Provocēt un gūt daļiņu nemirstības

Cik reizes kaut kas ir jādara, lai tas kļūtu par tradīciju? Ir gadījies dzirdēt, ka ar divām reizēm pietiek, un tādā gadījumā Rīgas Fotomēnesis ir pelnījis šo titulu pat vairākkārt, jo tas norisinās jau devīto reizi pēc kārtas, šoreiz – mākslinieces Elīnas Semanes kuratoriālajā virsvadībā. Deviņi nav mazs skaitlis, un nepazaudēt “uguni” – turpināt rast veidus, kā pārsteigt, – nav viegls uzdevums. Šādā kontekstā organizatoru moto “nemīzt” un “maukt” ir laba un uzteicama attieksme. Varbūt vērts vien pavaicāt, vai pirms nogriešanas sanāca arī septiņas reizes nomērīt.

Par Fotomēneša virstēmu šogad izvēlēta dekadence. Šis jēdziens izstāžu koncepcijās figurē līdzīgi kā 19. gadsimta otrajā pusē: vienuviet kā negatīvi iekrāsota laikmeta diagnoze, citviet – kā līdzeklis pret pagrimumu vai mudinājums stāties tam pretī. Mākslinieki izvēlējušies arī daudzveidīgas prizmas un interpretācijas, izstādēs attēlojot gan personīgus pārdzīvojumus un pārdomas, gan plašāka mēroga refleksijas par dažādiem konceptiem, normām, procesiem, kā arī mākslinieka lomu un grūtībām mūsdienu pasaulē.

Daudzveidīgs ir arī izmantoto tehniku un darbu žanriskās piederības klāsts. Proti, nav tā, ka skatāmas ir tikai fotogrāfijas. Fotomēneša direktors Arnis Balčus nesenā intervijā situāciju raksturojis šādi: “Neskatoties uz to, ka to joprojām sauc “Rīgas Fotomēnesis”, tas vairs nav tikai par fotomākslu, tas ir starpdisciplinārs pasākums, kurā foto ir gan vienojošais, gan izaicinošais elements.” Kopā ar fotogrāfijām redzamas arī gleznas, tēlniecības darbi, instalācijas utt. Šī tendence nav pavisam unikāla – starp citu, arī pamīšus notiekošajā Rīgas Fotogrāfijas biennālē ir ne mazums starpdisciplināru eksperimentu. Varbūt pie vainas ir digitālais laikmets un fotografēšanas prakses demokratizācija, varbūt kas cits, bet tieksme izzināt un, iespējams, izplest fotogrāfijas žanra robežas, kā arī iesaistīt šādos plaša mēroga pasākumos citas disciplīnas un neļaut ierāmēties skaidrās kategorijās nudien ir vērojama. Visnotaļ dekadentisks uzstādījums.

Šogad Fotomēneša ietvaros apskatāmas septiņas izstādes, kas Rīgā ģeogrāfiski plešas no Grīziņkalna līdz Āgenskalnam. Par nosacīti galveno, centrālo var uzskatīt starptautisko kopizstādi Dekadence Tallinas ielas kvartālā, kultūrtelpā Tu jau zini kur. Turpat blakus norisinājās arī atklāšanas nedēļas galvenais notikums Dekadences mūzikas festivāls, kur divu vakaru garumā uz skatuves kāpa vairāki interesanti izpildītāji. Savā ziņā mūziķu izlase bija labs spogulis izstāžu piedāvājumam, aptverot amplitūdu no agresivitātes un tiešuma līdz eksperimentalitātei un noslēpumainībai. Uzskatu, ka šādu vai līdzīgu praksi būtu vērts turpināt; tā ir svaiga alternatīva ierastajam izstāžu atklāšanas modelim. Jo kāpēc gan sarkanvīnu un sarunas nevarētu kādu reizi papildināt ar ausu džinkstoņu?

Tu jau zini kur redzami septiņu mākslinieku darbi, bet, šķiet, lielākā uzmanība vērsta uz trīs mākslinieku veikumiem. Šeit vienuviet sadzīvo gan igauņu fotogrāfa Dmitrija Gerasimova postmoderni humoristiskās un sirreālās repera TOMM¥ €A$H fotogrāfijas, gan vācu mākslinieka Tobiasa Kleina abstrakti ekspresionistiskās gleznas, gan mākslinieces Envijas instalācija, kas sastāv no apzīmētas mēbeļu kaudzes, uzkrautas līdz pat griestiem, un dažiem sīkākiem objektiem, kas pa starpām savietoti plauktos un skapjos.

