Runā jaunais fotogrāfs – Marta Terehova

Marta Terehova nodarbojas ar ielu un dokumentālo fotogrāfiju, lielākoties analogo. Dzimusi 2001. gadā, pērn absolvējusi Rīgas Mākslas un mediju tehnikumu, iegūstot profesionālo vidējo izglītību Foto dizainā. Skolas ietvaros vairākus mēnešus aizvadījusi foto praksēs pie Valta Kleina un Māra Ločmeļa. Kvalifikācijas darbam izveidoja projektu 3:1, kurā apkopoja studiju portretus ar dažāda dzimuma un vecuma trīņiem Latvijā.

Kā tu pievērsies fotogrāfijai?

Grūti atsaukt atmiņā konkrētu atspēriena punktu manā fotogrāfijas ceļā, bet atminos, ka tā bija spēcīga vēlme apgūt neiepazītu izpausmes veidu un pietuvoties Nezināmajam apkārt. Māksla ir manā dzīvē jau no bērnības, taču toreiz, kad meklēju jaunu komunikācijas valodu, fotogrāfija mani aizrāva ar iespēju dokumentēto realitāti interpretēt subjektīvā attēlā, kurā ir gan reālais, gan šķietamais. Viss sākās ar parastiem snapšotiem telefonā, vēlāk iegādājos arī savu pirmo filmu kameru, un tas mani strauji ievilka cilvēku, vides un apstākļu izpētē! Vēlāk, kad sāku mācīties Rīgas Mākslas un mediju tehnikumā, padziļināti apguvu gan fotogrāfijas teoriju, gan fotogrāfijas vēsturi.

Kas tevi saista ielu fotogrāfijā?

Ah, tās skaistās nejaušības! Bet zini, nekas tā līdz galam jau nav nejaušs! Tieši neparedzētu apstākļu ietekmē nācies notvert fotogrāfiski veiksmīgākos mirkļus. Savā būtībā esmu vērotāja, tāpēc pamanu ikdienas steigā atelpas mirkļus, sīkas nianses, potenciāla kadra naratīvu. Kad ar kameru esmu ielās, ļaujos intuitīvai pašplūsmai, klīstu pa ielām un apmierinu savu ineteresi caur notvertajiem subjektiem vidē. Mani interesē paradoksālas ainas, skatienu trauslums un mistērija. Es burtiski izšķīstu tajā, manas iekšējās pārliecības un domas transformējas nebeidzamās apcerēs. Ielu fotogrāfs Džoels Meierovics (Joel Meyerowitz) reiz teica: “We photograph things in order to drive them out of our minds”. Uz to varu atbildēt, ka tieši šī vizuālā dienasgrāmata, ko izkopju laikam ritot, palīdz man atbrīvot prātu no domu biezokņiem un nonākt klajumā pie dabas, pie Savas dabas.

Man šķiet, ka ielu fotogrāfija savā būtībā vispār ir diezgan filozofiska, tā māca pacietību, tagadnes piedzīvošanu, kā arī notvertā mirkļa izraušanu no kopējā konteksta. Nereti savās ielu fotogrāfijās ietveru poētisku zemtekstu, ļaujot fotogrāfijas vērotājam iedziļināties saturā un sevī. Tā šobrīd ir man vistuvākā komunikācijas valoda ar apkārtējo pasauli, jo ir vārdos tik neaprakstāmi mirkļi, ka atliek vien tos iemūžināt.

Kāpēc lielākoties strādā ar analogo fotogrāfiju?

Analogais process man pēdējos gados ir kļuvis ļoti tuvs. Skolā bija brīnišķīga iespēja Mārtiņa Vanaga vadībā apgūt analogās fotogrāfijas pamatus un pielietot dažādas attēlu iegūšanas tehnikas. Jau toreiz ļoti interesēja fotogrāfijas “neredzamā” puse jeb filmas attīstīšana, attēlu kopēšana, kadru analīze, pēc savas filmu kameras iegādes es kļuvu apburta ar analogo procesu un tā nesteidzīgo ritumu.
Šis slow-living process mani mudina apstāties, nesteidzīgi ieelpot mirkli un apzināties aizgājušā mirkļa trauslumu. Un, ja godīgi, tieši trauslie nejaušību kadri vairumā gadījumu top par manis lolotākajiem darbiem. Manā uztverē fotogrāfam ar savām acīm ir jāredz kadrs pirms tam, kad tas ieraugāms skata meklētājā. Un ticība tajā ir no svara, nudien. Ticība skatienā, kas virza tevi neatklātos stāstos.

Kuri fotogrāfi vai mākslinieki ir tevi ietekmējuši?

Pirmie ienāk prātā Ežēns Atžē, Diāna Arbusa, Vivjena Meijere un Sauls Leiters (Eugene Atget, Diane Arbus, Vivian Maier, Saul Leiter), savukārt no Latvijas fotogrāfiem — Inta Ruka, Andrejs Grants un Valts Kleins. Nenoliedzami, arī kino ir ļoti spēcīgi ietekmējis manu vizuālo uztveri. Es varētu izplūst garās runās arī par dzejas un filozofijas ietekmi uz mani, bet minēšu tikai to, ka tas manāmi palīdzējis ietvert savos kadros telpiskumu un satura dziļumu.

Kas fotogrāfijā tev sagādā vislielākās grūtības?

Ļoti ilgi nespēju rast atbildi uz šo jautājumu, taču nonācu pie secinājuma, ka man visgrūtāk ir savu iekšējo sajūtu pārnest fotogrāfiskā attēlā tieši tā, kā es to iztēlojos. Tāpat kā meklēt pareizos vārdus, arī kadra meklēšana var būt ilgs un satraucošs process. Protams, ne vienmēr fotogrāfs spēj būt arī tehniski nevainojams, taču ar pieredzi tu pamazām “saaudz kopā” ar kameru, tā kļūst par vēlvienu svarīgu ekstremitāti tavā ķermenī, ko trenē. Es aizvien mācos fotogrāfiju, visās iespējamajās nozīmēs. Patlaban visgrūtākā šķiet subjektu piesaiste kadriem, mijiedarbība ar apkārtējo pasauli.

Ko tu dari Portugalē?

Jau kopš oktobra dzīvoju Portugāles ziemeļos — pērn, absolvējot RMMT, tika izziņota dalībnieku atlase astoņu mēnešu Erasmus praksei izvēlētajā profesijā. Tiku izvēlēta, šobrīd Portugālē darbojos foto studijā, gūstu unikālu pieredzi dzīvot un strādāt pavisam jaunā vidē. Cenšos izjust šīs zemes būtību, ikdienas ritmu cilvēkos, kalnaino un jestro diennakts dzīvi.

Vai plāno savu dzīvi turpmāk saistīt ar fotogrāfiju?

Nespēju iedomāties savu ikdienu bez pašrefleksijas. Noteikti turpināšu attīstīt savu subjektīvo redzējumu pasaulē, domāju par jaunu vizuālo valodu izpēti un to saplūšanu ar fotogrāfisko attēlu. Man pagaidām nav akmenī kaltu plānu vai desmitgades mērķu, vairāk uzticos dzīves pašplūsmai un visam ceļā sastaptajam.