Tu esi par sauli vai tumsu?

Vēsture mums māca, ka cilvēka, sabiedrību, tautu, nāciju attīstību ir veicinājusi nevis sekošana konvencijām, tradīcijām, konjunktūrai, bet tieši visi tie mirkļi, kuros notikusi izlaušanās no šī komfortablā ietvara, bijusi iešana ārpus rāmjiem, cita skatpunkta meklēšana, riskēšana, eksperimentēšana. Zinātniskie atklājumi vai apgaismības laikmets ir labs piemērs – bez tiem nevaram iedomāties civilizācijas attīstību, lai gan katrs attīstības solis ir bijis kā grūti izcīnīta revolūcija un lielākoties visi celmlauži kādreiz tikuši dēvēti par psihiem, burvjiem, nepieskaitājamiem, reizēm pat noziedzniekiem. Jo cilvēks pēc dabas ir tumsoņa – jo mazāk tu zini, jo laimīgāks tu esi, tāpēc kultūra, izglītība un zinātne ir drauds jebkādam status quo. Dzimtbūšanas laikā, piemēram, bija arī tādi gadījumi, kad vācu muižnieks latvietim uzbūvēja labāku māju, bet latvietis to nodedzināja, jo viņam bija bail no pārmaiņām. Arī izglītība toreiz drīzāk nesa vairāk ļaunuma, jo deva latvietim atklāsmi par savu nožēlojamo stāvokli. Un pat jaunlatviešus, ar kuriem saistām latviešu kultūras atmodu, iesākumā paši latvieši neuzņēma ar atplestām rokām. Ne velti arī mūsdienās Latvijā izglītība un kultūra ir politisko prioritāšu lejasgalā, jo gara un prāta attīstība un izaugsme ir bīstama, it īpaši netaisnīgai, nemākulīgai, tuvredzīgai varai. Taču šis nav stāsts tikai par progresu un to, ka katrs attīstības solis tiek uztverts kā Dāmokla zobens, bet arī par brīvību. Teiksim, ja šeit iebruktu mūsu lielā kaimiņvalsts, ko tad mēs aizstāvētu? Zviedru bankas, dāņu zemi, norvēģu veikalus vai ofšoru rūpnīcas? Daudzi teiktu – brīvību. Bet kas tad ir brīvība laikmetā, kurā tu esi atkarīgs no bankām, lielām korporācijām un globālā satura vienveidības? Brīvība ir iespēja būt pašam. Krievijā tu nevari būt pats, tev ir jāizliekas vai jākļūst par zombiju, ja gribi izdzīvot. Bet būt pašam nozīmē arī brīvību izteikties patiesi, brīvību būt radošam, brīvību iziet ārpus rāmjiem, normām, sistēmas. Es nesen rakstīju, ka sabiedrības brīvības pakāpi var noteikt pēc tā, cik radikālu mākslu mēs tolerējam. Mākslai, tāpat kā zinātnei un izglītībai, citiem vārdiem, attīstībai, nevajadzētu būt nekādām robežām. Protestēt un noliegt nesaprotamu mākslu ir tas pats, kas stāvēt pie izglītības ministrijas vai augstskolām, aicinot aizliegt augstāko izglītību kā tādu. Būtu jocīgi, vai ne? Jo tu nekad nevari zināt par daudz. Taču – jo vairāk tu zini, jo vairāk tu saproti, cik maz tu zini. Izglītība nepadara tevi laimīgāku, tu nesāc pasauli uztvert rožaināk, tieši pretēji – tu kļūsti ciniskāks, raupjāks, depresīvāks. Attiecīgi – jo vairāk tevi šokē māksla, jo aprobežotāks tu esi. Un – jo vairāk tu redzi mākslu, jo mazāk tā tevi šokē. Zināšanas arī mēdz šokēt, bet neviens vēl nav nomiris no pārāk daudz mākslas, izglītības vai kultūras. Likumdošanā, kas attiecas uz publisko telpu, joprojām neatrast pat vārdu “māksla”, jo to, kas notiek publiskā telpā, joprojām dēvē par “reklāmām”, “izkārtnēm” vai “citiem informatīviem materiāliem”. Taču māksla var notikt ārpus institūcijām, ārpus birokrātu saskaņojumiem, bez dotācijām, skolotāju, kuratoru, naudas devēju vai sabiedrības akcepta, arī ārpus likuma, it īpaši, ja māksla likumdošanā nemaz neeksistē. Māksla var notikt jebkur, jebkad, un tā var ne tikai jūs izklaidēt un komfortēt, bet arī pārsteigt, izaicināt, tirdīt, iedvesmot, sarūgtināt, likt domāt vai izjust neprātīgas emocijas, ne vienmēr patīkamas. Mākslai, tāpat kā attīstībai, robežām nav jābūt! Taču katrs solis ārpus rāmja, ārpus komforta zonas, kurā tevi var nesaprast, ir ne tikai paša mākslinieka, bet visas sabiedrības uzvara cīņā par brīvību. Šī cīņa parasti nav viegla, kā varētu domāt. Šāds sienas zīmējums, kas ietver viedu dzīves atziņu – tu nevari tikt līdz saulei, neizejot cauri sūdiem –, simboliski parāda to, ka mēs arī varam, respektīvi, ne tikai to, ka mākslinieks var, bet arī mēs kā sabiedrība esam progresīva, brīva, interesanta. To, ka mēs neesam tikai mazi, pelēki, bailīgi, pasīvi radījumi, kuru radikālākā izpausme ir nodziedāt Saule, Pērkons, Daugava, bet ka mēs varam būt arī asi, spēcīgi, enerģiski, radoši, drosmīgi, nekaunīgi. Ka mēs nemīžam, bet maucam! Ka mēs ejam uz sauli un nebaidāmies no sūdiem. Kā uz to reaģēt? Melnbaltajā ērā ir tikai divas izvēles iespējas – vai nu jūs iestājaties par brīvību neatkarīgi no tā, vai saprotat šo un citu mākslu vai nesaprotat, vai arī jūsu argumenti ir birokrātija un represijas, aiz kā slēpt savus aizspriedumus un atpalicību. Citiem vārdiem – tu esi par tādu sabiedrību, kas ir brīva, izglītota, atraktīva un cool, vai tādu, kur tradicionālās vērtības ir tumsonība, pazemība un nabadzība?

* 21. maijā uz ēkas Avotu ielā 40 parādījās nesaskaņots sienas gleznojums. Šobrīd policija veic izmeklēšanu.