Darbi ir apskates vērti, tomēr nevarētu teikt, ka to saspēle būtu īpaši uztverama. Ir grūti rast skaidru pavedienu, kas saistītu visu septiņu mākslinieku darbus, un par labu noteikti būtu nākusi iespēja drīzāk veidot personālizstādes vai vismaz izvietot mākslas darbus citās telpās, kas izstādi sadalītu posmos un ļautu iedziļināties atsevišķos fragmentos, nedomājot par savstarpējiem dialogiem. Tiesa, labvēlīgākā interpretācijā varu pieļaut, ka tieši uz šo šķietamo pretrunību un nekonsekvenci arī ir mērķēts, lai parādītu, ka dažādas versijas par mākslu (un dažādi cilvēki) nudien var sadzīvot vienuviet, lai arī šīs attiecības ir spriedzes pilnas. Vēl jo vairāk, varētu pārmest, vai šī prasība pēc labas kompozīcijas nav institucionalizētās mākslas pasaules un elitārās gaumes pazīme, kuru tieši mēģināts graut. Šādu interpretāciju nevar noliegt, bet, pat ja tā ir, domāju, ka būtu iespējams izteikties vēl radikālāk un tiešāk, lielākā mērā iemiesojot pieteikto in your face ētosu.

Kā zināms, estētikā un mākslas filozofijā neieinteresētās patikas nojēgums ir spēlējis lielu lomu jau kopš Kants to pieteica 18. gadsimta beigās. Saskaņā ar šo principu, distancēti uzlūkojot mākslu un tverot nevis empīriski redzamo, bet skaisto un idejas aiz jutekliskā līmeņa, mākslas pieredzē ir iespējams gūt pilnvērtīgāko baudu, tāpēc par sliktu mākslu var uzskatīt to, kas uzspiežas jutekļiem un nekur tālāk neved. Turpretī šī gada Fotomēnesis ir tiešs un dažkārt arī iebilst – varbūt pat uzbrūk – šai tradīcijai. Piemēram, atklāšanas koncerti pēc būtības nevar pretendēt uz neieinteresētu patiku, jo tie ļoti tieši iedarbojas uz juteklisko sfēru. Tomēr šķiet problemātiski, ka šajā polemikā par to, kā pareizi uztvert mākslu un kas ir laba māksla, Fotomēnesis tiecas nevis salāgot tēzes un antitēzes vai pavisam transcendēt dihotomijas, bet drīzāk tās uzturēt.

Cik var nojaust no intervijās lasāmā, fonā vīd pamatpieņēmums par dekadentu mākslu kā kaut ko autentiskāku, patiesāku, dabiskāku. Taču uzreiz jāsaka, ka šie termini ir normatīvi un ideoloģiski piesātināti. Nevar noliegt, ka atļauja un uzstādījums izteikties tieši un necenzēt sevi var veicināt patiesu ekspresiju, bet, pat ja tā ir, šī ekspresija tik un tā notiks kulturāli pastarpinātos un mantotos veidos. Jā, sajūtas ir mūsu, bet, vitgenšteiniskā garā argumentējot, veidi, kā mēs tās komunicējam un vispār konceptuāli piesaistām jēdzieniem, ir neizbēgami publiska norise. Būt “pret sistēmu” nav tik vienkārši, kad viss, kas cilvēkam vispār ir zināms, ir tās pašas sistēmas dots. Turklāt arī neizbēgami nāktos sevi definēt pretstatījumā, iesaistoties citā sistēmā, kurai patiesībā arī ir savi noteikumi un iekļaušanas/izkļaušanas principi. No ideoloģijas un citiem strukturāliem ietvariem brīvs nav neviens, un sapnis par brīvību un pietuvošanos īstajai cilvēka esībai ir vien aizmiglots skats.

Uz vēl dažiem ne mazāk būtiskiem apsvērumiem par šī gada Rīgas Fotomēneša uzstādījumu mani vedināja saruna ar draugu un kolēģi, filozofu Tomu Babincevu. Viņš trāpīgi norādīja, ka pasākuma preses relīzēs sniegtais Fotomēneša raksturojums, eksplicīti nosaucot to par “izaicinošu” un “brutālu”, jau šo pretenziju ir mīkstinājis vai pat nodevis. Tas ir kā atklāt kārtis un nodomus. Turklāt, ja provokācija ir mērķis, to sasniegt nav nemaz tik grūti; jāzina tik, kur paspiest. Kontrastam – vai tik nav tā, ka pagājušā gada Fotomēnesis, kurā mākslas darbi tika izstādīti pilsētvidē, iznāca izaicinošāks? Toreiz māksla bija spiesta sadzīvot ar pilsētu, un ne visiem darbiem tas izdevās – izstādes pat vairākkārt tika iznīcinātas, daži darbi tika nozagti, citi – pat visnotaļ brutāli vandalizēti.

