Sievietes ķermenis populārajā žanrā
Kad pirms vairākiem gadiem Latvijas Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursos pasniedzējai pavēstīju par fotosērijas darba ideju – uz ķermeņa un matiem projicēt dažādus tekstus –, pasniedzēja ideju izbrāķēja, sakot, ka tas daudz jau ir praktizēts un diez vai man izdosies šajā žanrā strādā īpaši oriģināli. Virkne fotogrāfu uz kaila sievietes ķermeņa projicē dažādus attēlus: franču fotogrāfs Lusjēns Klerjē (Lucien Clergue) to praktizēja melnbaltās fotogrāfijās, mūsdienu franču mākslinieks Danijs Olivjē (Dani Olivier) un amerikāņu mākslinieks Deiviss Eijers (Davis Ayer) strādā šajā žanrā, vācu fotogrāfs Antons Zālers (Anton Sahler) projicē gaismas uz sievietēm, kas ir stāvoklī, amerikāņu mākslinieks Nelsons Guda (Nelson Guda) darbojas šajā žanrā, taču viņa darbiem raksturīga vīriešu modeļu iesaistīšana un ķermeņu kustīgums. Rīgas Fotomēneša ietvaros mākslinieces Annas Dzērves izstādē Red Velvet, kas līdz 22. jūnijam skatāma galerijā M/Gallery, visos darbos uz ķermeņa tiek projicēts attēls, veidojot jaunu attēlu – mākslinieces fotogrāfijas. Tik populārajā žanrā Dzērve cenšas pavēstīt ko jaunu un nebijušu. Vai māksliniecei tas izdodas?
Divās M/Gallery telpās izstādītas Dzērves divdesmit divas fotogrāfijas. Tās numurētas secīgi, izņemot vienu darbu, kuram dots nosaukums 69. Izstādi papildina sveces atklāšanas dienā un sarkanais samts uz vienas telpas sienas (kur atrodas arī minētais darbs 69). Mākslinieces fotogrāfijās redzams skaists sievietes ķermenis, kas atainots estetizētā veidā. Māksla nav nošķirta no dzīves tik lielā mērā, lai varētu pilnībā izvairīties no laikmetam raksturīga kritiskā naratīva. Tas, protams, nenozīmē, ka mākslā nevar parādīties skaisti sieviešu ķermeņi, kas atainoti erotiski uzlādētā veidā, tomēr vai ar to pietiek? Pēc izstādes nevaru saprast, kādu vēstījumu vai efektu redzētajiem darbiem vajadzēja sniegt un vai tiem ir kāds konceptuāls saturs. Šaubas par darbu konceptuālo dimensiju raisa arī izstādes aprakstā iekļautā norāde, ka darbi vēsta par autores sajūtām: “Šī izstāde ir viņas stāsts par traumu, trauksmi un autores pretrunīgajām sajūtām, kuras viņa burtiski projicē uz kailiem ķermeņiem.” Pieteikums par autores sajūtu projekciju šķiet post factum risinājums tam, ka darbiem nav konceptuāla satura. Turklāt šāds izstādes apraksts sarežģī arī skatītāja un recenzenta dzīvi: ja darbos ir jāatrod autores izjūta, tad es krītu intencionālisma[1] lamatās un riskēju projicēt uz mākslinieci kādus stāvokļus, kuri viņai nemaz nav raksturīgi.
Izstādes nosaukums Red Velvet varētu šķist atsauce uz teātra sarkano priekškaru, iezīmējot fotogrāfiju teatralitāti. Taču, tā kā nosaukums ir angliski, veidojas skaidra atsauce nevis uz teātri, bet kino – uz Deivida Linča filmu Blue Velvet (māksliniece to arī apstiprina un atzīmē, ka samts ir arī smacīgs un smagnējs materiāls[2]). Citos veidos fotogrāfijas kinematogrāfiskumu nepauž: attēlā ir iekļauts vēl viens attēls, fotogrāfijas iemieso nekustību un noslēgtību kadra ietvaros. Dzērves fotogrāfijās ķermenis pats neparādās kā objekts, kaut gan daļēji tāds ir – tā ir virsma, uz kuras kaut ko rādīt. Uz ķermeņa projicējot attēlus, lai komunicētu traumatiskas pieredzes, māksliniece izvairās no ierastā ķermeņa un gara nošķīruma, uzrādot abu nešķiramo saistību. Dzērves fotogrāfijās uz ķermeņa nereti projicētas neona gaismas saturoši attēli un arī teksti, tādējādi veidojot asociāciju ar bāru izkārtnēm un piešķirot reklāmiskuma auru. Fotogrāfijas attālinās no gleznieciskuma (kā oriģinālā, nepavairojamā un unikālā), taču tās nav arī mehāniskas. Tām raksturīgs jūtīgums – kā gaismas, tā ķermeņa. Tas viss Dzērves darbus attālina no pornogrāfijas[3] un ievelk erotiskās fotogrāfijas teritorijā.
