmetnes kā ģimenes albumu. Emocionālā attieksme rodas, pateicoties tam, ka grāmata atgādina privātā foto radīšanas un lietošanas prakses. Skatoties savas ģimenes albumu, fotografēšanas paņēmieni, ar kādiem ir iemūžināti radinieki, iegūst tuvības, intīmas emocionālās saskarsmes konotācijas. Un mēs nemaz nedomājam par to, ka tā ir standarta komerciāla ikonogrāfija, fotosalonā pieņemtie stereotipiskie skatiena virzieni, žesti, ķermeņa pozas un foni. Daļēji stereotipi ir tehnikas diktēti, daļēji – laikmetīgs priekšstats par personas reprezentāciju, taču, par spīti tehnikas progresam un identitātes globalizācijai, tie palikuši noturīgi vismaz līdz digitālajai ērai. Svešo cilvēku albumu skatīšanās tādējādi izraisa vizuālās asociācijas ar radniecības, kopības emocionālo pārdzīvojumu. Būdama saistīta ar ķermeniskām sajūtām, emocija piešķir attēlojumam materialitāti, aicinot izdzīvot cita cilvēka dzīvi.
Pētera Korsaka fotogrāmata ir veiksmīgs, hronoloģiski ierobežots privātā reprezentācijas foto profesionālās ikonogrāfijas apkopojums. Ikonogrāfiju raksturo acu skatiena virziens, ķermeņa un galvas pagrieziens, apģērba aksesuāri un fons. Apģērbs kā sociālais kods mainās ātri, tāpēc laikmetu – posms starp diviem pasaules kariem – skatītājs var noteikt visai droši. Profesionālā fotogrāfa iestudētā neverbālā komunikācija ir vairāk dzīvotspējīga: mūsu vecāki un vecvecāki tēloja tādus pašus skatienus, žestus un ķermeņa plastiku, pozējot sadzīves pakalpojumu kombināta fotogrāfam 50.–80. gados. Modeļi izvairās no kontakta ar skatītāju, tātad neuzrunā skatītāju ar kādu prasību, bet vienkārši ļauj sevi apskatīt. Tāpēc vienmēr ir saistoši un viegli pētīt svešus privātos albumus, jo iemūžinātie cilvēki tikai vēlas, lai viņus atcerētos, bet neprasa kaut ko darīt viņu labā.