Domāju, ka daļēju atbildi uz šo situāciju var rast, uzdodot precizējošu jautājumu: kuru gan iecerēts provocēt? Ja provokācijas adresāts ir, tā teikt, konservatīvā sabiedrības daļa, tad, jā, tas varētu būt izdevies arī šoreiz, bet, kā jau zināms no ik pa laikam notiekošiem skandāliem kā vizuālās mākslas, tā literatūras jomās, laba daudz nemaz nevajag, tāpēc tas būtu viegls mērķis, turklāt bez sevišķas jēgas. Turpretī, ja bija cerēts provocēt mākslas pasaules publiku, tad neesmu pārliecināts, vai kaut kas to spēj patiešām šokēt. Rūdītāki mākslas baudītāji varētu būt atvērti neparastākiem izgājieniem, eksperimentiem un paškritikai, ko šāds tematisks mākslas notikums var sniegt, bet šaubos, vai “izaicinājums” vai “brutalitāte” ir īstie vārdi.

Savukārt, ja tēmēts bija uz maksimāli plašu auditoriju, tad var izvirzīt argumentu, ka, uzturoties galeriju paspārnē, potenciālo apmeklētāju klāsts jau ir atsijāts. Šādā ziņā Tu jau zini kur ir interesanta vieta, jo izstāžu zālē nudien var trāpīties arī nejauši. Godīgi atzīstu, ka Dekadences mūzikas festivāla laikā bija uzjautrinoši vērot Tallinas ielas kvartāla standarta ceturtdienas un piektdienas vakaru publikas mīšanos ar Fotomēneša publiku – silent disco un smagās mūzikas koncertu reti gadās redzēt vienkopus. Var leģitīmi vaicāt, ko šie apmeklētāji padomāja – vai viņi atmeta ar roku un pie sevis noteica “Tie taču mākslinieki!”, tādējādi uzturot priekšstatus par laikmetīgās mākslas nepieejamību? Nezinu, vai un cik lielā mērā Tallinas ielas kvartāla apmeklētāji mūsdienās ir pazīstami ar TOMM¥ €A$H, tāpēc nevaru droši pateikt, vai tur redzamā izstāde pārlieku neglauda pa spalvai, bet – raksturojot apmeklētājus, kas bija izstādē ar mani vienlaikus, – viņi pasmējās par darbiem, uzņēma pa bildei un devās tālāk dienas gaitās. Vai uz šādu izaicinājumu bija cerēts?

Lai gan par 2022. gada Rīgas Fotomēneša lielā, provokatīvā un autentiski atbrīvojošā projekta realizāciju neesmu sevišķi pārliecināts, tik un tā iesaku rast brīdi aiziet uz šā gada izstādēm. Un vēlos uzteikt vienu lietu, kas, manuprāt, tik tiešām ir sasniegums un jaunums. Šogad pasākumā ir izdevies saturiski iesaistīt arī ne tik skaļas balsis, mazāk pārstāvētus žanrus un eksperimentālākas tehnikas, kā arī uzrunāt auditoriju, kas nav gluži tipiska laikmetīgās mākslas baudītāju publika, proti, pankus. Skaidrs, ka viņu vidū vienmēr bijuši mākslinieki, mākslas entuziasti un radoši cilvēki, bet masveidīgo šīs subkultūras pārstāvniecību atklāšanas nedēļā nevarēja nepamanīt, un cilvēku reakcijas vai pārdomas par šo faktu arī noteikti bija dažādas. (Lūk, provokācija?) Tīri praktiski izsakoties, vienmēr ir vērtīgi ielauzties citos “burbuļos” un tādējādi paplašināt mākslas pasākumu auditoriju, kas galu galā ir ieguvums itin visai nozarei. Ticu, ka šajā gadījumā izplešanās var stimulēt arī jaunradi, tīklošanos un jaunu projektu rašanos, ko nākotnē ceru redzēt. Ja jau panki nemirst, varbūt māksla arī varētu gūt daļiņu nemirstības.