Katrīna Teivāne par laikmetu un fotogrāfiju

Fotogrāfijai Latvijas kultūrā joprojām ir neskaidrs statuss. Latvijas Mākslas akadēmijas 2016. gadā izdotajā mākslas vēstures 5. sējumā ir iekļauta nodaļa par starpkaru fotogrāfiju, tomēr jaunākajā, 2021. gada Jumavas izdotajā Latvijas kultūras vēsturē fotogrāfijas ilustrē citus rakstus, bet nav iztirzātas kā izteiksmes līdzeklis sui generis. Kaut gan grāmatas pieteiktais kultūras konteksts ir ievērojami plašāks par mākslas kontekstu: tajā varētu runāt par attēlu ikdienas lietošanas praksēm ģimenē, presē, institūcijās, par to, kas atspoguļo un veido skatīšanās un redzēšanas kultūru. Viens no iemesliem ir reprezentatīvas izlases trūkums. Negatīvi glabājas daudzos muzejos, arhīvos, privātajās kolekcijās; piekļuve tiem ir atkarīga no īpašnieku atsaucības un pētnieka finansēm. Domāju, ka savu lomu spēlē arī priekšstats par fotogrāfiju kā skatīšanās uz pasauli kultūru: Latvijas kultūras vēsture tai atvēl ilustratīvo funkciju.

Katrīnas Teivānes zinātnisko interešu lokā fotogrāfs Roberts Johansons (1877–1959) ir bijis jau sen. Pētījuma rezultātus ar fotogrāfijām nupat publicējis Neputns (Laikmets un fotogrāfija: Roberts Johansons). Albumā ir 364 fotogrāfijas, secīgi sašķirotas pēc attēlojamā satura. Apjoms ir pietiekami liels, lai to uzskatītu par reprezentatīvu, tāpēc skatītājs pats var spriest par fotogrāfa iecienītajiem žanriem un izteiksmes līdzekļiem. Johansons bija profesionāls fotogrāfs, tāpēc no viņa varam sagaidīt radošos meklējums vizuālās valodas attīstībā. Un, kā liecina pētnieces tekstos iztirzātie laikmeta ideoloģiskie konteksti, fotogrāfijai tika piešķirta atšķirīgas etniskās vizuālās identitātes veidošanas funkcija. Analītiskajos tekstos Katrīna Teivāne piedāvā kontekstuālo informāciju par Johansona laikabiedru uzskatiem par fotogrāfijas kā mākslas un dokumenta funkcijām, kā arī nelielu, interpretācijai nepieciešamu ieskatu fotografēšanas tehnoloģijas attīstībā.

Roberta Johansona uzņēmumi tikuši eksponēti izstādēs Rīgā 20. gadsimta 50. gadu otrajā pusē, tāpēc varam runāt par vizuālās tradīcijas pēctecību. Ir pamats paplašināt ierasto atsauci uz Čehoslovākijas žurnālu Fotografie kā padomju Latvijas gleznainā foto iedvesmotāju, un analītiski pavērtēt šos attēlus kā vietējās skatīšanās kultūras turpinātājus un attīstītājus.

Piktoriālisms jeb gleznainais foto, neapšaubāmi vieno abus posmus. Dabas ainavas, pilsētas skati dažādos laika apstākļos, grafiskie attēli ar liekto un taisno līniju dominēšanu, pārdomās iegrimušu cilvēku portreti. Šis stils ir atrodams pat 80. gadu avīžu fotoetīžu rubrikās un regulāri izsludināto konkursu darbu apkopojumos.

Par dokumentālistu Johansonu var nosaukt tikai vārda tehniskajā nozīmē: lielākoties viņš nodarbojies ar ēku un ielu skatu fotofiksāciju, iemūžinājis etnogrāfiska rakstura žanriskas ainas. Fotogrāfiskais etnogrāfisms, kura ideoloģijai Teivāne izseko rakstā, ticis ievirzīts etniskās identitātes radīšanā, tāpēc kļūst skaidrs intereses trūkums par modernisma estētiku, par 20. gadsimta urbāno dzīvi ar mašīnām, atomizētiem cilvēkiem, racionālo ģeometriju. Par etnogrāfisko stilistiku liecina konceptuālās reprezentācijas dominēšana pār naratīvo reprezentāciju (par vizuālā satura analīzes principiem skat. G. Kress, T. van Leeuwen. Reading images: The grammar of visual design. Routledge, 2021). Attēlu mērķis ir reprezentēt cilvēkus viņu noteiktajā statusā (strādnieks, zemnieks, mākslinieks), nevis rādīt viņus darbībā ar apkārtējo materiālo vidi un citiem cilvēkiem. Ar etnogrāfa novērotāja aci attēli iemūžina mirkli, tipizējot kādu parādību, tā konstruējot etnisko vizuālo identitāti, bet nerosina stāstījumu, kas skatītāju varētu aizvest līdz nevēlamām konstrukta konotācijām. Cik lielā mērā statiskumu nosaka tehniskie apstākļi un cik lielā mērā skatīšanās kultūra, vērojot pasauli kā nemainīgo, ārpus laika eksistējošo cilvēku sociālo tipu un priekšmetu summu? Katrā ziņā arī vēlākajos gados ar mobilāku ekipējumu apbruņotie fotomākslinieki vairījās no vizuāliem naratīviem.

Vērtējot analītiski, salona un dokumentālisma estētika daudz neatšķiras – to secina arī Teivāne, apzināti iekļaujot salona portretus nodaļā par dokumentālo foto. Salons tipizē klienta sociālo statusu, konstruē personisko identitāti saskaņā ar sabiedrības priekšstatiem par to, kā ir jāizskatās, lai pretendētu uz noteiktu vietu sociālajā struktūrā. Etnogrāfiskais portrets tipizē un stereotipizē ideoloģiski, slēpjoties aiz dokumentālisma žanra, bet salona tēlā meistars dara to atklāti. Teivāne izšķir sociālos (klientu neverbālās komunikācijas zīmes), reprezentatīvos (klientu savstarpējās attiecības grupas portretā) un tehniskos kodus (apgaismojums, rakurss). Cik lielā mērā sevis reprezentācijas kultūra ir fotogrāfu tehnisko manipulāciju rezultāts salonā un cik lielā mērā tā ir tēlotājas mākslas tiešs vai netiešs efekts?

Salona foto Johansons apzināti veido kadrā paša iedomātās attiecības starp klientu un skatītāju, un grupas portretā starp pašiem klientiem. Viņa dokumentālajā fotogrāfijā ir grūti atrast cilvēkus mijiedarbībā. Arī padomju mākslas foto ar konotatīviem simboliem drīzāk skatītāju aicināja uz sevis analīzi ārpus sociālajām saitēm, kuras apliecinātu attēlotie laikabiedri.

Mūsdienu politikas un mediju diskurss kritizē Latvijas iedzīvotājus par sociālo pasivitāti, kooperācijas prasmju trūkumu, kas kavē demokrātijas un ekonomikas attīstību. Cilvēka audzināšanai, individuālistiskā rakstura maiņai ir sarakstīti speciāli politikas dokumenti. Taču kanoniski atzītais stereotipskais vizuālais tēls jau vairāk nekā gadsimtu pretojas atvērtībai Citam.

Katrīna Teivāne piedāvā skatītājam un pētniekam atspēriena punktu, lai turpinātu meklēt skaidrojumus mūsdienu dienaskātības problēmjautājumiem.