Mākslas vēsturniece Linda Nohlina, komentējot erotisko mākslu, norāda, ka erotikas konvencijas ir izveidojušas tā, ka “erotiskā māksla” nozīmē “erotiska vīriešiem”[4], jo lielākoties erotiskajā mākslā atainotas kailas sievietes, paredzot vīrieti kā skatītāju. Arī Dzērves izstādes darbu modeļi ir sievietes (četrās fotogrāfijās Elizabete Andersone, divpadsmit Evelīna Baha, trīs Amanda Pētersone, vienā Annika Ausmane, vienā Alise Kiampo), izņemot vienu vienīgo fotogrāfiju, kuras modelis ir vīrietis (Roberts Krūmiņš). Jāatzīmē, ka bez modeļa vārda un uzvārda norādes uzreiz nebūtu skaidrs, ka tas ir vīrietis (fotogrāfijā redzamā ķermeņa daļa ir kāja). Nezinot, ka fotogrāfe aizsākusi sēriju, par modeli izvēloties sevi, uzskatot, ka šādi veiksmīgāk nonāks līdz iztēlotās fotogrāfijas īstenošanai[5], var rasties iespaids, ka fotogrāfe klaji atražo to erotisko fotogrāfijas žanru, kurš paredzēts vīriešiem. No citas puses, jāatzīmē, ka fotogrāfe neapgalvo, ka vēlas izvairīties no ķermeņa izrādīšanas (vīriešiem), bet drīzāk gan aizrautīgi vēro, kas ir tā estētika un izteiksmes līdzekļi publiku aizrauj[6]. Dzērve neslēpj gatavību sekot pieprasījumam.
Sākumā šķiet, ka vairums darbu nepiedāvā atšķirīgu skatījumu no to mākslinieku-vīriešu darbiem, kas strādā līdzīgā žanrā, tomēr, pakavējoties izstādē ilgāk, Dzērves darbi apliecina, ka viņai izdodas atšķirties. Daļa fotogrāfiju tik tiešām pauž sievietes dzīvoto pieredzi. Latvijas kontekstā mākslinieces darbi, šķiet, ir kas nebijis, turklāt tos pamatoti var saukt par Latvijas jauno erotiku, kā Dzērves darbus raksturo izstādes kuratore māksliniece Elīna Semane[7]. Gandrīz visām fotogrāfijām, kurās redzama modeles seja, raksturīgi, ka modeles skatiens ir vērsts kamerā. Taču visspēcīgāk nolemtības un pretrunīguma izjūtu pauž sestā fotogrāfija. Tajā uz modeles ķermeņa projicēts jēlas gaļas attēls, modeles skatiens ir novērsts, ķermeņa poza noslēgta. Modele parādās kā projicētajā attēlā ieslēgta bez iespējas izkļūt. Līdzīgu iespaidu rada arī citas fotogrāfijas. Piemēram, 19 ir fotogrāfija ar baznīcas vitrāžu uz sievietes ķermeņa, atgādinot par prasībām, ko sabiedrība izvirza pret sievieti: iemiesot šķīstību, tīrību un atkailināties nevis tad, kad pati vēlas, bet gan tad, kad to pieprasa cits. Parādoties kailai modelei vitrāžas gaismās, atklājas pretrunīgums, jo šāds attēls nav tāds, kādu, sekojot internalizētajām tradīcijām, sagaidām. Arī darbs 14, kurā modele redzama kailām krūtīm uz balta fona, no augšas tekot melnai krāsai, atstāj spēcīgu iespaidu, kailo ķermeņa daļu atstājot kā sekundāru. Viens no centrālajiem elementiem Dzērves darbos ir acis: ne tikai modeles acis ir vērstas uz skatītāju un skatiens nav neitrāls, bet arī vairākos darbos (2, 10, 11, 69, 15, savukārt 20 modeles acis ir aizvērtas, taču uz tām ir projicētas neona sirds figūras) uz ķermeņa projicēts acs attēls, rādot sievietes ķermeni kā pastāvīgi novērotu. Šie darbi apliecina mākslinieces spēju strādāt ar simboliem, ķermeni un citu radītiem attēliem. Ne visos darbos notvertais emocionālais vai traumatiskais stāvoklis ir viegli artikulējams, taču to pavada vizuāls pretrunīgums, ko uzsver arī krāsu kontrasts starp melno un balto un projicēšanai izvēlēto attēlu kompleksais raksturs, piemēram, labirints (16), tīkls (5).
Lai arī daļā darbu nolasāma sievietes dzīvotā pieredze, vairums fotogrāfiju sievietes ķermeni tomēr rāda estetizētu un erotisku vīrietim, tādējādi nepārkāpjot erotiskās mākslas ierastās konvencijas un nepaužot sievietes iekārei un erotiskumam raksturīgo. No citas puses, jāatzīmē, ka vēlme gan ķermeni parādīt pievilcīgu, gan saglabāt erotiskas iekāres aicinājumu arī var būt sievietes dzīvotās pieredzes iezīme. Visbeidzot, kur šajā visā dekadence, kas ir Fotomēneša centrālā tēma? Dzērves darbi nav ne izaicinoši, ne brutāli, ne tieši. Iekārojams un standartiem atbilstošs sievietes ķermenis, kas parādīts tā vislabākajos rakursos, nav nekas neierasts, un tiktāl arī kailums pats par sevi nerādās kā tabu.
[1] Viena no mākslas darbu interpretācijas pieejām, kas paredz, ka interpretēšanas procesā skatītāja uzdevums ir uzminēt mākslinieka intenci.
[2] https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/kulturas-rondo/rigas-fotomenesis-2022-veltits-dekadencei.a160870/
[3] Dzērves pirmās izstādes darbus kāds raksturojis kā pornogrāfiskus. (Skat. 2. atsauci)
[4] Nochlin Linda. Eroticism and Female Imagery in Nineteenth-Century Art. // Women, Art, and Power and Other Essays. Routledge, 1989. PP. 136-137.
[5] https://fotokvartals.lv/2021/07/22/runa-jaunais-fotografs-anna-dzerve/
[6] Turpat.
[7] https://fotokvartals.lv/2021/12/23/gada-notikums-latvijas-fotografija-2021/
